Bērnību pavadīja vientuļi
Savu bērnību Īrisa raksturoja kā "klasisku pēcpadomijas laika bērnību" ar mammu, kura nemitīgi strādāja, un tēvu, kurš nebija pieejams vai klātesošs ģimenē, bet kuram patika iedzert un pavadīt laiku citās mājās.
"Savu bērnības laiku atceros kā tādu gaidīšanas posmu. Ar dienām, kad es biju priecīga, ja bija klāt mamma, bet arī ar dienām, kad man likās, ka laiks ir vienkārši nežēlīgi gari izstiepies, jo mammas nebija klāt. Viņa strādāja. Tā sajūta, ka man ļoti, ļoti viņas trūka, manā iekšējā pasaulē ir joprojām," stāstīja Īrisa.
Pēc tam, kad viņas mamma attiecības ar tēvu, kuras bija kļuvušas ne tikai emocionāli, bet arī fiziski vardarbīgas, nolēma pārtraukt, Īrisa uzauga pie savas omītes.
"Es sapratu, ka tēva man nebūs. Es to vienmēr esmu jutusi. Bet es priecājos, ka mamma pieņēma šo lēmumu aiziet, jo tās bija vardarbīgas attiecības.
Ne tikai emocionāli, bet arī fiziski vardarbīgas. Es domāju, ka tas nospiedums kaut kur manā kā bērna atmiņā vēl ir palicis. Es, protams, neatceros, kā tas izskatījās un izpaudās, bet es to jūtu. Man nekad nav bijusi sajūta, ka man pietrūkst tēva," stāstīja Īrisa.
Bija spiesta pieaugt ātrāk nekā citi
Ņemot vērā ģimenes apstākļus, Īrisa pieauga ļoti ātri. Salīdzinot savas bērnības un pusaudžu gadu atmiņas ar draugu stāstiem, Īrisai pašai mēdz likties, ka viņa ir pieaugušais jau no sešu gadu vecuma.
"Draugi brīnās. Viņi nesaprot – kā, vai tad tev nebija bērnības? Tev tajā laikā nebija nekā nedarīšanas un domas par to, kā gāzt podus un spēlēties? Nē, es apzinos sevi jau no tā laika kā tādu pieaugušu cilvēku. No vienas puses, man tas sevī patīk, bet vienlaikus es izjūtu arī tādu bērnības pieredzes trūkumu," stāstīja Īrisa.
Viņas mērķis vienmēr ir bijis noteikt un kontrolēt savu dzīvi pašai. Spēt pieņemt lēmumus, kas nāktu par labu viņai un viņas fiziskajām un emocionālajām vajadzībām.
"Uz to esmu gājusi, cik vien sevi atceros. Pēdējo gadu laikā patiesi nonācu līdz punktam, kurā sapratu – es tur esmu. Esmu punktā, par kuru tik ilgi esmu cīnījusies un iestājusies. Ko tālāk ar to darīt? Tajā brīdī pavērās tā otra puse – tas tukšums.
Raksturojot posmu, ko esmu aizvadījusi no bērna kājas, lielākā daļa ir bijusi vientuļa," stāstīja Īrisa.
Piedzīvotais bērnībā ir atstājis nospiedumu uz Īrisas spēju uzticēties cilvēkiem un apkārtējai pasaulei, taču viņa to mācās mainīt terapijas ceļā. Viņa cenšas neiegrimt grūtsirdībā, vientulībā un pārējās sajūtās, kas viņai tik ļoti pazīstamas.
Diena, kurā piedzima vēlreiz
Pirms četriem gadiem Īrisa savā dzīvē piedzīvoja pagrieziena punktu, ko viņa sauc arī par savu otro dzimšanas dienu.
"Es nokļuvu slimnīcā, un man atklāja ārpusdzemdes grūtniecību. Es to atceros, no vienas puses, kā lielu pārdzīvojumu. Ļoti sāpīgu notikumu ar ne tādu iznākumu, kā mēs bijām gaidījuši, bet vienlaikus tas bija arī pagrieziena punkts par to, ka atkal biju likusi cerības uz kaut kādiem ārējiem apstākļiem," stāstīja Īrisa.
Līdz šim tam viņai bija klasisks stāsts – iepazinās ar vīrieti, ar kuru apprecējās, veidoja dzīvi un plānoja ģimeni, paralēli turpinot ļoti aktīvi strādāt.
"Kaut kam ir jāapstādina mani. Kaut kādam apstāklim ir jānoliek mani pie vietas, jo es neskaitāmas reizes izdegu, darot "savu aicinājumu". Es nemācēju sevi piebremzēt.
Man šķita, ka kļūšana par mammu būs atslēgas punkts, kurā apstāties, piebremzēt un paņemt pauzi uz gadu vai diviem. Bet tas nebija mans stāsts," atzina Īrisa.
Diemžēl slimnīcā Īrisas cerības par veiksmīgu iznākumu nepiepildījās.
"Sapratu, ka piedzimstu no jauna un atkal sāku dzīvot kā pieaudzis cilvēks ar nākamajiem mērķiem, kas vairs neiekļauj kaut ko ārēju, bet kas ir tieši no manis atkarīgi un ietekmējami. Tā laime būs vien jāatrod pašai, nevis jāieliek kāda cita, šajā gadījumā maza cilvēka, rokās. Tas mainīja ļoti daudz ko. Tas arī salauza ļoti daudz ko manī. Joprojām tas lauž, jo tā pozitīvā iznākuma nav joprojām, lai gan mēs ejam cauri medicīniskajai apaugļošanai," stāstīja Īrisa.
Starp bezcerību un nepadošanos
Par spīti atkārtotiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa, tostarp izmantojot dažādas mūsdienu medicīnas iespējas, Īrisas dzīvē tas līdz šim nav noticis.
"Tādos brīžos iekrītu atpakaļ visās tajās sajūtās, par kurām runāju iepriekš – grūtsirdība, vientulība, vilšanās sevī un apkārtējos cilvēkos, pasaulē.
Protams, ir arī netaisnības sajūta. Atnāk sieviete, kurai "netīšām sanāca" trešais un ceturtais bērns, bet man ir tas, kas man ir," stāstīja Īrisa.
Par spīti tam, ka Īrisas attiecības ar vīru ir tuvas un labas, viņu ikdienā nepamet sajūta, ka dzīvei nav plānotā turpinājuma. Šī sajūta mēdz būt ļoti bezcerīga.
"Motivācija turpināt mēģināt visbiežāk ir otra iekšējā sajūta, arī mana personības daļa, kas mudina nepadoties un saka, ka viss būs labi, kā jau ar visu dzīvē. Ir tomēr tas iekšējais virzītājs un skolotājs, kas saka, ka būs īstais brīdis, un tad arī tas notiks – grūtniecība iestāsies, auglis ieķersies, attīstīsies," stāstīja Īrisa.
Var nākties pieņemt dzīvi bez bērniem
Vienlaikus Īrisa saprot, ka šo procesu nespēj pilnībā ietekmēt, lai arī kā vēlētos. Apaugļošanas izdošanos ietekmē neskaitāmi faktori, tomēr Īrisa cenšas no savas puses darīt visu iespējamo.
"Kad tas nenotiek vienu reizi, liekas, okej, tas ir normāli. Kad tas nenotiek otrreiz, liekas, okej, tā tomēr ir 30% iespējamība. Kad tas nenotiek trešo un ceturto reizi, tad jau liekas… Nu, come on (kā tā var būt – no angļu val).
Protams, mēs par to arī pasmejamies un, cik vien varam, cenšamies gaismu atstāt arī šajā procesā, bet… Es, goda vārds, nezinu, vai man būs spēks turpināt," atzina Īrisa.
Viņa uzsvēra, ka nelolo lielas ilūzijas un apzinās, ka vienā brīdī, iespējams, mēģinājumiem būs jāliek punkts pašu garīgās un fiziskās veselības dēļ. Tas nozīmēs, ka viņiem kā pārim būs jāpieņem dzīve bez bērniem.
"Vai esmu laimīgs cilvēks? Vairāk "jā" nekā "nē", jo laime ir pārejoša, mirklīga, ar vienas dienas vai pat stundas nogriezni mērāma. Tajā pašā dienā es varu justies arī nožēlojami un bez pozitīva skatījuma uz nākotni. Bet, jo vairāk kolekcionēju mirkļus un sajūtas, jo vairāk paskatos uz savu dzīvi un saprotu, ka, bļāviens, ir taču kruta, nu! Ja salīdzina ar izejas pozīciju, kā es jutos agrāk, tad viennozīmīgi esmu daudz priecīgāka, daudz atvērtāka pasaulei, piepildījusi savas ekspektācijas un sapņus. Tā jau ir tā laime," pauda Īrisa.
