Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Statistiskie tautieši – 100 stāsti par "cilvēku parasto". 3. sērija. Pārmaiņas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Statistiskie tautieši. Komentāri par projektu

Statistiskie tautieši – 100 stāsti par "cilvēku parasto". 4. sērija. Laime

4. sērija. Laimīgs un vēl laimīgāks. Desmit «Statistisko tautiešu» atziņas par laimi

Gandrīz puse no "statistiskajiem tautiešiem" ir laimīgi, un vēl trešdaļa – ļoti laimīgi, tas secināms no Latvijas Radio projektā "Statistiskie tautieši" līdz šim uzrunāto 95 "statistisko tautiešu" sniegtajām atbildēm par laimi.

 

Cik laimīgi jūs esat? Un kā jums pietrūkst, lai teiktu – ļoti? Arī uz šiem Latvijas Radio žurnālistu uzdotajiem jautājumiem atbildēja "statistiskie tautieši". Tie ir cilvēki, kurus žurnālisti atrada pēc īstiem statistikas datiem par dzīves vietu, vecumu, dzimumu un tautību. Principā – 1,9 miljonus iedzīvotāju Latvijas Radio žurnālisti mēģina satilpināt 100 un uzzināt, kādi viņi ir.

95 "statistisko tautiešu" aptauja

No viņu sniegtajām atbildēm secināms, ka "statistiskais tautietis" kopumā ir laimīgs – vismaz vairums tā teica. No tiem, kas atbildēja, gandrīz puse sacīja, ka ir laimīgi un vēl vairāk nekā trešdaļa – ka ir ļoti laimīgi. 14 no 95 teica, ka ir kaut kur pa vidu – ne laimīgs, ne nelaimīgs. Pie tiem pieskaitīti arī tie, kuri teica, ka nevar atbildēt uz šo jautājumu. Tikai viens atzina, ka ir nelaimīgs.

"Es jūtos nelaimīgs Tādi ir apstākļi. Esmu piemānīts daudz kur ģimenes lietās. Jātiek no parādiem vaļā. Tagad, kā izrādās, maksāju alimentus ne saviem bērniem. Jāuztaisa DNS, jāpārbauda. Ir privātas likstas, ir kredīti, viskautkas. Kā jau normālam latvietim," skaidroja Jānis Čepulis.

Vai laimi var izmērīt?

Par projektu "Statistiskie tautieši"

Cik atklāts un laimīgs ir mūsu vidējais statistiskais tautietis. To Latvijas Radio Ziņu dienests un LSM.lv skaidro projektā "Statistiskie tautieši". Tie ir 100 unikāli cilvēkstāsti par "cilvēku parasto", kas stāsta arī, cik laimīgi viņi jūtas. Arī Tu vari ar viņiem salīdzināties? 
Un te vietā ir pirmais jautājums – vai laimi tā var izmērīt? Jo definīcija "statistiskajiem tautiešiem" netika dota. Cilvēkiem netika prasīts: vai tu esi laimīgs, vai nelaimīgs, bet tika iedota piecu baļļu skala no vērtējuma "ļoti laimīgs līdz ļoti nelaimīgs". Un cilvēkam lūgts atzīmēt, kur tajā atrodas un kāpēc.

 

Latvijas Radio žurnālists Kristaps Feldmanis atzīst, ka projektā "Statistiskie tautieši" bija pāris cilvēki, kuri pateica, ka viņi neņemas spriest vai nevēlas atbildēt uz jautājumu, vai viņi ir laimīgi. Tostarp bija doktora grādu mākslās ieguvusī Anita Vaivade, kura lēsa: "Laime šķiet ļoti netverams kritērijs, tā kā es labprāt no šāda laimes minējuma atturētos tieši tādēļ, ka ir grūti sniegt vienu, viennozīmīgu atbildi."

Tikmēr Iecavā dzīvojošā Ruta Āboliņa, kura ir pensijā, bet turpina strādāt, atzina: "Es jūtos ļoti labi. Es neteikšu, ka es esmu pārlaimīga, nevar jau arī tā par daudz sakāpināti, ziniet, kā ir – tad uzreiz uzliek kāds klikšķi priekšā."

