Iespējas
Atbraukšana nozīmē, ka atgriežas visas potenciālās iespējas darīt kaut ko labāk. Piemēram, atbraukt uz mājām un piedāvāt – braucam uz ezeru. Visi kopā mēs tur pēdējo reizi bijām manā bērnībā, laikā, kad es mācījos peldēt, bet tētis mani baidīja ar melniem vēžiem, kurus izdabūja ārā no alām ezera krastā.
Ir vakars, bet vēl var redzēt, cik te ir zaļš ūdens. Kā ierasts, arī pretējā krastā neviena cita nav, tikai siseņi dzied un šausmīgi kož odi. Tētis ūdenī nelien, viņš stāv uz laipas un gaida mani un mammu.
Tagad, kad tētis ir mājās, man abu vecāku pietrūkst daudz vairāk nekā agrāk. Mēs biežāk tiekamies, sazvanāmies, un es ik pa brīdim iedomājos, kā viņiem abiem iet.
Es viņiem arī vairāk pieskaros. It īpaši tētim – kaut vai pie pleca, kad es braucu prom. Man tagad šķiet svarīgi kaut kādā veidā izrādīt, ka ir labi, ka viņš ir atbraucis mājās.
Es gan jūtos nedaudz vainīga, ka man šķiet svarīgāk savu pieķeršanos parādīt tētim, nevis mammai, jo tieši viņš ir tas, kuram ir jāpiedzīvo vislielākās pārmaiņas – viņš 15 gadus dzīvoja citā valstī, viņam bija savi ieradumi, bet šeit viss piepeši ir pilnīgi citādi, un man šķiet kaut kā svarīgi viņam darīt zināmu, ka tas nekas, ja tā jaunā kārtība ir dīvaina vai nepareiza.
Bet citreiz es runāju maz un negribu viņu mierināt. Tētis zvana, bet esmu vēl darbā un man tieši tajā brīdī ir jāpabeidz ieraksts. Es saku, ka pārzvanīšu. Kad esmu mājās un zvanu viņam, viņš jau ir dzēris. Un uz brīdi es jutos tā, it kā es to būtu izraisījusi, jo nevarēju ar viņu aprunāties, kad viņš zvanīja pirmo reizi, es viņu neizglābu.
Pūķis
Ir ziema. Mums ar brāli kaut kāda dīvaina iemesla dēļ ir pūķis, tas ko lidina pa gaisu. Es nezinu, kur mēs viņu ziemā dabūjām, bet nolēmām, ka iesim viņu lidināt. Tētis gāja ar mums. Mēs atradām diezgan muļķīgu vietu, kur to darīt – rudenī apartu lauku, kurš ir apsnidzis ar sniegu, ir nelīdzens un grumbuļains. Es atceros, kā mans tētis skrien pa to lauku un smejas, un viņam ir bārda, un tas viss ir tik muļķīgi, jocīgi un arī ļoti forši. Jo viņš veltīja mums laiku.
Es neatceros neko tik spilgtu, ko mēs būtu darījuši kopā ar mammu. Var jau būt, ka laiks, kas pagājis, visu ir nogludinājis. Varbūt viss, kas neizceļas no parastās ikdienas, viss, kas nav ļoti spilgts, tiek aizmirsts? Un tur neko nevar padarīt. Vienīgais, kas paliek, ir tikai tā sajūta, ka tev kāds ir bijis klāt.
Bet tēta man nav bijis blakus tā pa īstam, un šīs ļoti spilgtās atmiņas ir tās, kas paliek un nepazūd, tāpēc ka nav jau nekā cita.
Viņš dzēra. Un tas kopā ar viņu tagad ir atgriezies mājās. Jo atbraucot atgriežas viss. Arī tie iemesli, kuru dēļ viņš devās prom.
Krēsls
Mamma verandā raud. Tētis ir atkal piedzēries. Es aizeju pie mammas un viņa man prasa: "Nu pasok, Justa, kū dareit? Nu tai ža nav jāgys dzievuot vyspuor. Tu gudruoka, Justīn, pasok, kū dareit."
Neko es neatbildēju. Es viņu apķēru un vienkārši tupēju līdzās līdz brīdim, kad viņai kļuva neērti un viņa man teica "Ej, salasi zirņus." Tā tas arī beidzās.
Kādā no ciemošanās reizēm pamostos agri no rīta, jo sāp vēders. Nesaprotu, kas tas ir, daudz nedomāju, iedzeru tableti un grasos iet gulēt. Kamēr eju atpakaļ uz savu istabu, kļūst sliktāk – viss spožs, nosvīstu aukstiem sviedriem, kļūst grūti elpot. Un es aizeju sēdēt uz verandu, šķiet, ka tur būs vairāk gaisa. Tētis paliek kopā ar mani, bet mamma zvana ātrajai palīdzībai. Tētis stāv man blakus un es atbalstos pret viņa milzīgo vēderu. Vecāki uzdod man kaut kādus jautājumus, atnes ūdens glāzi un līdz brīdim, kad ātrie ir klāt, viss jau ir kārtībā.
Bet tas, kā tētis stāvēja man blakus, vai tas, kā mamma man stāvēja blakus… Es nezinu, vai tā ir atbilde uz mammas uzdoto jautājumu, ko darīt, bet – mēs neko vairāk nespējam, ne es, ne mana mamma, ne tētis, ne brālis – mēs viens otram nevaram vairāk palīdzēt, kā tikai stāvēt blakus. Un skatīties, lai tas cilvēks nenokrīt no krēsla.