«Māte piedeva, bet brālis – ne.» 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūtīto daugavpiliešu stāsti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pirms skumjā datuma – 25. marta – Rus.lsm.lv viesojās Daugavpils politiski represēto klubā un pierakstīja divus stāstus.

Pirmā ar savām atmiņām dalījās Amālija Keirāne.

"Mūs paņēma no Grīvas (līdz 1953. gadam – Daugavpils pavadoņpilsēta, bet no 1953. gada – Daugavpils pilsētas rajons – red.) – māti un trīs bērnus. Tobrīd mēs par tēva likteni neko nezinājām, bet vēlāk mums tikai paziņoja, ka viņš gājis bojā. Brālis un māsa gāja poļu skolā (pēc kara Daugavpilī vēl dažus gadus darbojās skola, kur tika mācīta poļu valoda, pārējie priekšmeti bija latviešu valodā – red.). Brālim bija 13 gadi, māsai – deviņi, bet man bija tikai pilni seši gadi – mani ieslēdza mājās, un viss. Māte mūs "vilka" viena pati, dzīvojām ļoti trūcīgi – īrējām istabiņu Grīvā, ne naudas, ne zemes mums nebija.

Māte paņēma līdzi milzīgu segu, tajā mūs ietina. Radinieki paspēja iedot spaini – kā gan bērni ceļā varētu aiziet uz tualeti?

Atveda uz Tambovkas ciemu, tas ir Omskas apgabala Sargatskas rajonā. Visus izmitināja barakās, brāli nosūtīja strādāt, māsu – uz skolu, no ceturtās klases viņa nonāca pirmajā, viņa taču krieviski nezināja ne vārda. Mani septembrī skolā nepaņēma – biju tieviņa, augumā sīka… Sāku iet skolā pēc gada.

Tambovka, 1949.gada maijs. Amālija Keirāne pirmajā rindā otrā pa labi - ar banti.
Tambovka, 1949.gada maijs. Amālija Keirāne pirmajā rindā otrā pa labi - ar banti.

Lūk, šajā fotogrāfijā visi ir mūsējie, no Latvijas. Tas ir 1949. gada maijs. Centrā sēž mūsu karavīrs, viņu mums "pielika", lai viņš par mums rūpētos. Bija ļoti sirsnīgs puisis, bet drīz viņu no mums paņēma projām…

Vietējie bērni mūs neapcēla. Vienīgi no Ukrainas izsūtītie mazliet, viņus saukāja par "banderiešiem"… Viņi bija ļoti sprigani, visus trenkāja…

Ar laiku mums iedeva zemes gabaliņu, varēja iestādīt daudz kartupeļu, cik gribējās. Bet sākumā bijām izsalkuši –

māte no darba nesa kabatās graudus, tos mala – lūk, viss mūsu ēdiens. Ēdām lopbarības raušus. Atceros, ka 1949. gads bija ļoti smags, vasarā bija šausmīgs karstums, lopi gāja bojā.

No vietējā māla taisījām samanus – tie ir tādi ķieģeļi. Baltie māli un salmi – un samans gatavs. No tādiem ķieģeļiem uzbūvējām nelielu māju, tajā bija viena istaba un virtuve.

Amālija Keirāne ar māti
Amālija Keirāne ar māti

Pēc Staļina nāves bērniem sāka atļaut atgriezties Latvijā. Māte nosūtīja māsu – Tambovkā bija septiņgadīgā skola, tālāk jau bija jābrauc, bija vajadzīga nauda… Bet no kurienes lai mātei būtu nauda? Pēc māsas aizbraukšanas sākām rakstīt dažādus lūgumus, mums tur bija viens gudrs cilvēks, ar augstāko izglītību, saprata papīrus…

1956. gada septembrī mēs saņēmām atļauju atgriezties. Pārdevām māju, daudz kartupeļu, tā tikām pie naudas biļetēm. Uz novembra svētkiem jau bijām mājās…

Amālija Keirāne (otrajā rindā otrā pa labi) ar klasesbiedriem un skolotājiem.
Amālija Keirāne (otrajā rindā otrā pa labi) ar klasesbiedriem un skolotājiem.