Latvijas Radio žurnālists Kristaps Feldmanis pieļauj, ka, iespējams, daļa uzrunāto "statistisko tautiešu" nevēlējās atklāt savas patiesās izjūtas. Proti, nevēlējās citam, īpaši žurnālistam, atzīt, ka patiesībā nav tik laimīgs, kā saka. " Varbūt kādas divas vai vienu skalas iedaļu viņš pasaka vairāk. Nu, tā man liekas. Tas ir jautājums, uz ko varbūt pilnīgi godīgi man visi cilvēki neatbildēja."

Kā kļūt laimīgam?

  • Vajag mieru un stabilitāti

Atbildei – laimīgs, nelaimīgs, ļoti nelaimīgs – tai pašai par sevi, bez konteksta, nav nekādas nozīmes. Tādēļ Latvijas Radio žurnālisti cilvēkiem jautāja, kā viņiem pietrūkst, lai viņi varētu teikt, ka ir ļoti laimīgi?

Attēlā Janeks Taškāns,
"Statistiskais tautietis" Janeks Taškāns, kuram ir 24 gadi un kurš bijis adoptēts, atzina: "Lai es teiktu, ka es esmu ļoti laimīgs, man vajadzētu atrast savas karjeras kāpnes, lai es tik ļoti nedomātu par finansiālo stāvokli, lai es darītu to, kas man patīk, un manai ģimenei no tā būtu labi. Plus es vēlos, lai mana sieva sasniedz to, ko viņa vēlas. Es negribētu sēdēt, neko nedarīt, bet es gribētu, lai mums nav jāskaita. Es gribētu, lai viņai nav jādomā, ka viņa ir neizdevusies māte, ka viņai nav savas karjeras. Tie stereotipi, ka man ir daudz naudas un es esmu laimīgs – tā nav, bet lai būtu [nauda], un mēs neskrietu pakaļ. Lai mums būtu [viss] priekšā un mēs mēģinātu rīkoties ar laiku un naudu pareizi. Jo laiks mūsu ģimenē ir vissvarīgākais."

 

 

Šie stāsti parāda, ka cilvēki ir ļoti dažādi, viņi ļoti atšķirīgi skatās uz savu dzīvi, viņi ļoti dažādi domā vai attiecas pret notikumiem, kas viņiem dzīvē ir bijuši – viss ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties.

Attēlā Jānis Vasarietis
Vienam kaut kas ir ļoti bēdīgi, otram ir labi. Piemēram, bija maksātnespēja, bet tagad viss kārtībā, vai arī – kas vienam ir šausmīgi svarīgi, piemēram, cilvēks var nosaukt visus savus mazbērnus un mazmazbērnus, zina visas viņu dzimšanas dienas, vārdadienas. Tikmēr, piemēram, 95 gadus vecais rīdzinieks Jānis Vasarietis atzina, ka viņš neatceras, cik daudz mazbērnu viņam ir. "Laikam astoņi, bet es īsti nevaru apgalvot, mazbērni [smejas]."

 

Bet, neraugoties uz to visu, cilvēki lielākoties grib vienu un to pašu –  drošību, stabilitāti, mieru, kas dzīvē var izpausties dažādos veidos.

Piemēram, tas, ka pietiek naudas, ka nevajag visu laiku domāt, vai pietiks līdz nākamajai algai, vai kādreiz pabeigs māju būvēt.

Attēlā Sandris Laizāns

"Es esmu gandrīz ļoti laimīgs. Manuprāt, man vēl dažu lietu pietrūkst, lai es būtu pilnīgi laimīgs. Gribētos, lai ir tā, ka pietiek visam nepieciešamajam, bet nav kredītu. Man vēl ir daži kredīti. Man tie jāatdod, tad varēšu teikt, ka esmu pilnīgi laimīgs," saka daudzbērnu ģimenes galva Sandris Laizāns.

"Līdz tam "ļoti laimīgs" pietrūkst pāris miljoni. Lai dzīvotu kā leiputrijā, tev nav jāstrādā, tu ceļo, tikai ceļo un neko citu nedari," smejot saka rīdziniece Ilze Zālīte, kura cenšas pabeigt lauku māju. "Tur, protams, var arī piebilst, ka tev visa dzīve ir pilnībā sakārtota, ka tev nav tur jāuztraucas par savu māju, ka tev viņa puspabeigta un var kādā brīdī arī sabrukt. Ka nav nekādu raižu vispār."

