Raina un viņas biedrība bija iesaistīti šo bēgļu transportēšanā, koordinējot un organizējot vairākas mašīnas, kas brauca uz Ukrainas pierobežu. No kara sākuma uz Latviju ir izdevies atvest ap divarpus tūkstoš bēgļu. Biedrība palīdzēja visiem, kas lūdza palīdzību, nevienu nešķirojot. Kādu veda uz Saldus novadu, kādu uz citiem reģioniem. Daudzi dzīvo kopmītnēs, privātajā sektorā, kāds ir iegādājies īpašumu.

Rainas vārds un telefona numurs bijis uzrakstīts uz skrejlapiņām, teju uz katra sētas staba visā pierobežā. Pati Raina nezina, kas to ir izdarījis, tikai pieļauj, ka tie varētu būt ukraiņu brīvprātīgie, kas strādāja Polijā. 

Visa mana dzīve tajā laikā bija pierakstīta uz lapām. Katrs telefona numurs, katrs apraksts. Lielākais telefonu zvanu skaits – 972 diennaktī.

Pati arī vairākkārt bijusi Ukrainā karadarbības zonā.

Rainai ir divējādas sajūtas par šo kara gadu. No vienas puses, viņai gribas pateikt – lai velns parauj šo gadu. Viņas dzīvē gada nebija.

"Es gribu atpakaļ. Pagrieziet laiku atpakaļ, vienkārši gadu atpakaļ. Bez šī kara."

Bet, no otras puses, šis gads ir pierādījis to, cik daudz mēs varam, cik daudz mēs spējam. Pirms gada daudzi no mums nevarēja iedomāties, ka katru mēnesi mēs ziedosim naudu konkrētam mērķim – Ukrainas atbalstam. "Šis gads ir pierādījis, ka mēs spējam daudz ko. Mēs paši esam pārsteigti. Es domāju, ka Latvijā katrs otrais cilvēks ir pārsteigts par to, ka mūsos ir tik daudz labestības un rezervju. Es domāju, ka pirms gada mēs to nezinājām," saka Raina.

Raina saka, – viņa ir tikai maza, maza daļa no visa. Viņai aiz muguras stāv tūkstošiem cilvēku. Gads bijis ļoti smags, un viņai ir milzīga vēlme, lai karš ātrāk beigtos, bet viņa domā, ka atbalsts Ukrainai vēl būs vajadzīgs ļoti ilgi.