1941.- 2017. jeb Zupiņu dzimtas Otrā pasaules kara laika nogrieznis

Katrai ģimenei ir savs dzimtas stāsts, kas no paaudzes paaudzē tiek stāstīts tuvāko lokā - lielās jubilejās, kāzās, kristībās, radu salidojumos, diemžēl arī bērēs. Pateicoties skolas uzdotajam, kāda ģimene šajā pavasarī izdzīvoja īstu atklājumu un emociju vētru. Tas ir stāsts par vectēviem. Zudušajiem. Zaudētajiem. Un atrastajiem.

Bija saulains pavasara dienas rīts. Pārbraucot Vanšu tiltu, mūsu acu skatiens kā piekalts paliek pie Rīgai tuvojošā varenā prāmja stāva. Pārbraucot katru nākamo krustojumu, iekšējais saspringums tikai pieaug. Plašā auto stāvvieta liekas pa šauru. Nervozi meklējam makos stāvvietas nodevas centus. Sagaidīšanas telpā esam vienīgie. Pretī sāk nākt atbraukušo pasažieru straume. Zviedru tūristi, latviešu skolēni, biznesa un darba ļaudis. Visi kā viens velta mums vērtējošu, bet ieinteresētu skatienu. Dēls Mikus tur uzrakstu “Robert, welcome to Latvia!". Rit minūtes, pasažieri nāk un iet, bet mēs vēl stāvam. Ar milzu mugursomām plecos mums tuvojas divi jaunieši.

Satraukumā neveikli tiek spiestas rokas, pārmītas pieklājības frāzes.

Pirmo reizi tiekas viena vectēva divi mazdēli. Roberts Zupiņš no Austrālijas un Ivo Zupiņš no Latvijas.

"Top Latvijas Likteņdārzs! Stāsti par vectēviem"

17. jūnijā notiks ziedojumu akcija "Top Latvijas Likteņdārzs! Stāsti par vectēviem", ko tiešraidē plkst. 19:35 būs iespējams vērot LTV. 

No plkst. 21:30 LTV1 ēterā aktieris Vilis Daudziņš dalīsies ar savu vectēva stāstu, atceroties Jaunā Rīgas teātra izrādes "Vectēvs" tapšanu.

Plkst. 21:45 LTV1 ēterā pirmizrāde – Jaunā Rīgas teātra izrāde "Vectēvs" divos cēlienos.

Vairāk par akciju te.

2016.gada maijā manam dēlam Mikum Zupiņam, kā jau visiem vidusskolēniem, bija jāizvēlas zinātniski pētnieciskā darba tēma jeb tautas valodā vienkārši ZPD. Uzreiz vienojāmies, ka nav vērts to darīt formāli un, izvēloties tēmu “Mana dzimta Otrā pasaules kara laikā”, mērķis bija ko vairāk uzzināt par saviem vecvecākiem, dzimtas vēsturi, skatot to kontekstā ar Latvijas un pasaules vēsturi.

Ņemot vērā izvirzīto uzdevumu, pētījuma izveidē tikām iesaistīti ne tikai mēs kā vecāki, vecvecāki, bet arī plašs radinieku loks. Diemžēl ātri tika apjausts, ka, tikai veicot tuvinieku anketēšanu, apkopojot atmiņas, kā arī apzinot visus rīcībā esošos lietišķos dokumentus, fotogrāfijas, ZPD uzrakstīt nevarēs. Ja kaut cik pietika atmiņu, liecību un sāka veidoties stāsts par maniem vecvecākiem, tad mana vīra Ivo dzimtas stāsts “buksēja”. Praktiski nebija nekādu ziņu par abiem viņa vectēviem.

Viens no viņiem, Mārtiņš Šteinbergs, brīvprātīgi bija pieteicies Sarkanās Armijas rindās. Viņa sieva un meita, mana vīra māte Alda, nekad nav saņēmusi nevienu oficiālu apliecinājumu tam, ka viņš karā ir kritis. Tikai bijušas runas ļaužu valodās, ka tas noticis pašā kara sākumā. Informācijas meklējumi dēlu Miku internetā aizveda pie kustības "Memorial" pārstāvjiem. Diemžēl arī viņu apjomīgajā datu bāzē šāds vārds, uzvārds nebija fiksēts. Sapratām, ka šeit meklējumu ceļš diemžēl noslēdzas un

vectēvs Mārtiņš Šteinbergs vēl gaida savu mājās atgriešanās laiku. Vismaz no skaidrības viedokļa…