Arī atbildes, kur cilvēki saka, ka pietrūkst pāris miljonu vai vajadzētu lielu naudas kaudzi, ir uztveramas nopietni. Tas it kā ir smieklīgi un kaut kas tāds, ko tu ātri pasaki – būtu ļoti forši, ja būtu daudz naudas, bet patiesībā šķiet, ka tā ir atbilde, kurai apakšā ir kaut kāds iemesls.  Iespējams, ka tas ir tas, par ko cilvēks ikdienā domā, ka viņam kaut kā pietrūkst un varbūt nejūtas droši, un gribētu, lai tur viss ir kārtībā, lai par to nav jādomā, lai es tur varētu to savu lauku māju, piemēram, uzcelt līdz galam.

Attēlā Imants Armalovičs

 

Miers un stabilitāte var izpausties arī kā stabils darbs –  ir, kur strādāt, līdz ar to ir arī nauda, ko saņem par to. Un līdzcilvēkiem arī viss tieši tādā pašā veidā ir kārtībā. Ka nav kaut kādu lielu satricinājumu.

"Es jūtos ļoti laimīgs, es esmu ļoti laimīgs. Galvenais tikai tāpēc, pirmām kārtām, bērni ir veseli, un ir darbs. Tās ir tās divas galvenās lietas, lai rastos šī laimes sajūta. Ja bērni būs slimi, tas kā vecākam man sagādās ļoti lielus pārdzīvojumus, bet dotajā brīdī bērni ir veseli, tpu tpu tpu. Viss ir kārtībā, es esmu ļoti, ļoti laimīgs," saka dvīņu tēvs Imants Armalovičs.

  • Lai dzīvē sanāk un izdodas

Otra tēma, ko cilvēki, runājot par laimi, pieminēja – lai dzīvē sanāk, lai izdodas. Atrodu tādu darbu, kādu vēlos, izveidoju savu uzņēmumu, saprotu, ka es rīkojos pareizi, ka esmu mierā ar to, kur atrodos.

"Šeit, manuprāt, ir arī tas, ka cilvēku atbildes var saturēt nevis to, ko viņi patiesībā domā, bet to, kāda sabiedrībā būs pareizā atbilde. Sabiedrībā, medijos tajā skaitā, valda kaut kādi priekšstati par to, kas mūs padarīs laimīgus, kā izskatās laimīgi cilvēki uz žurnālu vākiem vai tie, kas runā intervijās un tā tālāk, un tāpēc es domāju, ka šie priekšstati par laimi arī lielā mērā nosaka atbildes, kādas mums sniedza cilvēki," lēš Latvijas Radio žurnāliste Annija Petrova.

Attēlā Tatjana Liepiņa-Atvare

 

Ir atbildes, kas kaut ko ļauj saprast par cilvēku dzīvi. Piemēram, par tuvajiem, kas aizgājuši – tas vairs nav jautājums par laimi,

tas ir jautājums par to, cik atšķirīga ir šī dzīve no tās dzīves, kas bija, kad tavs vīrs, sieva, dzīvesdraugs vai tuvinieks bija dzīvs. "Man būtu vajadzīga sieva. Tā, kas nomira. Man ļoti, ļoti laimīga tā laulība bija. Kaut gan tur varētu sarakstīt veselu romānu par tiem laikiem," atzina Jānis Vasarietis.

"Jūs saprotiet… Tagad, kad mans vīrs ir miris... Varbūt man drusciņ pietrūkst līdz tam, lai justos laimīga. Es nezinu, kas būs pēc gada, bet es šodien nejūtos labi. Es jūtos diezgan vientuļa," atzina Ventspilī dzīvojošā Tatjana Liepiņa-Atvare, kura regulāri apmeklē bibliotēku.

Attēlā Rasma Heniņa
"Uz jautājumu, vai es esmu laimīga vai ļoti laimīga, es pašreizējā vecumā to nevaru teikt. Dzīve ir bijusi ļoti laimīga. Bet pašreiz varētu teikt – neitrāli. Tāpēc, ka man ļoti liels zaudējums bija, vīru zaudējot. Vīrs nomira pirms četriem gadiem. Līdz ar to daudz kas atkrita. Visa braukšana, ceļojumi. Viss ir citādāk tagad.

 

Man palicis ir darbs un iespējama tikšanās ar mazbērniem, un varbūt daļēji rūpes par viņiem. Ļoti pietrūkst ceļojumu. Ļoti pietrūkst.

Bet, ko gan es cenšos – turēties pie kultūras, iet uz ļoti daudziem koncertiem, labiem koncertiem, uz operu. Teātri man vairs nepatīk," atklāja rīdziniece Rasma Heniņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti