Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju 1990. gada 4. maiju pavadīja, dziedot Latvijas himnu pie Brīvības pieminekļa, turot sarkanbaltsarkanos karogus Daugavas krastmalā un skandējot saukļus pie parlamenta ēkas. Tomēr ne visiem bija šāda iespēja. Tobrīd bēdīgi slavenajā Stūra mājā vēl saimniekoja PSRS drošības dienesti un ne viens vien mūsu valsts patriots Latvijas neatkarības pasludināšanu sagaidīja čekas pagrabos.
Leo Hrišsonam ideja par brīvu Latviju bija tuva jau labu laiku pirms Padomju Savienības sabrukuma, bet, sākoties pārmaiņu laikam, tā aizveda viņu uz Stūra māju. Viņš iesaistījās Latvijas Nacionālās Neatkarības kustībā, kļūdams par tās Pārdaugavas nodaļas koordinatoru, bet pēc tam nolēma, ka jārīkojas tiešāk.
Hiršsons: Ienāca prātā doma – ko mēs te ņemamies sabiedriski politiskām organizācijām, ka emigrācijā ir brīvvalsts partija LSDSP, pietiek to nolikt kā alternatīvu partiju kompartijai un Latvijā ir automātiski daudzpartiju sistēma. Nav vairāk tā teikt proletariāta diktatūra.
Pazīstamā disidente Lidija Lasmane-Doroņina, kurai viņš savulaik piestrādājis par miesassargu, izkārtojusi Leo Hiršsonam ceļojumu uz Zviedriju, kur, viņš ticies vietējās latviešu kopienas līderiem un iestājies LSDSP. Pēc atgriešanās Latvijā sācis organizēt partijas darbu, bet tas čekas darboņiem nav paticis. Viņš apvainots spiegošanā un teroraktu plānošanā, arestēts un aizvests uz Stūra māju.
Hiršsons: Tur man iznāca moments, ka es uzreiz atkodu vienu nodevējiņu, kurš tur ar mani kopā atradās, jo, ja cilvēkam tajā iestādījumā ir divi matrači, tas jau liekās aizdomīgi, vai ne?
Viņš pārcelts uz citu kameru, kurā pēc kāda laika palicis viens. Kameras biedrs pazudis – it kā nošauts bēgšanas mēģinājuma laikā. Leo Hiršsons tikmēr arī pats kalis bēgšanas plānus. Sācis stāstīt sargiem anekdotes, kamēr tie viņu veduši uz liftu, lai iemidzinātu sarga modrību kritiskajā brīdī, kad atvērtas lifta durvis.
Hiršsons: Kas tad man tur, es tur visu laiku trīs reizes dienā vismaz trenējos, galu galā es esmu vecs kaskadieris, nu un tad attiecīgi es tur viņu bišku saspiestu, lai viņš uz kaut kādu brīdi izslēdzas, un tad es tur paņemtu ātri kājas tur, kur attiecīgi ir caurlaižu punkts, pārlektu tam pāri, pāri ielai, cauri caurejamajiem pagalmiem un prom. Es pat biju sācis nēsāt kabatā ķiplokus, ar ko pazoles sarīvēt.
Tomēr plānu īstenot nav nācies, jo pienācis 1990. gada 4. maijs.
Hiršsons: Tur apakšā bija pilnīgs klusums. Vispār. Tur bija pat koridorā tepiķīši, lai sargu soļus nedzirdētu. Ne skaņas, ne radio nekas, nekas, vispār nekas. Nu un es pēkšņi dzirdu - kaut kur kāds atstājis vaļā logu - un es dzirdu, kad nu tieši tā Saeimas sēde iet un aplausi, un viss. Un pēc kaut kāda laika dzirdu no Brīvības pieminekļa tāda nu balsu dunoņa – „Dievs, svētī Latviju!” dzied. Nu tad man bija skaidrs, kas ir noticis, es pagriezu muguru pret durvīm, jo slapjums pa acīm sāka nākt laukā, un, lai sargs neredzētu, skatījos uz loga restēm, un asaras bira kā pupas.
Pagājušas vēl nepilnas divas nedēļas un 16. maijā Leo Hiršsons izsaukts uz izmeklētāja kabinetu, kur viņam paziņots, ka var doties mājup.
Hiršsons: Vienkārši tā iznācu laukā tāds bišķiņ tievāks palicis, apsēdos tieši uz tās apmales ielas un skatos – dzīvi cilvēki iet. Lapiņas kokiem. Tāda jokaina sajūt pilnīgi. Tā kā citā dimensijā.
Kāds draugs viņu aizvedis mājās. Tomēr ģimene vēl nav bijusi pabrīdināta.
Hiršsons: Pieklauvēju pie durvīm, vecākais dēls – kas tur ir? Saku, tētis pārnāca! - Pienāc pie loga, mamma teica, ka nedrīkst nevienam taisīt vaļā! Es piegāju pie loga – tētis pārnāca! Ta viņš ātri skrēja pēc mazā uz bērnudārzu, tas uzreiz, ka bija ieraudzījis vecākā dēla priecīgo ģīmi, tas bija teicis – tētis pārnāca!
Pēc tam Leo Hiršsons iesaistījies Zemessardzes dibināšanā, bet politikā vairs nav aktīvi piedalījies. Stūra mājā viņš kopā pavadīja pusgadu, bet kopš tā laika vairākas reizes ir tajā atgriezies – pēdējo reizi pagājušonedēļ, kad tajā tika atklāta Okupācijas muzeja sagatavotās izstādes.