Dzīvojām pie vecmāmiņas, viņa mums piešķīra istabu. Septītajā klasē skolā gāju jau Daugavpilī – Grīvā darbojās 8. vidusskola (tā jau sen slēgta – red.) Māte un brālis ar grūtībām iekārtojās darbā – mums tika bieži atgādināts, ka esam "tautas ienaidnieki". Dzīve kaut kā virzījās tālāk…

Rīgā mācījos Politehniskajā institūtā, bet traumas dēļ to nepabeidzu. Pēc tam absolvēju tekstilrūpniecības tehnikumu, Daugavpilī nostrādāju visu mūžu. Māsa apprecējās ar militārpersonu un aizbrauca ar viņu uz Tālajiem Austrumiem. Tur arī viņa apbedīta, bet viņas bērni atgriezās un dzīvo Daugavpilī.

Politiski represēto klubā esmu no pirmās dienas. Atceros, cik daudz cilvēku bija sākumā (klubs dibināts 1990. gada 25. martā, izveidošanas brīdī tajā bija 787 cilvēki, tagad ir 239 – red.), visi runāja par savu sāpi…

Padomju laikā mēs nestāstījām par Sibīrijas izsūtījumu – kamēr te "bija Krievija", nebija pieņemts par to runāt. Vēlāk, 90. gados, viss sagriezās kājām gaisā, sākām runāt. Mātei nepatika to atcerēties. Viņai tur tika nopietni sabojāta veselība – viņa strādāja mežā, ar vēršiem veda sijas, ar cirvi cirta zarus, zāģēja kokus… Ja mēs par to kādreiz sākām sarunu, māte uzreiz mūs pārtrauca. Cilvēki baidījās runāt, ilgi baidījās…

Es gribu pateikt ko citu. Kāpēc mūs izveda? Grīvā dzīvoja kāds cilvēks, nesaukšu viņu vārdā, viņš jau ir miris, un Dievs ar viņu. Viņš bija dedzīgs komunists, čekists. Jūs jautājat – vai viņš bija krievs? Kāpēc krievs? Nē, polis, tāpat kā mēs. Grīvā sastādīja sarakstus, meklēja "vainīgos". Viņam tika dota pavēle, viņš to izpildīja…

Kad mēs atgriezāmies, viņš juta savu vainu, atnāca pie mātes un lūdza piedošanu. Māte – viņa ir māte, piedeva… Bet brālis nepiedeva. Viņš parādīja savas tulznainās rokas – visu laiku strādāja ar koku, Sibīrijā bija izmācījies par galdnieku, viņam šo arodu iemācīja kāds latvietis – un teica: "Es būtu varējis kļūt par mūziķi vai mākslinieku… Bet ko tagad?" Brālis labi spēlēja akordeonu, arī zīmēja labi… Viņš nepiedeva. Šis pats cilvēks aizgāja uz Grīvas katoļu baznīcu, izsūdzēja grēkus, pastāstīja par savu briesmīgo grēku un pēc tam līdz pašai nāvei kalpoja baznīcā – palīdzēja, kā varēja. Juta vainu. Bija tāds laiks – briesmīgs…"    

"Piena glāzīte bija liels prieks…"

1949. gada martā Jadviga Rasnača bija desmit gadus veca: "Tāpat kā visiem – deva divdesmit minūtes, lai paņemtu mantas. Teica, ka braucam uz mūžīgo nometinājumu, līdzi ņemt neko nevajag… Pēc tam – preču vagoni, visi raud… Mums bija zeme – 25 hektāri, mēs bijām bagāti, strādājām uz zemes no pašas bērnības. Es vēl pirms skolas ganīju govis, palīdzēju. Izveda māti, tēvu un mani ar māsu; vecākais brālis un māsa Rīgā mācījās.

Braucām ilgi – tas bija tāds ceļš uz Golgātu… Pusbadā gulējām uz salmiem.

Jadviga Rasnača Daugavpilī neilgi pirms deportācijas.
Jadviga Rasnača Daugavpilī neilgi pirms deportācijas.

Atbraucām, un mūs sadalīja pa kolhoziem, man šķiet, tur daži kolhozi vēl tika veidoti, bija tādas "komūnas". Māti paņēma strādāt par pavāri – viņa ārā lielā katlā vārīja visiem kaut kādu zupu, nāca no lauka strādnieki, viņa viņus baroja. Nomalē dzīvoja vietējā ģimene, viņiem bija govs – viena uz visu ciemu. Gadījās, ka viņiem no lauka nebija ērti iet pēc ēdiena, pēc tam būtu bijis ilgi jāiet uz mājām, un tad māte salika viņiem ēdienu krūkā un sūtīja mani aiznest. Viņi man ielēja glāzīti piena. Es ļoti priecājos.   

