Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Dagnis un Svētā Lūkas bistro»

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Gvido Zvaigzne - 28 gadi pēc barikādēm

28 gadi pēc barikādēm. Bojāgājušā Gvido Zvaigznes tuvinieku atmiņas

Pie Rojas vidusskolas par vietējo ziedojumiem izveidots piemiņas akmens 1991. gada barikāžu laika upurim - kinooperatoram Gvido Zvaigznem. Lai gan skolēni nu par barikāžu laiku mācās tikai vēstures grāmatās, Gvido piemiņa Rojā ir dzīva. Un daudz ko var pastāstīt arī viņa mamma Ilona Zvaigzne, kura joprojām dzīvo Rojā, netālu no skolas.

Profesijas izvēle

"Man arī grūti noticēt, ka jau 28 gadi riņķī kopš barikādēm," atzīst traģiskajās janvāra dienās ievainotā kinooperatora Gvido Zvaigznes mamma Ilona Zvaigzne. Gvido mira 5. februārī, jo pret lodi, kas bija sadragājusi iekšējos orgānus, ārsti un speciāli no ārzemēm atvestās medicīnas tehnikas iespējas vienalga bija bezspēcīgas. Rojā atceras, kā vietējie ar autobusiem devās uz Rīgu nodot Gvido asinis. Viens autobuss tā arī neaizbrauca. Jo pienāca ziņas, ka Gvido ir aizgājis.

Taču ģimenē par dēla profesijas izvēli tētis nekādā sajūsmā nebija. "Te ir Zvaigžņu ģimene," mamma izņem no albuma melnbaltu fotogrāfiju. "Jānim jau bija tikai viena profesija. Automehāniķis. Un viss. Tas bija viņa aicinājums un tā bija viņa vēlme," skaidro Gvido mamma.

Vīrs līdz Gvido mūža galam nesaprata, kāpēc dēls izvēlējies būt par kinooperatoru. Bet mamma domā, ka tā bija iekšēja dziņa būt klāt notikuma epicentrā, viducī.

"Uzskatu, ka Gvido bija savā ziņā vēsturnieks. Punkts. Ar to viņš gāja un aizgāja. Viņam visu vajadzēja redzēt, izbaudīt, atrast. Man viņa zīmēšanas skolotāja teica, tajā laikā… "Mamm, nemeklējiet citu profesiju, viņš tam ir radīts!" Un man viņš neko no tā nestāstīja," atzīst Ilona Zvaigzne atceras. "Mamm, tev tas nav jāzina," teicis Gvido.

Laikabiedriem Gvidiņš

Tik mazs, kā tagad ap ugunskuru sēdošie skolēni, Rojas vidusskolā ienāca Gvido Zvaigzne. Ģimene uz Roju pārcēlās no Mērsraga. "Janvāris man emocionāli ir ļoti smags laiks. Es esmu Gvido bērnības draudzene," saka Rojas vidusskolas skolotāja Anda Sebre-Līkopa. "Mēs viņu nevis par Gvido, bet par Gvidiņu saucām. Blakus mājās dzīvojām un vienā smilšu kastē spēlējāmies.

Un, ja kāds saka, ka viņu jau sākumā neinteresēja tā kinooperatora būšana….Nu, es nepiekrītu! Bērnībā viņš jau bija režisors un uzveda teātri uz skatuves.

Es vēl biju bērnudārzniece, viņš jau bija sākumskolas skolnieks. Bet viņš nešķiroja. Vienās priedēs skraidījām."

Anda pēcāk pabeidza Skolotāju institūtu un uz barikādēm devās kopā ar sava kora altu grupu. "Mēs bijām ļoti draudzīgi. Kopā priekos un bēdās. Man barikādēs bija neomulīga sajūta… Bet tu malā stāvēt nevari. Baisa sajūta bija, bet mēs bijām tik daudzi. Visi apkārt. Tu vienkārši brauc un nedomā."

Arī Gvido nebaidījās. Tas redzams režisores Dzintras Gekas dokumentālās filmas "Gvido Zvaigzne" (2011.g) kadros. "Tas ir mans darbs. Es nedrīkstu baidīties. Esmu kinooperators," Gvido sacīja Černobiļā, mazā brītiņā noķerts kameras otrā pusē.