Otrs vectēvs, Roberts Zupiņš, mana vīratēva tēvs, bijis iesaukts leģionā 1944.gada sākumā. Pēc kara Latvijā palikušie sieva un divi bērni bija saņēmuši ziņu, ka Roberts ir dzīvs un atrodas bēgļu nometnē. To apliecināja arī Roberta māsa Aina, kas bija devusies bēgļu gaitās un atcerējās savu onkuli no Eutinas nometnes laikiem Vācijā. Un tad Roberts pazuda. Šeit Latvijā palikušajiem bija neapstiprināta ziņa, ka it kā viņš esot Austrālijā. Arī Vācijā dzīvojošie radi šo faktu vēl apstiprināja ar piebildi, ka it kā ceļā uz apsolīto zemi Roberts ir gājis bojā.

Ar šo domu, ka tēvs un vectēvs ir gājis bojā, dzīvoja un bija samierinājušies visi. Formāli ZPD varēja pielikt punktu arī Roberta meklējumiem. Bet sievišķīgā intuīcija, arī vēsturnieces urķes gals teica pretējo. Kā tajā “Prāta vētras “ dziesmā - "Tur kaut kam ir jābūt". Ar šo sajūtu varēju tikai iedvesmot ZPD autoru Miku.

Pēc neskaitāmām sarunām, telefona zvaniem, e-pastu sarakstēm radinieki Latvijā un Vācijā sāka atcerēties ko vairāk vai vienkārši kļuva atklātāki. Izrādījās, ka Roberts, atrodoties sabiedroto gūstā, ir rakstījis sievai, bet viņa atbildes vēstulē esot lūgusi viņu mājās neatgriezties. Vācijas radi padeva ziņu, ka tad Roberts esot apprecējies otrreiz. Pieķeroties šim faktam, Mikus sūtīja lūguma rakstu Eutinas pilsētas arhīvam, lūdzot apliecinājumu šim faktam, jo bija versija, ka Roberts ir nomainījis uzvārdu. Klusums. Arī pieprasījums Sarkanā Krusta meklēšanas dienestam - bez rezultātiem. Tā, ejot vienu solīti uz priekšu un divus atpakaļ,

galvenais bija nepazaudēt cerību, ka cilvēks jau miera laikos tā vienkārši vairs nevar pazust, neatstājot aiz sevis liecības.

Kolēģi darbā ieteica sameklēt uz Austrāliju emigrējošo kuģu pasažieru sarakstus. Bet diemžēl Zupiņa uzvārdu neatradām. Meklējumi turpinājās. "Google" meklētājā tika nemitīgi un nemitīgi ievadīti Roberta dati. Bez rezultātiem. Sākām izmantot arī t.s. dzimtas koku izveides un meklēšanas rīkus. Izmantojām Ancestry.com. Ģimene jau sāka zaudēt cerību, puiši mājās sāka padoties. Arī es jau pati sev nevarēju atbildēt uz jautājumu, kāpēc mums to vēl vajag. Vienu vakaru, jau bez liela azarta un inerces pēc meklējot ko "Ancestry" pēkšņi parādījās links, kas uzrādīja, ka Roberts Zupiņš un Imgarde Zupiņš 1950.gadā no Vācijas ir devušies uz Austrāliju.

Bet

gaidītās sajūsmas vietā par to, ka rodas jauns pavediens, ģimenē sākās strīds.

Mans vīrs iecirtās, ka viņš neticēs šiem datiem: "Irmgarde, Roberta sieva, bija palikusi Latvijā un viņa nekādā gadījumā nevarētu atrasties uz šī kuģa. Ome sen ir mirusi un apglabāta Iecavas kapos.” Vakarā visi iemigām ar 1001 domu un minējumu, kā tas ir iespējams? Vai kādai sievietei no Eiropas ir iedota cita identitāte, vai tā ir vienkārša sakritība. Bet no rīta internets mūs veda tālāk.

Datu bāzē parādījās jauni dokumenti, kas apliecināja, ka uz kuģa esošais Roberts ir tiešām tas pats mūsu meklētais Roberts Zupiņš no Bauskas. To apliecināja gan dzimšanas dati, vieta, gan tautība, gan arī profesija – podnieks. Nākamais nāca skaidrojums iepriekšējam pārpratumam. Izrādījās, ka arī Roberta otro sievu, bēgli no Gdaņskas pilsētas, pēc profesijas mašīnrakstītāju, sauca Irmgarde.

