Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī – tā uz savas mīļās sievas Ainas 25 gadu jubilejā dāvinātā akordeona spēlē Ikars Strautnieks. Un tā ir dziesma par viņu pašu, arī viņš šūpojas dzīves viļņos, kur prieka mirkļi mijušies ar sāpīgiem zaudējumiem. Sieva mūžībā aizsaukta jau pirms 13 gadiem, arī abi bērni vairs nav šai saulē. Bet 25. marts viņa ģimenes vēsturē ierakstīja neizdzēšamu likteņa pavērsienu. Ikaram bija 13 gadu, viņš tika izsaukts no angļu valodas stundas.
"Es jau varēju izmukt ar, godīgi sakot. Beigās tāds uztraukums bija, es uz tualeti aizgāju, tad jau toreiz laukā bija bērniem tualete. Bet es domāju - māte viena pati mājās," stāstīja Ikars, kurš bijis izsūtījumā no 1949. līdz 1961. gadam.
Ikars sacīja – kad kļūst pavisam slikti, tad labākās zāles ir mūzika. Vairāku instrumentu spēli viņš apguvis Sibīrijā pašmācības ceļā, bet to mācīties profesionāli viņam liedza. Jau 13 gados Ikars sāka strādāt, jo skolā grūti gājis ar krievu valodu.
"Tur bija dārzniecība. Ābelītes sastādītas, apstrādāt vajadzēja, ar ko ar buļļiem, piekabinātas ecēšas, pa tām starpām vajadzēja nezāles ārā likvidēt," klāstīja Ikars.
Sibīrijā viņš sastapis arī savu mūža mīlestību Ainu no Iecavas, kuru dokumentu trūkuma dēļ nav varējis apprecēt. Vien tad, kad jau pasaulē bija nācis pirmais bērniņš, to izdevies nokārtot.
"Aizbraucu uz ciemu reģistrēt. Sekretāre bija pazīstama, krieviete bija. Viņa saka: "Ikar, bet kā tas būs, meita būs uz sievas uzvārda?" Datus, kur dzīvo jautāja. Es teicu: "Es zinu visu." Un fiktīvi rakstīja augšā. Es braucu mājās ar dzimšanas apliecību un laulības apliecību," stāstīja Ikars.
Savas tēva mājas "Bērzulejas" tagadējā Kurmāles pagastā Ikars atguva deviņdesmitajos gados. Viņš strādājis meliorācijā un nereti gadījies no zemes izcelt lielus akmeņus. Tā viņš palīdzējis iekārtot no savas mājas netālu esošo piemiņas vietu Vārdupē, kur sapulcēja izvedamos cilvēkus pirms ceļa uz Skrundas dzelzceļa staciju.
Nu 25. martā te tiek stādītas sniegpulkstenītes. Ideja to veidot kā daļu no piemiņas pasākuma radās Latvijas simtgadē toreizējai kultūras darba organizatorei Inetei Megnei ar cerību, ka ar laiku te būs balts lauks. Bet Ikars ar sniegpulkstenīšu vai zilo vizbulīšu stādiem te nācis katru gadu.
