Latviešu kara bēgļu stāsti no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma
Šoruden aprit 80 gadi kopš Otrā pasaules kara laikā – 1944. gadā – simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, lai glābtos no kara briesmām un atkārtotas padomju okupācijas. Daļu bēgļu vācu armijas evakuācijas kuģi aizveda uz Vāciju. Vairāki tūkstoši zvejnieku laivās nelegāli tika pārcelti pāri jūrai uz Zviedriju. Citi palika Kurzemē vai ar varu tika atgriezti nu jau okupētajā padomju Latvijā.
Muzejs “Latvieši pasaulē” vāc Otrā pasaules kara bēgļu izceļošanas stāstus un priekšmetus, kas bijuši bēgļu gaitu liecinieki. Pieminot bēgļu gaitu sākumu pirms 80 gadiem, muzejs piedāvā iepazīt latviešu bēgļu dzīvesstāstus. Stāstītāji bēgļu laikā bija bērni vai pusaudži, jāņem vērā, ka tas ietekmē viņu skatījumu uz tēvzemes atstāšanu, pārvietošanās grūtībām un sadzīves pārdzīvojumiem.
Viss tika izjaukts
Jānis piedzima un uzauga Viļķenē, kur viņa tēvs par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā bija saņēmis zemes gabalu kādreizējā Viļķenes muižas teritorijā. Saimniecibā audzēja labību un kartupeļus, kopa govis, aitas, cūkas, vistas, zosis, tītarus. Jānis gāja skolā Duntē. Intervijā viņš spilgti atcerējās, kā padomju okupācija pārtrauca ierasto dzīvi: "Mēs vēl nebijām pabeiguši māju uzbūvēt, bet bija paredzēts to saukt "Dauguļi". Viss tika izjaukts."
Papīros biju brīvprātīgais
1944. gada vasarā Vācijas okupācijas vara iesauca nepilngadīgus latviešu jauniešus Vācijas armijas palīgdienestā – Gaisa spēku izpalīgos. Iesaukts tika arī Jānis, kuram tobrīd bija 16 gadi.
Jānis nevēlējās dienēt un iesaukšanas laiku atminējās šādi: "1944. gadā mani paņēma Ādolfs (Hitlers – nacistu līderis – red.) . Tajā laikā es dzīvoju pie Duntes pagasta vecākā. Es viņam rādu iesaukšanas zīmi, un viņš teica: "Tu gribi iet?" Es saku: "Nē, es negribu iet!" Viņš saka: "Nu, tad nesaki neko." Tad vēlāk pienāca otra vēstule, un tad vēl piedraudēts – vai nu iet tur, vai uz darba nometni jeb cietumā. Es rādu pagasta vecākam, un viņš saka: "Nu jāiet, nu vairāk nevar [neiet]." Papīros visur bija ierakstīts, ka es biju brīvprātīgais."
Tie visi mira, kas tika bunkurā
Pēc veselības pārbaudes Jānis kopā ar citiem iesauktajiem tika izmitināts kazarmās Āgenskalnā Rīgā un piedalījās mācībās. 1944. gada 19. septembrī kazarmas skāra Sarkanās armijas aviācijas uzlidojums Torņakalnam un apšaudē gāja bojā vairāk nekā 40 puiši. Uzlidojumu piedzīvoja arī Jānis: "Vakarā nāca uzlidojums, un mēs skrējām uz bunkuru. Bet es netiku tik tālu. Tie pārējie tika iekšā. Tur bija rati pagalmā, es pagāju zem tiem. Ja es būtu ticis iekšā bunkurā, tad es ar’ būtu beigts. Tie visi mira, kas tika tajā bunkurā, jo bumba sprāga tieši pie durvīm. Tur 42 no mums krita. Pēc tās nakts vienu rītu mani sauc pie vārtiem, ka mani grib redzēt.
Un es domāju – kas tad tur mani grib redzēt? Es eju pie vārtiem – mana māsa atbraukusi meklēt mani, vai es esmu dzīvs!"
Vēlāk vienība tika pārcelta uz Saldu, kur Jānis piedzīvoja apšaudi, un arī tur viņam laimējās palikt dzīvam. "Vienu nakti, kad gājām gulēt Saldū, teica, lai zābakus nevelk nost. Gultas nebija, uz grīdas gulējām. Naktī pamodos un skatos – tā kā knikšķ un krakšķ – liesma nāk gar logu augšā no ārpuses. Un stiklu nav! Skatos uz riņķi. Neviena nav! Es sagrābu savas mantiņas rokās un pa trepēm lejā. Skatos – puse mājas sabrukusi! Pagalmā bija lauka virtuve – ēdiens viss pa pagalmu. Izbumbots viss, un es nedzirdēju neko. Tas [bija] labākais miegs, kāds mans ir bijis," Jānis ironiski konstatēja.
Rindā pēc savas svina porcijas
Novembrī Jāņa vienību ar kuģi no Liepājas pārcēla uz vācu okupēto Poliju, un tālāk ar vilcienu uz Vāciju. Dzīvību apdraudēja ne tikai bumbošanas, trūcīgais uzturs un slimības, bet arī konflikti. Jānis atstāstīja kādu atgadījumu, kura dēļ viņam piespriests nāvessods: "Vācu kapteinis dresēja jaunos puikas, un, atpakaļ ejot, viņš pārkrita akmenim pāri. Es skaļi smējos, un viņam tas nepatika, tad viņš sāka mani dresēt vienu pašu. Tur bija tāda stāva nogāze ar kokiem noaugusi. Un viņš man liek skriet augšā un lejā, augšā un lejā. Es noguru, uzgāju augšā un apsēdos. Viņš no apakšas bļauj un bļauj, un viņam tāda nūja rokā. Es sēžu, un viņš nāk augšā. Pats pie sevis teicu – nāc tuvāk un redzēs, kurš kuram sitīs! Viņš nāk, un es viņam situ. Nebija jau tas sitiens [stiprs], bet viņš zaudēja līdzsvaru.
Viņš noripoja pa to kalnu lejā, iesitās vienā kokā, otrā kokā un tā līdz lejai. Viņu aiznesa ar nestuvēm prom. Kas ar viņu notika, nezinu.
Es viņu vairāk neredzēju."
Pēc šī starpgadījuma Jānis jau bija nostādīts uz nošaušanu, kad tieši pirms soda izpildes pēkšņi sākās Sarkanās armijas uzlidojums. Izmantodams uzlidojuma radīto haosu, Jānis aizbēga.
Tiltam vairs netiku klāt
Jāņa atmiņās virknējās viena spilgta epizode pēc otras. Viņš neizskaidroja, kā ticis prom no savas vienības, bet stāstījumu turpināja ar situāciju kara beigās, kad, ejot kājām un slepus braucot uz garāmbraucošas kravas mašīnas sakabes, viņš nonāca Elbas tuvumā. Lai tiktu uz Rietumu sabiedroto kontrolētām teritorijām, daudzviet pie izpostītajiem tiltiem veidojās milzīgi cilvēku pūļi.
Savu ceļu pāri upei Jānis aprakstīja šādi:
"Es tiltam vairs netiku klāt, viss cilvēku pilns. Tad pēkšņi nāk uzlidojums, krievi sāka šaut uz to pūli.
Tur bija vācu virsnieki, kas ar zirgiem lēca iekšā upē un peldēja pāri. Bet es pāri netieku, pie tilta netieku klāt. Tad ieraudzīju vienu virsnieku grupu, kas stūmās no krasta prom ar laiviņu. Tāda paliela gumijas laiviņa; nezinu, cik viņi tur bija iekšā. Un es skrienu un ielecu viņiem vidū. Kā viņi bļāva kaut ko uz mani! Es domāju – nu viņi mani sviedīs atpakaļ upē. Bet neiesvieda. Pārveda pāri."
Dabūju savu nazīti!
Otrā krastā amerikāņu karavīri bēgošos atbruņoja, atņēma arī Jāņa vienīgo īpašumu: "Visu noņēma nost – karotītes un nazīšus, visu. Un man bija tēva kabatas nazis. To paņēma nost un aizsviež tādā gubā, kur bija mantas sasviestas. Un es skatos – tas noripo zemē gar malu. Tur cilvēki ņēma atpakaļ, ko varēja, bet amerikāņi viņus dauzīja uzreiz, nedrīkstēja ņemt. Es tomēr dabūju savu nazīti, man vēl ir! Tas ir "Omega" firmas, darināts Rīgā. Man nekādas citas mantas nebija."
"Pūt, vējiņi" Elbas krastā
Elbas otrā krastā nonākušie nokļuva amerikāņu apsargātā teritorijā bez aprūpes. "Sēdēju un naktī gulēju uz zemes, no rītiem bija salna. Uz zemes gulēju un klausos – visādas valodas tur bija. Baumas gāja, ka 80 000 cilvēku tur esot bijuši. Vai bija tik daudz, nezinu, bet pūlis bija liels. Un ēdiens nekāds, it nekas, ko ēst. Ja tu gribēji, ēdi zāli vai ko. Gulēja un palika vāji visi. Vienu dienu es, pats nezinot, uz zemes gulējis augšpēdus un dziedājis. Pēkšņi dzirdu, ka vēl kāds dzied. Viņš dzirdējis, ka es dziedu, nogūlies man blakus un arī dzied. Latvietis! "Pūt, vējiņi." Jā, un tā mēs dziedājām. Tikai dziesmas dēļ salasījāmies 92 cilvēki!"
Neviens amerikānis vairs nav!
Sabiedrotie jau kara laikā bija vienojušies pēc Vācijas kapitulācijas to sadalīt. Kad 1945. gada aprīlī ASV un PSRS armijas satikās, to faktiski ieņemtās teritorijas atšķīrās no sākotnēji plānotā. Jānis stāstīja, kā viņš pieredzējis okupācijas varu maiņu: "Vienā rītā ceļamies augšā, neviens amerikānis vairs nav! Visapkārt krievi. […]Vāciešus viņi laida ārā no turienes, bet visiem izdzina matus nost – tādu spraugu, tikai pāris rāvienus pāri, un tad viņi varēja iet."
Jānis kļuva arī par Elbas krastā jauniegūtā paziņas – Artūra – skarbā likteņa liecinieku:
"Tad viņus kaut kur veda projām, Artūru arī paņēma. Bet viņam ar kruķiem bija jāiet. Skatos, ka viņus ved projām un Artūrs netiek viņiem līdzi, palicis aizmugurē diezgan tālu, kādus 50 metrus. Viens krievu virsnieks ar motociklu brauc pie tā vadoņa. Ko viņi runāja, es nedzirdēju, es biju par tālu. Bet rāda uz Artūru... Tā tas virsnieks motociklam atkal virsū, atbrauca pie Artūra, nošāva un aizbrauca."
Vai te kaut kur latvietis nav?
Gan vācu armijas karavīri, gan bēgļi un daudzi civiliedzīvotāji par katru cenu centās izvairīties no palikšanas padomju okupācijas zonā. Jānis atcerējās, kā nokļuvis angļu zonā: "Angļi izveda cilvēkus no krievu zonas. Ar mašīnām iebrauca. Tur bomis ceļam priekšā, krievi nelaida ārā. Bet tas pirmais ar mašīnu kā brauca, neapstājās, to bomi sit nost un to krievu ar nosita gar zemi. Tad visi mēs izbraucām ārā. Atbrauca uz Līneburgu angļu zonā, izlaida ārā un teica – ej, kur tu gribi."
Nokļuvis Līneburgā, Jānis bija palicis bez pajumtes, bez dokumentiem, bez jebkādiem iztikas līdzekļiem un arī bez informācijas par iespējām saņemt kādu palīdzību.
Klīstot pilsētas ielās, viņš nejauši nonāca pie kādas apsargātas ēkas, kur iekšā ārā staigāja dažādās valodās runājoši cilvēki. Angļu sargs Jāni bez dokumentiem raidīja prom, bet viņš neatlaidās un meklēja citu ieeju: "Tur bija tāda dēļu sēta visapkārt uz riņķi. Es gar to sētu pa krūmiem eju un speru pa tiem dēļiem – varbūt kāds būs sapuvis. Staigāju, staigāju un situ, un pēkšņi viens drusku pakustās. Es pakustinu, nolaužu galu un ielīdu iekšā! Staigāju un klausos – domāju, varbūt dzird latviešu valodu. Bet nedzirdēju nekā. Un tā es vienam prasu – vai te kaut kur kāds latvietis nav? Viņš saka – tur viens, tas tālāk stāv, viņš zinās. Viņš piesit pie durvīm, iznāk ārā, bet nebija latvietis. Bija lietuvietis. Bet viņš runāja latviski."
Soma pilna ar maizi
Sastaptais lietuvietis palīdzēja Jānim reģistrēties, iegūt ēdiena kuponus, ļāva dzīvot savā istabā un ņēma līdzi pārtikas iegūšanas avantūrās: "Iegājām vienā beķerejā maizi dabūt. Tas vācietis viņam saka: "Maizi tā nevar dabūt, maizi jāpelna. Vai tu esi mūrnieks?" "Jā," viņš teica, "tas ir mans arods." Beķerejā bija trīs krāsnis, un viena bija briesmīgā stāvoklī. Viņš saka: "Vai tu to vari noplēst un uzbūvēt jaunu?" "Jā," viņš saka, "nav problēmas!" Tā mēs abi divi trīs dienas strādājām, noplēsām. Un maize tur plauktiem salikta.
Vienu dienu viņš man saka – rīt iesim un paņemsim somu līdzi. Es saku – kāpēc? Viņš saka – kur maizi ielikt.
Un pusdienlaikā, kamēr visi iet pusdienās, mēs sakrāvām to somu pilnu ar maizi un projām. Viņš mūrnieks nekāds nebija! Notīrījām visus tos ķieģeļus, smuki salikām, un tad atpakaļ vairāk nebijām."
Vilcienā iekšā un prom
Dzīvojot Lineburgā, Jānis nejauši uzzinājis par netālu esošu bēgļu nometni, kurā izmitināti latvieši: "Viens prasīja – vai mēs no tās nometnes esam? Es saku – kas par nometni? Viņš saka – te netālu ir bēgļu nometne. Pateica, kur tas ir, un mēs vilcienā iekšā un prom."
Tā Jānis nonāca Altgarges (Alt Garge) pārvietoto personu nometnē. Pēc vairākiem gadiem Vācijā bēgļu nometnēs Jānis emigrēja uz Lielbritāniju, kur sāka strādāt laukstrādnieku darbus. Jānis tur dzīvo vēl joprojām.
