Ir 1926. gads, Ērikas brālis Roberts izaugs un kļūs par Kārļa Ulmaņa apsargu. Viņš ir 193 centimetrus garš un stalts, un stalta bija arī Ērika – daudz sportoja un nodarbojās ar daiļslidošanu. Ilgmūžība esot no tēva dzimtas - viņa vecāmāte nodzīvoja 103 gadus.
"Pati jūtos labi tikai tad, ka es pateicīga Dieviņam, devis tādu iespēju. Varu staigāt, sevi apkopt, ka saprotu, ko es daru. Tas ir galvenais, un, ja es to varu panākt, tad es esmu pateicīga Dieviņam," stāsta gaviļniece.
To, ka abas dzimušas vienā dienā ar Latviju, Ērikas kundze ļoti novērtē. "Latvijai visu to labāko. Lai mums labāka dzīve. Mēs ļoti daudz domājam par citiem, ļoti daudz, bet paši par sevi maz. Par Ukrainu, apgādājam. Bet par sevi arī vajag, par mūsu paaudzi. Jauni bērni, jauni zēni - kādēļ iet bojā? Katastrofās, lec upēs," satraucas Ērika, kura bažījas arī par latviešu skaitu, "mēs esam par maz, kādreiz bijām 2 miljoni, bet vai esam tik daudz?"
Simtgadniece piedzīvojusi režīmu maiņas un brīdi, kad Latvija atkal kļuva brīva. Taču mūža labākie gadi pagāja laikā, kad sarkanbalti sarkanais karogs bija aizliegts. "50 gadus nodzīvoju okupācijā, mani skaistākie gadi pagāja darbā un okupācijā."
Ilgus gadus simtgadniece Jelgavā strādājusi par grāmatvedi, un visu mūžu caurvij dziesma. Viņa dziedāja korī un, protams, bija klāt visos Dziesmu svētkos. "Man ir daudz dziesmu. Ļoti daudz. Korī, visos dziesmu svētkos esmu piedalījusies. Dzīve man ir bijusi brīnišķīga," prieku neslēpj jubilāre.
Ērika kuplā radu pulkā pirms pieciem gadiem atzīmēja savu 95. dzimšanas dienu, bet simto atzīmēt negriboties nemaz: "Es negribu. Mierīgi gribu sagaidīt un pavadīt. Negribu svinēt." Un tā arī bijis, taču kā nu bez tortes un svecītēm.
