Dzīve skaistumā
Tā ir mistiska diena no sākta gala līdz pašam noslēgumam. Mūs Drustu skaistajos pakalnos sagaida tāda migla, ka ir skaidrs, – veļu laiks ir sācies, un senču gari tepat zem dižajiem ozoliem sasēduši un, iespējams, atzinīgi māj ar galvu, vērojot darbojamies vīru ar zelta rokām, kas senas, pamatīgas lietas nevis izmet mēslainē, bet dāvā tām otru, ne mazāk pamatīgu mūžu. Visas dienas garumā migla tā arī lāgā neizklīst, radot sirreālu nekurienes sajūtu un vienlaikus sajūsminot operatoru, kuram katrs kadrs garantēti skaists.
Saimniekam šodienai lieli plāni – jāatjauno īpašuma zaļā rota. Šim nolūkam tuvējā mežā sarakts tāds pulciņš pašiesējušos un dabas mātes bērnudārzā uzaugušu ozoliņu, kuriem tagad atvēlēta goda vieta – saimniecības centrālā plāna vidū. "Tagad tāds klusāks laiks, kas jāizmanto," katra ozolbērna saknīti un līdz ar to arī dzīvotspēju rūpīgi izvērtējot, mums stāsta Varis, "jāstāda tik ozoli, jo šeit pārsvarā oši vien."
Šī paradīze zemes virsū Vari iesūkusi tik dziļi un ir tik pašpietiekama savā īstumā, ka uz galvaspilsētu, kur vēl pirms laiciņa tika vadītas aktīvas darba gaitas, nemaz vairs nevelk. Tepat mājas priekšā ir multifunkcionāls dīķis, jo tajā pēc izkarsēšanās paša būvētā pirtiņā var iekrist veldzes meklējumos. Un var ar karsti kūpošu kafijas krūzi aiziet otrpus dīķa, atsēsties uz sola un paskatīties uz savu dzīvi no malas. Kā teikusi kāda paziņa – tev tak te Purvītis ir gatavs jau! Tikai bez rāmja. Un tā arī patiesi ir, tikai pa druskai esot gan jāpiekopj un jāuzpasē apkārtne, lai saglabātos tas estētiskais.
"Dzīvojot šeit viens, es tiešām nekad neesmu izjutis vientulību," veroties gandrīz vai pārlaicīgajā skaistumā, nosaka Varis, "vairākas reizes esmu par to aizdomājies, ka būtībā es šeit gandrīz neredzu cilvēkus, toties es dzirdu un arīdzan redzu dzīvniekus." Pēdējā briežu baurī šopavasar dižie dzīvnieki mērojušies spēkiem nevis vairs attālākajās mežmalas pļavās, bet pietuvojušies pavisam tuvu mājām. Saimnieks spriež – tas droši vien saistīts ar to, ka apkaimē savairojušies vilki. Bet skats esot bijis patiesi iespaidīgs. Un skaņas pavadījums, protams, vēl jo tik.
Diemžēl progress lēnām, bet nenovēršami tuvojas arī šim idilliskajam Vidzemes nostūrim, jo vakaros jau tālumā esot samanāmas pirmās zondāžas torņu sarkanās gaismas. Tur plānots būvēt vēja turbīnu parku, turklāt tuvākā varētu atrasties pat nieka 800 metru attālumā no "Vecmindaugiem". Kas tad būs ar briežiem, zaķiem un tuvumā ligzdojošajiem melnajiem stārķiem – par to Varim ir bažas, vai tik šī neskartā vide netiks "sačakarēta".
Vaicājam, vai nepietrūkst cilvēku sabiedrības un negribas kādu brīdi pasocializēties. Tā jau nu neesot vis, ka neviena cilvēka neredzot un nesatiekot. Āre, tepat netālu ir ļoti kolorīta sēta ar vēl kolorītāku saimnieku, kurš kopš neatminamiem laikiem zina visu, kas ciemā notiek, – kura meitene brīva, kura jau ar puisi. Ir arī citi kaimiņi, pie kuriem vajadzības brīdī aizstaigāt pēc pieniņa, tomātiem vai kartupeļiem.
Un vispār, labas kaimiņu attiecības esot pamatu pamats, cieši pārliecināts noteic Varis.
"Mans pensiju fonds"
Vara māja ir skaistu, senu lietu pārpilna. Kur vien laid acis, atkal priekšā kāda no vecām būvkonstrukcijām vai nevienam nevajadzīgiem dēļiem tapusi mēbele. Bet visvairāk acis piesaista tukšie rāmji. Pats saimnieks atzīst, ka laikam jau tieši piepildījuma neesamība padara koka četrstūri īpašu, jo tev ir brīvas rokas to aizpildīt, tajā ieliekot kādu bildi, priekšmetu vai vienkārši – rāmi rāmī rāmī rāmī... Un vēl naglas – visvisādas: šķības, greizas, līkas, no slavenām celtnēm un nezināmām ēkām nākušas, un visas tās, protams, vecu meistaru kaltas.
"Tas ir mans pensijas fonds," garšīgi nosmej Varis, piebilstot, ka darbs ar jebkuru vecu dēli sākas ar veco naglu izmānīšanu laukā, tamdēļ arī naglu kolekcija ir tik iespaidīga. Un tomēr – kāpēc vecais koks ar saviem apgrūtinājumiem, apslēptiem pārsteigumiem un galvassāpēm tik ļoti iet pie sirds pašam meistaram? Varis atbild bez domāšanas, ka pirmais jau ir tas smeķis kokam: ņemot svaigu dēli no kaltes, tas ir vienkārši produkts, bet vecajā kokā ir zari, plaisas, šķirbas, kaut kur tas ir jau izpuvis.
Un tieši tajā visā slēpjas radošums un gandarījums, ka tu vari to estetizēt, uztaisīt par preci un izveidot kaut skaistu no štrunta, ko pēc būtības kāds bija plānojis izmest.
"Kurš koks tad ir bez zara," nosmej Varis, "tas tāds lamināts vien ir."
Drustu pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti