Pirmo reizi uz medībām Linda devās kopā ar tēvu 12 gadu vecumā. No tā laika tā ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa.
"Visa mana profesionālā darbība, aizraušanās, hobiji lielākoties ir saistīti tieši ar medībām, dabu un dzīvniekiem."
Linda uzskata, ka viņai ir paveicies ar izvēlēm un ar to, ko dara. Pateicoties tam, viņa ir redzējusi tādas lietas, ko jebkuros citos apstākļos nebūtu redzējusi. Pirmais medījums bijis 2003. gadā. Pēc tā Lindai bija duālas sajūtas, jo viņa mēģināja rast sev attaisnojumu, vai ir izdarīts pareizi, vai tas noticis pareizi, vai tam tā bija jānotiek. Pēc tādiem mirkļiem ir dziļas filozofiskas pārdomas par sevi šajā laikā un vietā, jo saproti, ka jebkurš dzīvnieks un arī tu pats esi mirstīgs, un agri vai vēlu viss beigsies. Pēc diezgan ilgām morālām un ētiskām pārdomām Linda sapratusi, ka rīkojusies pareizi. Ar to var sadzīvot, un tas ir tas, ko Linda turpinās darīt, jo to gaļu mēs apēdam un padalāmies ar draugiem un radiem. Tā pirmā trofeja stāv pie sienas un, katru reizi uz to paskatoties, Linda atceras to mirkli, kas savā veidā mainīja arī viņas dzīvi.
"Es ļoti izvērtēju katru situāciju, katru dzīvnieku, par kuru es pieņemu lēmumu, vai to medīt vai nemedīt."
Tas ir atkarīgs no apstākļiem, situācijas, ētikas normām un normatīvo aktu bāzes.
Runājot par aizspriedumiem un stereotipiem, kas nāk no sabiedrības puses, Linda saka, ka sākumā bija diezgan grūti. Kad viņa sāka medīt un kārtoja eksāmenus, tad iesācēja bija kā tāds baltais gulbis, jo tajā laikā bija maz sieviešu mednieču. Tagad ir daudz vairāk. Toreiz uz viņu skatījās kā uz blondīni, kas neko nesaprot, tāpēc viņai vajadzēja sevi pierādīt vairāk nekā jebkuram vīrietim. Šobrīd tā situācija ir mainījusies.
"Mans dzīves princips ir tāds, ka es cenšos nemācīt, kā viņam vai viņai dzīvot. Līdzīgu attieksmi es sagaidu no citiem."