Uz barikādēm nevarēja neiet

"Viņam tas bija asinīs. Ļoti patika fotografēt jau bērnībā," Gvido mamma turpina rādīt fotogrāfijas. "Te viņa operatoru grupa." Dokumentēt pārmaiņas, kas jau bija sākušās visā Padomju savienībā, būt tur, kur uz ielām ir tanki un miliči, pašā epicentrā, tas bija Jura Podnieka grupas aicinājums.

Ilona Zvaigzne atceras: "Viņi bija Taškentā, Černobiļā, Tbilisi. Tur viņi vispār muka pa jumtiem prom, no ķērājiem. Gvido mājās tikpat kā nebija. Kad Lietuvā bija tā kara diena, tad viņš no Rojas aizskrēja uz Lietuvu. Tad viņi ar Podnieku pa barikādēm…Neko man neteica."

No Rojas uz barikādēm devās daudzi, arī Gvido mamma un tētis. "Es strādāju "Bangā", kolhozā. Biju priekšniece, Plānu daļas vadītāja," mamma atceras. "Barikādes bija tāds moments, ka tur nevarēja neiet. Uz barikādēm nevarēja neiet. Jau pirms tam mums bija tāda pulcēšanās. Rīkojām gājienu no viena zvejnieku ciema uz otru. Un es domāju, ka bija vērts.

Mēs nezinām, kā mums ietu tagad, ja nebūtu bijušas barikādes. Piecas reizes sliktāk būtu. Un mēs nezinām, kā uzvestos tas, kas joprojām neliek Latviju mierā."

"Normund! Gvidis ievainots, nestavas vajag!" šie Dzintras Gekas 2011. gadā tapušās filmas "Gvido Zvaigzne" dokumentālie kadri joprojām cērt līdz kaulam. Lai gan kadrā ir tikai satumsis Bastejkalns un dzirdams, kā elpo ievainotais. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Rīgas 1. slimnīca, Gvido, kurš pats sarunājas ar operācijas māsu. Likās, ka viss būs labi. Operācija, lode, kas redzama rentgenā. "Tēvs ar viņu slimnīcā izrunājās. Tikai tad viņš saprata, cik šī profesija bija svarīga," saka Ilona Zvaigzne.

Aizliegtās lodes

"Ap vieniem naktī, liekas, mums zvanīja. Viņš jau runājams bija, sakarīgs un skaidrs. Tā lode jau tikai pēc tam sāka darboties," atceras Ilona Zvaigzne. Visa Roja turēja īkšķus. Anda Sebre-Līkopa, Gvido bērnu dienu draudzene atceras: "Es arī Gvido meitiņu, mazo Unu tajā laikā pieskatīju. Una bija Rojā pie vecmāmiņas. Tas bija smags brīdis. Uniņa bija pie mums skolā."

Gvido sašāva ar ekscentrisko lodi. Gvido mamma skaidro: "Tās lodes bija aizliegtas. Krieviem tā bija kā medusmaize. Tā bija Maskavas kompānija, dzīvoja Majoros, viesnīcā. Braukāja uz Rīgu, uz tiem punktiem."

Vai kāds ir notiesāts par Gvido nāvi? "Tie, kam draudēja tiesa, tie jau aizbēga. Aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Neviens nav notiesāts. Zināmi viņi ir. Visi. Bet neviens nav atrodams," saka Ilona Zvaigzne.

Kamēr dzīva bija Gvido skolotāja Poļakova, Rojas skolā bija vēl kāda tradīcija. Atceras bijusī skolniece, tagad skolotāja Undīne Lemberga: "Būt no Rojas un nezināt, kas ir Gvido Zvaigzne, tas nav iespējams! Mūsu klases audzinātāja stāstīja, ka mācījusi Gvido krievu valodu. Un barikāžu laikā uz sola, kur Gvido bija sēdējis, visu dienu dega svecīte. Tur mēs tajā dienā sēdēt nedrīkstējām. Tas man tā iespiedies atmiņā…"

"Tā bija cita paaudze. Tā bija cita uzņēmība un drosme," saka Gvido mamma Ilona Zvaigzne. "Tagad tādas vairs nav!"

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti