Kāzas ar "Fantomasu" 

Latvijas Televīzija ar Natāliju tiekas Slokā. Natālija ir atlidojusi pie Romāna uz nedēļas nogali no Polijas, jo tieši tur patlaban mīt abu mammas. Romāns pievienoties nevar. Viņš ārstējas Vaivaros un Rīgā, viņa rētās joprojām ir šķembas, kuras operācijās tiek ņemtas laukā. Frontē Romāna segvārds ir "Fantomass". 

Romāns smejas: "Kādi vēl varianti? Pēc ārējā izskata... Patiesībā pirmo reizi mani tā nosauca kontrolpostenī. Mēs braucām ar manu kaimiņu no Ukrainas Rietumiem, kurp aizvedām ļaudis un atgriezāmies Harkivā. Pirms es sāku karot, nu, pirms aizgāju karā, es kādu laiku biju brīvprātīgais. Un vienā kontrolpostenī vispirms es izbraucu cauri ar auto, tad mans kaimiņš... Es plikpauris, kaimiņš bārdains, apaudzis. Un policists kolēģim saka – skaties, Fantomass ar Modžahedu brauc. No tās reizes arī es biju Fantomass."

Sprādzienā kaujas lādiņu noliktavā Romāns zaudēja četrus savus kara biedrus. No kopumā pieciem izdzīvoja vienīgi viņš. Natālija un Romāns pirmo sazvanīšanos pēc sprādziena atceras dažādi. Romāns gulēja slimnīcā.

Natālija stāsta: Māsiņa piezvanīja un teica, ka zvana Romāna uzdevumā. Viņš nevar parunāt, jo ir kontuzēts. Viņš ir slimnīcā. Tu biji kontuzēts. Stipri. Viņam likās, ka viņš labi runā, bet es domāju... saprotiet, neviens cilvēks nezina, kas ir kontūzija. Neviens nezina, kā ir būt ievainotam. Un subjektīvās sajūtas, ka es esmu vesels, es varu, bet patiesībā viss bija ļoti slikti. Bet viņš bija dzīvs. Un tā bija laime. Un es uzreiz braucu pie viņa uz Kijivu, kad viņu pārveda uz slimnīcu. Rūpējos par viņu, cik varēju. Man vēl ir dēls, pusaudzis. Un viņš arī ļoti par visu pārdzīvo. Tāpēc sanāca daļa laika rūpēs par vīru, daļa laika – par dēlu un mammu. Katram savs karš un sava uzvara."

Savukārt Romāns saka: "Es jūtos daudz labāk, man taču šķembas izvilka no pašiem nervu galiem. Labajai rokai tieši no nerviem izvilka. Tagad norit rehabilitācija."  

Jebkurš ārsts piekritīs, ka bez vingrojumiem un zālēm neatsverama ir arī sievas klātbūtne. Neticamā veidā Natālija atradusi mājvietu Polijā un ir gana tuvu savam vīram. Viņi nedodas uz restorānu vai viesnīcu. 

Katra sestdiena abiem paiet Slokā, kur brīvprātīgie veido ierakumu sveces. 

Romāns stāsta: "Ierakumu svece ir svece, kas deg ilgi un dod gan gaismu, gan siltumu. Uz tām var pat drēbes žāvēt. Puišiem, kas atrodas pašā epicentrā, frontes līnijā, nullītē – viņi tās izmanto ierakumos vai pamestās mājās, kur nu viņi tobrīd atrodas." 

Natālija ir liela informāciju tehnoloģiju uzņēmuma grāmatvede, var strādāt attālināti no Polijas un brīvdienās lidot uz Latviju. 

Natālija saka: "Kad man ir laiks, cenšos atlidot, jo Polijā ir mana ģimene – mamma un dēls, un Romāna ģimene, es viņus evakuēju no Harkivas un Ļvivas, tagad blakus dzīvojam. Un tiklīdz ir iespējas, es lidoju pie Romas."

Romāns ir u-šu jeb cīņas mākslas treneris. Taču treniņus viņš atsāks tikai pēc Ukrainas uzvaras. Viņš norāda: "Ātrāk gribas uzvaru. Uzvarēt ienaidnieku. Lai izdzītu to rusņu no Ukrainas. Maksimāli viņus atbruņot. Un tad atjaunot mierīgo dzīvi Ukrainā. Kamēr tas nav, par savu darbu es nedomāju. Uzdevums ir uzvarēt. Es domāju, ka pilna mēroga uzbrukuma sākumā visa Eiropa, godīgi, neticēja. Visi gaidīja, ka nedēļa, divas, trīs, un Ukraina padosies. Un arī paši ukraiņi neticēja, ka esam tik stipri. Es pats nezināju, ka varu tik daudzas lietas darīt. Pirmās dienas bija šoks, nebija saprotams, kas notiek. Bet pēc tam mēs visi apvienojāmies. Katrs savā līmenī. Un nepazīstami cilvēki nepazīstamiem sāka palīdzēt, apmainīties datiem. Un tā mēs izturējām. Mēs nepadosimies."

Romānam un Natālijai šis karš nozīmēja arī pagrieziena punktu pašu attiecībās – "jā" vārdu teikšanu zem lodēm, lai arī juridiski sargātu savu mīlestību. 

