"Mani sauc Dainis Gžibovskis, strādāju reklāmas aģentūrā, veidoju arī reklāmrakstus, dažreiz žurnālistikā piestrādāju. Brīvajā laikā veidoju kultūras blogu, lasu grāmatas, vasarā spēlēju volejbolu.
Pēc etniskās piederības es it kā neskaitos latvietis tāds tīrs, vairāk polis, bet nu pēc pārliecības tikai un vienīgi latvietis. Ar nevienu citu tautību neasociējos. Tēvs ir polis un mammā rit latgaliešu un skandināvu asinis.
Mēs svinam ģimenē valsts svētkus, bet dzimšanas dienu nesvinam. Vienmēr forši jau, ka ir dzimšanas diena ir brīvdienā, ka neiekrīt tā, ka ir nedēļas vidū un tev ir jāmācās vai tev ir jāstrādā, ka vienmēr ir brīvdiena.
Patīkami diezgan, var plānot katru gadu svinēt dzimšanas dienu, bet es nesvinu, man nepatīk dzimšanas dienas svinēt. Mēs svinam ģimenē valsts svētkus, bet dzimšanas dienu nesvinam. Vecāki zina, ka man nepatīk svinēt dzimšanas dienu, draugi arī zina. Vienreiz gan esmu svinējis, 20 gadu jubileju nosvinēju, jo draugi piespieda svinēt. Parasti nesvinam.
Bērnībā svinēju, tad nāca vienkārši ciemiņi un nācās svinēt. Jā, nu laikam jau nav īpašas tradīcijas. Mēs vienmēr skatāmies pa televizoru 4.maija parādes un dažreiz apmeklējam svētku pasākumus, bet īpaši nekā nesvinam.
Skolā it kā teica, ka es esot ļoti īpašā dienā dzimis, vecāki teica, ka īpašā dienā, bet tad es tā nesapratu īsti. Tad, kad gāju pēdējās pamatskolas klases, tad es tā sāku iedziļināties – jā, ka tas tomēr ļoti, ļoti nozīmīgs datums.
Sajūta par to? Nu, vienmēr tāda – dubulti svētki. Ja tu esi dzimis tādā datumā kā 4.maijs, tev ir gan dzimšanas diena, gan valsts svētki. Vienkārši brīnišķīga sajūta, ka visa valsts svin, un tu svini dzimšanas dienu, un visa valsts svin valsts svētkus. Jā, tāda dubulta svētku, dubulta pacilātība katru gadu."
