Tā dzīvo 71 gadu vecā pensionāre Rita Medne un viņas dēls Jānis, kuri nu jau 15 gadus iztiek bez elementārās civilizācijas pavadones - elektrības. Jau brienot puskilometru pa neiedomājami izdangāto, dubļaino ceļu, ko nespēj pievarēt pat ātrās palīdzības automašīnas (mediķiem šādos gadījumos nākas brist pa bezceļu kājām), ir skaidrs, ka 21.gadsimts ir atkāpies, ļaujot vaļu pagātnes elpai.
Elektrības stabi gan ir, bet vadu sen jau nav, tie pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija iecienītākais zādzību objekts, jo sevišķi vientulīgu lauku māju tuvumā.
„Kad māju nopirku, līnijas nebija, tikai gar ceļu atlikušie stabi. Koka stabus nozaga vispirms, bet cementa stabi laikam zadzējiem neinteresēja. Biju toreiz aizgājusi uz elektrotīkliem, bet man par elektrības ievilkšanu 8000 latu noprasīja. Izgāju no turienes ārā, man ne domas vairs nebija, ja ir tāda cena. 8000 latu – kur tad es ņemšu tādu naudu? Muļķības! Tā mēs nelikāmies vairs ne zinis no tā laika. Dzīvojam vēl šodien ar sveci un baterijām,” stāsta saimniece Rita.
“Ikdienā jau nekas, ikdienā ir labi, bet vakaros un naktī ir šausmīgi. Dedzinām sveces un baterijas lukturus, tie ir spoži, protams, slikti, ka nav elektrības, nav ledusskapja...” par dzīvi bez elektrības stāsta Rita.
Mēnesī Rita Medne iztērē aptuveni 60 sveču, citreiz mazāk. Taču dažkārt viņai nākas dedzināt divas sveces uzreiz, ja nolēmusi nodoties adīšanai – citādi valdziņš var paskriet adatai garām.
Ritai Mednei ir savs svētstūrītis, kurš iekārtots no tuvinieku fotogrāfijām un arī no svētbildēm. Ziemassvētkus viņa sagaidīs tāpat kā daudzi citi – sveču gaismā.
„Latvenergo” statistika liecina, ka Latvijā ir 31 māja, kurā nekad nav bijis elektrības, bet tādu māju, kurās tās nav pēdējos 15 vai 20 gadus, ir vēl vairāk, un par to konkrētas statistikas nav.
