Silvija Brice ir bezgala laimīga. Viņas dēls Aleksandrs, kam deviņu mēnešu vecumā konstatēta piektās pakāpes sensoneirālā vājdzirdība, tagad absolvējis 9. klasi un spēj komunicēt ne tikai zīmju valodā, bet arī runāt.
"Tad, kad četros gados viņš apzināti pateica pirmo vārdu "mamma", man likās, ka visas pasaules dārglietas, visas pasaules dimanti, es nezinu, manās rokās ir vispār visa cilvēces laime. Tā ir manās rokās," atceras mamma.
Ceļš līdz spējai dzirdēt un būt sadzirdētam bija sarežģīts. Pusotra gada vecumā zēns operēts, sākotnēji implants ieprogrammēts nepareizi, un puika skaņu vietā dzirdēja trokšņus. Gūta pieredze arī ārzemēs, un tikai mammas ticība un neatlaidība atrast īstos speciālistus deva rezultātu.
"Aleksandrs pie mums atnāca mazulītis, smukiņš, ar sprogainiem matiņiem. Protams, ļoti daudz mēs ieguldījām, ļoti daudz skolotāji ieguldīja darba, dažādas speciālās nodarbībās, bet viņš visu to ir veiksmīgi apguvis. Ar mammu mēs ļoti daudz sadarbojāmies, mamma ļoti cīnījās par savu puiku," pastāstīja Daugavpils Stropu pamatskolas – attīstības centra direktore Marika Raičonoka.
Bažas rada, ka reģionā vidējās un profesionālās izglītības iestādēs trūkst surdoasistentu. Turklāt ne visiem ir izpratne, ka vājdzirdīgi cilvēki var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.
"Viņi visi ir talantīgi un apdāvināti, bet katrs savā jomā. Viņi perfekti zīmē, nākotnē, es tā domāju, ka viņi var sekmīgi ilustrēt grāmatas, viņi var radīt vispār ļoti skaistus rokdarbus. Viņi prot perfekti gatavot, var kļūt par pavāriem, par konditoriem," pastāstīja Daugavpils Stropu pamatskolas – attīstības centra latviešu valodas un literatūras skolotāja Natālija Ponomarjova.
Aleksandrs vidējo izglītību apgūs Rīgas 1. tālmācības vidusskolā. Pēc tam viņš ļoti vēlas kļūt par jūrnieku, pagaidām gan vairāk iespēju nedzirdīgiem jauniešiem ir citās specialitātēs.
"Es gribu mācīties par mehāniķi, man ir sapnis iegūt profesiju un palīdzēt laukos remontēt tehniku. Mācos matemātiku, angļu valodu, vēsturi," stāstīja Aleksandrs.
"Es visiem vecākiem vēlos pateikt, ka noteikti nav jāapstājas un nekādā gadījumā nav jāpasaka: kā jau ir, tā ir labi. Nav labi! Ir jāiet un par saviem bērniem jācīnās," mudina Aleksandra mamma Silvija.
Viņa cer, ka turpmāk valstiskā mērogā būs noteikta obligāta surdopedagoga pieejamība vājdzirdīgiem jauniešiem vismaz līdz vecumam, kamēr absolvēta augstskola. Reģionos tas nepieciešams arī autoskolās un interešu izglītībā.