Natālija atceras: "Bija pirmā grūtā situācija, kad viņš mūs evakuēja uz Rietumukrainu un teica, ka pats atgriežas. Man nebija izejas, un es sapratu, ka man nav tiesību pieprasīt viņam palikt pie manis, lai gan ļoti gribējās. Un viņš aizbrauca. Un tad, kad pēc uzdevuma izpildes atkal sazinājāmies, viņš man zvanīja un es braucu pie viņa uz Ukrainu. Un reiz es atbraucu un viņš saka – man tev pārsteigums.

Izvelk gredzenu un mēs braucam uz vienīgo strādājošo zagsu Harkivā." 

Romāns iestarpina: "Jo nekas nestrādāja". Viņi aizbrauca un apprecējās. 

Natālijai ir skaists gredzens, kurā iestrādāts Ukrainas karogs. Viņa stāsta: "Par to gredzenu vispār ir satriecošs stāsts. Kad Roma bija slimnīcā, bija smags laiks. Tikko pēc ievainojuma viņš viss bija šuvēs, no augšas līdz apakšai šuvēs. Un, neskatoties uz to visu, neskatoties uz kontūziju, mani gaidot, viņš internetā pasūtīja man dāvanu, un viņam to gredzenu atveda tieši uz slimnīcu. Kad atlidoju, es ieskrēju palātā. Viņš guļ un nevar paiet. Bet dāvina man gredzenu."

Viņiem nav kādu īpašu padomu par mīlestību. Viņi vienkārši ir laimīgi, ka starp abiem ir noturīgas jūtas un tieši karš un nāves tuvā elpa likusi apprecēties. Natālija saka: "Man nav receptes. Pat pašiem gudrākajiem cilvēkiem, kuri strādā bioķīmijā un psiholoģijā, arī viņiem nav receptes. Tās ir mūsu jūtas. Un tās nepakļaujas nekādam zinātniskam skaidrojumam. Mīlestība dod mums spēku. Es viņam. Viņš man."

"Tu esi ukrainis? Iedod numuriņu!"

Darija Kildiša un Sergejs Voicehovskis gatavojas kāzām šovasar. 

Darija stāsta: "Es piedzimu šeit, Latvijā un pēc pases esmu latviete, bet pēc nācijas esmu ukrainiete. Bija situācija, kad augustā es strādāju "Circle K" un vēlajā vakarā viņš [Sergejs] atnāca nopirkt kafiju. Un viņam uz cepures bija rakstīts "Slava Ukrainai". Un es vienkārši pavaicāju: tu esi ukrainis? Iedosi savu numuru? Tā arī iepazināmies."

Savukārt Sergejs saka: "Es vienkārši pastaigājos pa pilsētu. Biju šeit pirmās dienas, neko nezināju. Un tā nu sanāca, ka iepazinos ar viņu. Un mūsu īsās saziņas laikā, nu, mums bija daži randiņi un pēc tam dvēsele sāka sāpēt bez viņas. Atbraucu šurp, lai ārstētos. Tās paredzētās operācijas nenotika, bet es atvainojos, es negribu tagad braukt uz mājām un gaidīt, kad tur kaut kas atlidos. Un šeit es satiku savu mīlestību. Saprotiet. Šeit man palika dvēsele."

Darija stāsta, ka karš viņai licies kas prātam neaptverams: "24. februārī man sākās liela depresija. Bija ļoti grūti to visu uztvert. Lielas sirdssāpes. Es nevarēju ēst un gulēt. Nereāli grūti."

Kopš abu satikšanās viņi iesaistās visos iespējamos Ukrainas atbalsta pasākumos – veido ierakumu sveces, piketē pretī Krievijas vēstniecībai. Tieši Valentīna dienā Sergejs Dariju bildināja. Tagad, kad Darija dzied, viņai ap pleciem ir Ukrainas karogs, uz kura savus parakstus atstājuši topošā vīra draugi – karavīri. 

Sergejs stāsta: " Sākotnēji šis karogs bija bez parakstiem. Bet, kad devāmies pirmajā uzdevumā, pirmos trīs parakstus uzlikām brīdī, kad uz mums šāva. Kaut kā es cenšos šo karogu ierakstīt vēsturē. Uz Ukrainas karoga zilās puses parakstījās tikai karavīri, uz dzeltenās krāsas – jau vietējie Rīgā, bet tikai tie, par kuriem es esmu drošs. Ka viņi ir pret Krieviju un par Ukrainu. Tas ir vienīgais nosacījums."  

Darijas balss ir ļoti skaista. Darija saka: "Mani vecāki ir nedzirdīgi, bet vecvecāki bija saistīti ar dziedāšanu. Mana vectēva mamma bija operdziedātāja – Tatjana Orlova. Viņai bija skaista balss. Man patīk dziedāt jau no bērnības. Kad man bija 14 gadi, sāku mācīties dziedāšanu pie Krišjāņa Norveļa. Viņš ir ļoti labs skolotājs." 

Sergejs pauž: " Kad dzirdu viņu dziedam, man burtiski iekšā viss otrādi apgriežas. Es nevaru aprakstīt, cik tas ir brīnišķīgi. Piedodiet, bet man trūkst vārdu."

Sergejs un Darija vēl tikai meklē savu vietu dzīvē un Latvijā. Sergejam ir ļoti nepieciešams darbs. Darija vēlas atsākt mūzikas studijas, kurās pagaidām paņēmusi akadēmisko atvaļinājumu. Karš viņu abu dzīvi ir apgriezis kājām gaisā, bet reizē ļāvis satikt vienam otru.