1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas operācija "Krasta banga", kuras laikā padomju vara mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportāciju upurus, Latvijas Radio sagatavoja stāstus tieši par izsūtījumu ar bērnu acīm, kādu iespaidu tas atstāja uz viņiem un viņu ģimenēm.
"Savāca mūs no mājām, Drustu pagasta Žagariem. Mammas nebija mājās, ar mani bija vecmamma. Tas notika dienas laikā. Ienāca mājās, un mums stundas laikā bija jāsavācas."
Pagājušā gadsimta vidū tolaik četrgadīgās Malda Jansones dzimtās mājas bija Cēsu rajona Drustu pagasts, līdz 1949. gada 25. martā mazo meiteni ar mammu Elzu un vecmāmiņu Mīli Ķerseli padomju vara izsūtīja uz Tomskas apgabala Malčanovas rajona Madugas sādžu.
Deportāciju procesu no Dzērbenes stacijas Malda atminās miglaini, bet kā lielu haosu: "Vecmammai tajā brīdī bija 75 gadi, un viņa, protams, bija uztraukusies, kaut kādas mantas viņa paņēma, bet ļoti maz. Mamma tajā brīdī bija izbraukusi uz Smilteni, un viņu paņēma ciet pa ceļam no Smiltenes uz mājām. Mūsu māja bija līdzās ceļam, un, braucot garām, viņa lūgusies, lai atļauj ieiet mājās kaut ko paķert, bet tas, protams, nebija ļauts."
Tēvs arestēts un izsūtīts jau iepriekš
Savukārt Maldas tēvs Jānis Jansons no ģimenes bija šķirts jau iepriekš. Tēvu 1946. gada martā padomju vara arestēja politisku motīvu dēļ un izsūtīja uz Kazahijas Padomju Republiku.
Malda rāda tēva bildes no viņa iesvētībām – ar baltu ziedu klēpi. Un vēlāk jau pavisam citāda bilde ar viņu – aizsarga formā.
"Mans tēvs bija mežsargs, un mammas brāļi bija mežabrāļi – nacionālie partizāni. Protams, tēvs kā mežsargs zināja, bet viņš nenodeva, un mēs tikām attiecīgi sodīti," stāsta Malda.
Ģimene līdz šai dienai saglabājusi un Okupācijas muzejam nodevusi tēva vēl uz Latviju sūtīto vēstuli no ieslodzījuma vietas Karagandas apgabala Rudņikiem. Ar parasto zīmuli uz nelielas papīra lapas sievai Elzai viņš raksta:
"Sveiki mīļo sieviņ! Saņēmu Tavu rakstīto vēstulīti. Mīļš, mīļš paldies. Gaidīju ar ilgošanos vēstulīti un arī paciņu. Paciņu ceru kuru katru dienu saņemt. (..)
Ar tauku vielām laikam ir diezgan švaki. Sūti, ko vari atsūtīt. Esmu izsalcis, ēstgriba moka katru brīdi. Naudu paciņā atklāti nesūti, jo nesaņemšu, "ja nu [vienīgi] suhariņā". Kaltēta maizīte un zirņi ar būtu labi.
Kad saņemšu paciņu, uzrakstīšu. Man adrese ir vecā, bet numurs ir mainīts, bet saņemu ar uz vecā numura. Naudiņa jau būtu labi, kad atsūtītu, var nopirkt maizi. Strādāju vara rūdas raktuvēs, darbs ir diezgan smags. Vakar saņēmu tavu vēstulīti.
Vēstules malā vēl atrasta vietiņa tekstam, kuru var izlasīt, vien sagāžot lapu uz sānu. Tur nelieliem burtiem pierakstīts:
Mīļi, mīļi sveicieni jums visām. Jānis.
Tēvs šo vēstuli izsūtīja 1949. gada 4. martā, vēl nenojauzdams par plānotajām masu deportācijām. Jāņa meita Malda gan stāsta, ka vēstuli ģimene saņēma vēlāk jau izsūtījumā, nevis Latvijā.
Viena ģimene trīs dažādās vietās
Vēl viena ģimenes saglabāta liecība, kas iezīmē tās likteni padomju deportāciju laikā, ir pavisam neliela pastkarte. To, jau vairākus gadus dzīvojot nometinājumā, Maldas mamma saņēma no viņas brāļa Elmāra Ķerseļa.
"Mammai bija trīs brāļi, divus nošāva jau tajā laikā, kad vajāja mežabrāļus, un trešo izsūtīja uz Vorkutu," zina stāstīt Malda.
Tas nozīmē, ka
vienas ģimenes locekļi vienlaikus bija ieslodzīti trīs dažādās nometinājuma vietās.
Maldas mammai brālis raksta no ieslodzījuma vietas Komi Padomju Republikā 1954. gada 4. novembrī:
Mīļš sveiciens! Šodien nosūtīju Tev 100 rubļus naudas. Kad saņem naudu, tad raksti. Esmu vesels un strādāju pa vecam bez izmaiņām. Iegādājies to, kas tev nepieciešamāks. Palieku atbildi gaidīdams. Vēlu jums visām labu veselību un Maldai labas sekmes skolas gaitās. Visu labāko, Elmārs.
Ļoti gribējās ēst
Pirms vairāk nekā 70 gadiem represētā Malda Jansone, cenšoties atsaukt atmiņā dzīvi izsūtījumā Madugas sādžā, to visvairāk sasaista ar ēdiena tūkumu.
"Pirmos gadus ļoti gribējās ēst arvien.
Darba dienās deva tādus sapelējušus graudus, un tad vecāmāte kaut kā iemanījās tos samalt un cepa maizi no tiem graudiem un mīcīja klāt vārītus kartupeļus, un tad tā maize bija tāda gļotaina. Un es atceros, ka vienmēr raustīju vecomāti aiz brunčiem un teicu, lai neliek tos kartupeļus klāt, bet viņa lika, lai sanāk vairāk. Mamma strādāja fermā pie teļiem, un tos dzirdīja ar vājpienu. Un viņa bija kādu reizi iemanījusies zem brunčiem iesiet kanniņu ar to vājpienu un tad atnesa mājās. Tas bija tik ļoti garšīgi, varēja pie kartupeļiem to piedzert klāt. Kartupeļus izaudzējām paši, dabūjām sēklu no vietējiem. Tur viss labi auga, vienīgi vasara ļoti īsa. Septembrī jau bija tā, ka bija sniegs un sals," atceras Malda.
Sibīrijas augu herbārijs
Sādžā bijušas vien aptuveni 10 mājas, daži vietējie, bet lielākoties no Latvijas deportētie iedzīvotāji. Vasarās, ganot lopus, māte ņēma mazo Maldu sev līdzi. Staigājot pa mežiem un pļavām, vērojot Sibīrijas augu valsti, viņai radās doma savākt augus herbārijam.
Maldas pirms 70 gadiem izgatavotais herbārijs tagad glabājas Okupācijas muzejā. Tās ir trīs plānas līniju, šķērslīniju un rūtiņu burtnīcas, kuru lapās ar diegiem iešūti trausli skujkoku zari un pļavu augi. Kaltēšanai viņa izvēlējās tieši ziedošus augus, kuri tagad zaudējuši spilgto krāsu.
"Es īpaši speciāli negāju, bet, ejot mammai līdzi ganīt lopus, ieraudzīju kaut ko un man iepatikās," saka Malda, rādot herbāriju, "tas ir sarkanais plūškoks, tā ir jāņoga, kas arī savvaļā auga, spireja ar baltajiem ziediem, tā ir savvaļas rozā peonija…. Tā ir ciedra, tur bija rudeņos ciedru rieksti. Lieli koki, un tie čiekuri augšā, un kā tu tiksi klāt. Tad bija tāda metode, ka paņem kādu bomi, atstutē pret stumbru un sit pa stumbru, un tad tie čiekuri nāk lejā."
Vēl skatoties uz Sibīrijā nolauzto baltegles zaru, Malda stāsta, kādu gardumu vietējie no tā taisījuši: "Ir uz stumbra tādi bumbulīši, kur iekšā ir sveķi. Tad mēs tos sveķus savācām, konservu bundžā uz bleķa krāsniņas izkausējām un tad izlietojām kā košļeni."
Malda vēl bilst, ka latviešu valodā runāt un rakstīt izsūtījumā iemācījās no bērnu kalendāriem. Sibīrijā Malda pabeidza 5. klasi un, atgriežoties Latvijā, turpināja mācības Dzērbenes vidusskolā. Pēc skolas pabeigšanas 60. gados viņa iestājās Bulduru Dārzkopības tehnikumā daiļdārzniecības specialitātē un pēcāk ilgus gadus strādāja dārzniecībās.
Neaizmirst un saprast
Savukārt Malda savu tēvu Jāni Jansonu tā arī nesatika. Jansonu ģimenes sievietes Latvijā atgriezās 1957. gada oktobrī, bet tēvs pāris mēnešus vēlāk mira izsūtījumā 1958. gada janvārī.
"Tur, kur mēs dzīvojām, bija viena liela istaba. Mēs tur bijām vairākas ģimenes, katrai ģimenei savā stūrī gulta. Tad tajā mūsu istabā sanāca latvieši pa vakariem, aizklāja logus ar segām un zīlēja ar šķīvīti. Jautājums bija viens: vai mēs kādreiz atgriezīsimies Latvijā? Un atbilde parasti bija: jā. Būtiski droši vien ir ticēt labajam un paļauties uz to.
Notikušo mainīt vairs nevaram, bet ir svarīgi, lai nākamās paaudzes zina, kā tas var būt tādos režīmos.
Būtiski neaizmirst, atcerēties un arī saprast, ko tas nozīmē," saka Malda.