Mums pēc tam iedeva mitekli – vienu uz divām ģimenēm, tā otra ģimene arī bija no Latvijas. Mēs nopirkām govi, kļuva kaut kā vieglāk… Tēvs sākumā strādāja uz lauka, vēlāk iedeva zirgu fermu, viņš sāka kopt zirgus. Kad māti izveda, viņa bija gaidībās, septembrī viņa laida pasaulē meitenīti…

Mēs esam poļu ģimene, Latvijā dzīvojam no XVIII gadsimta, kad bija Žečpospolita. Mājās runājām poliski, bet uz ielas – krieviski, es krievu valodu labi zināju. Bez grūtībām Sibīrijā sāku iet skolā, tikai tā atradās tālu – septiņi kilometri uz vienu pusi. Un tā bija septiņgadīgā skola, lai mācītos tālāk, bija jābrauc uz ciematu, kāpjot uz vilciena jumta. Skolā bija internāts, sāku tajā dzīvot.

Māte cepa maizi, nedēļai iedeva klaipu un vēl sīpolus. Nekas, izdzīvoju…

Mēs visi atgriezāmies Latvijā 1957. gadā. Tēvs te nopirka pusi mājas par 300 rubļiem, tā bija liela nauda. Māte pēc gada nomira ar vēzi. Vecākais brālis, kurš mācījās Rīgā, Daugavpilī neatgriezās, bet māsa pēc medicīnas skolas atbrauca uz Daugavpili, visu mūžu nostrādāja dzemdību namā par akušieri.

Jadvigas Rasnačas tēvs un māte ar jaunāko māsu, kura piedzima Sibīrijā.
Jadvigas Rasnačas tēvs un māte ar jaunāko māsu, kura piedzima Sibīrijā.

Es aizbraucu mācīties uz Rīgu – pārtikas rūpniecības tehnikumā, un pēc tā beigšanas mani nosūtīja strādāt uz Ukrainu. Rīgā kopā ar mani mācījās Alla Miščenko no Ukrainas, viņai Latvijā dzīvoja radinieki. Pēc tam viņa aizbrauca uz Mariupoli, bet es pie viņas braucu ciemos. Viņa bieži runāja par dēlu – Saša Miščenko, viņš dienēja armijā…

Vairākus gadus nostrādāju Ukrainā, atgriezos Daugavpilī. Un nesen redzēju Sašu Miščenko pa televizoru – viņš bija Ukrainas vēstnieks Latvijā. (Oleksandra Miščenko pilnvaru termiņš šajā amatā beidzās šogad februārī, viņš bija vēstnieks Latvijā no 2019.gada. – red.) Viņš ir tik līdzīgs mātei… Man neiznāca ar viņu tikties…

Es labi atceros Donecku, Mariupoli – tādas skaistas pilsētas, daudz rožu… Es tagad ļoti pārdzīvoju, ļoti. Man ir tik ļoti žēl ukraiņu, viņi ir tik labi cilvēki.

Atceros – nāku no darba, kaimiņi mani sauc pie galda. Un vienmēr teica – "ieber boršču". Nevis ielej, bet ieber. Man ir tik baisi no tā, kas tur notiek…

Strādāju piena kombinātā Daugavpilī, neklātienē pabeidzu institūtu Ļeņingradā. Jutu pret sevi attieksmi kā pret "tautas ienaidnieci", bija cilvēki, kuri pret represētajiem slikti izturējās… Es ar savu augstāko izglītību ilgi biju vienkārša strādniece cehā. "Brīvprātīgi piespiedu kārtā" iestājos Komunistiskajā partijā, lai gan gadu pretojos… Pēc tam no partijas izstājos… Pensiju man aprēķināja 17 latus…

Ģimenē mēs par pagātni runājām maz, radinieki izklīduši, tēvs pēc mātes nāves apprecējās vēlreiz, viņam piedzima bērns… Es uzskatu, ka ir jāatceras un jāstāsta jauniešiem."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti