Ar Martu Ādamsoni Latvijas Radio tikās mežā, pie Dzelzs tilta Valmierā, kur, kā viņa pati saka, ir viņas stadions. Līdzi nūjas, disks, lode un treniņos visi šie rīki tad arī tiek likti lietā. "Man nesen palika 83. Pagaidām gan, godīgi sakot, es savā vecuma grupā visur vinnēju," smejoties sacīja Ādamsone. Vaicāta, kuros sporta veidos viņa sacenšas, valmieriete skaidroja – šķēps, lode, disks.
"Šogad mani aizveda, aizvilka jaunieši mani uz Koknesi, uz mešanas pieccīņu un Cīruļa kausa izcīņu vesermešānā. Es saku – veseri es neesmu metusi, četri kilo lode galā un tāds jāmet. Nu, sākumā gāja visādi, visi bija pārsmējušies. Pati arī, jo es kā iesāku to veseri griezt riņķī, es viņu nevaru apturēt! Man iet piecas, sešas reizes ap galvu, bet vajag izmest pēc otrā grieziena. Nu, iemācījos, daudz maz. Finišā kad apbalvoja, iznāca, ka es biju visas sacensības novinnējusi!" viņa atklāja,
Par sevi Marta saka, ka sportots ir visu mūžu un nav bijis tāda sporta veida, izņemot šahu, kurā viņa nebūtu izmēģinājusi spēkus un to apliecina arī Martas līdzi paņemtie foto.
"Valmierai vajadzēja. Un es biju tas, kas neatteica nekad. Pirmais jau ir tas, jo parasti atrunājas – es nevaru, es neprotu. Man prasa, [es atbildu] – jā, es mēģināšu. Nu, tā arī aizgāja. Vajadzēja rokasbumbu spēlēt, mēs spēlējām rokasbumbu, (..) vajadzēja vārtos futbolā stāvēt, arī tajos izmēģināju. Nu, volejbols, tas jau mana specialitāte. Ļoti daudz basketbolu spēlēju, badmintons arī."
Gadu skaitlis 83 nudien šķiet neticams, jo Martai varētu dot vismaz desmit gadus mazāk. Vēl ne tik sen viņa bija badmintona trenere, 70 gados viņa bija sporta skolotāja Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. "Es vēl pēdējā mācību gadā 7. klases puikām, kas nemācēja uztaisīt stāju uz galvas, parādīju, kā viņiem jātaisa. Pēc tam bija mutes ciet un viss bija skaidrs, ka viņiem arī tas jādara," norādīja Ādamsone.
Sportots tiek arī tagad, un šobrīd savā vecuma grupā viņai ir vieni no labākajiem rezultātiem pasaulē.
"Amerikā tos rezultātus apkopo, ko republika iesūta, un pagājušajā gadā es visās trijās disciplīnās – lodē, diskā un šķēpā – biju pirmā pasaulē. Šķēpā laikam es biju par veselu metru tālāk aizmetusi," viņa teica.
Marta arī stāsta, ka tas, ka seniori, būdami pat ļoti cienījamos gados, arī vēl aktīvi sporto un piedalās sacensībās, pasaulē gan nav nekāds pārsteigums: "Pasaulē nekautrējas no tā, kāds tu esi. To mēs redzējām, kad aizbraucām uz Roterdamu, uz peldēšanu. Tādi tantuki! Es jau biju 20 gadus atpakaļ, man jau likās viņi ir tantuki, ko par mani tagad saka. Viņas mierīgi ar prieku ieiet, nopeld, tērpus pašuvušas speciāli. Mēs jau kautrējamies no tādiem, mēs tos standarttērpus [velkam] (..) Dzīvespriecīgi cilvēki! Pirmais – ir jādabū, lai cilvēki kustas. Tas ir pirmais nosacījums, neko vairāk jau nevajag. Ja kustēsies, būs vesels, dzīvespriecīgs, viņam patiks dzīve! Ja sēž un gaida, kad kāds pienesīs... Gadi iet un visiem ir visādas vainas. Kad mani satiek un saka: "Tev jau laikam nekas nesāp!" – es saku: "Nē, nē, man nesāp nekas!" Nu, ko? Žēlošanās palīdzēs? Nepalīdzēs," viņa sprieda.
Lai arī sportā izcīnītas daudzas uzvaras, tomēr kā savu galveno dzīves sasniegumu, Marta vērtē savu ģimeni.
"Es esmu, jāsaka, laimīgs cilvēks. Ģimene, trīs bērni izaudzināti. Ko vairāk cilvēkam vajag? Bērni ir, mazbērni ir, mazmazbērni ir. Tā ir tā mana bagātība, kas liek dzīvot un cīnīties," norādīja Marta.
Šogad aprit 60 gadi, kopš Marta Ādamsone sportā nesusi Valmieras vārdu un sagaidot valsts svētkus viņas devums novērtēts ar apbalvojumu – novada Goda pilsonis. Šo apbalvojumu, kopā ar citiem, viņa saņems 19.novembrī.