Pasaules informācijas tīmeklis mūs veda tālāk. Meklētājā parādījās ziņas, kurā gadā Roberts un Irmagarde ir ieguvuši Austrālijas pilsonību. Te parādījās ziņas, kas ir Roberta nodarbošanās, kurā pilsētā viņš ar sievu ir dzīvojis.

"Google Maps" varējām aplūkot gan ielu, gan māju, kurā viņš veidoja savu otro dzīvi. Un arī kapsētu, kurā viņš apglabāts 1989.gadā.

Bija 14.janvāris, sestdiena, diena, kad Latvijā vārda dienas svin Roberti. Dažu stundu laikā mēs visi guvām atbildi, ko darījis cilvēks, par kuru pirms pāris mēnešiem praktiski nezinājām neko. Paralēli karsa telefoni, lai ar šo ziņu padalītos ar Roberta bērniem, mana vīra tēvu Raiti un viņa māsu Ēriku. Arī šajā vietā varēja meklējumiem likt punktu, bet azarts jau veda tālāk. Austrālijas vēlēšanu dokumentos līdzās Roberta, Irmgardes vārdam parādījās vēl viens sievietes vārds Janet ar uzvārdu Zupiņš angliskā versijā. Mikus pamēģināja to atrast arī populārajā sociālo tīkla vietnē "Facebook". Bingo! "Facebook" godīgi parādīja, ka Janeta dzīvo Austrālijā, Pērtas pilsētā. Līdz savai nāvei tur bija dzīvojis arī Roberts!

Mikus gāja tālāk, atvēra visu Janetas draugu profilus, kuri bija norādījuši mums tik zināmo uzvārdu.

Vērāmies pilnīgi svešu cilvēku foto, video un sev uzdevām jautājumu, vai tiešām viņi arī ir daļa no mūsu ģimenes.

Bija jāiet tālāk. Mikus sacerēja īsu tekstu, aprakstot, ka sava skolas darba uzdevumā meklē savas dzimtas saknes un vai viņi ir kādā saistībā ar Robertu Zupiņu.

No savas puses tikai piebildu, lai raksta uzmanīgi, ar jaunības tiešumu nenobiedējot cilvēkus. Pēc pogas ''Enter'' nospiešanas atlika tikai gaidīt. Atbilde pienāca no diviem jauniešiem, kas apliecināja, ka minētais Roberts ir viņu vectēvs. Nākošo tekstu jau gudrojām visi kopā, jo bija jāatrod tie īstākie vārdi, lai tiem, mums nemaz nezināmajiem jauniešiem Austrālijā pateiktu, ka Roberts ir arī tēvs šeit esošajiem un vēl dzīvajiem bērniem, mazbērniem un arī mazmazbērniem. Vakarā pēc Latvijas laika, bet dziļā naktī Austrālijā, saņēmām atbildi, ka viņi tiešām neko nav zinājuši par šādu Roberta dzīves lappusi. Sekoja arī piebilde, ka ziņu savām mātēm nodos tikai no rīta. Sapratām, ka dažās mājās Pērtā tonakt bija bezmiegs. Arī pie mums Latvijā.

Ziņas no Austrālijas pienāca tikai pēc kādas nedēļas. Lēni, soli pa solim, ar lieliem pārtraukumiem notika informācijas aprite, tika atsūtīta kāda fotogrāfija. Roberta ģimenē Pērtā bija dzimušas divas meitas, četri mazbērni. Saziņu ar mums bija pārņēmis viņa mazdēls, kas tika nosaukts sava vectēva vārdā - Roberts. Tikpat atturīgi Mikus stāstīja par vectēva Roberta dzīvi līdz aiziešanai karā, bērniem Raiti un Ēriku, mazdēliem, mazmazbērniem. Uzticības kredīts tika veidots lēnām, pacietīgi. Mums lūdza atrast un pārsūtīt kādu senu Roberta fotogrāfiju. Pēc visu radinieku apklaušināšanas, veco fotoalbumu un ģimenes relikviju lādīšu “pārrakšanas “ atradās viena stipri laika zoba papluinīta pirmskara bilde.

Un te agrā pavasarī pienāca ziņa, ka apceļojot Eiropu, Roberts grib apciemot arī Latviju, Bausku un satikt vectēva Latvijas ģimeni.

Roberta ciemošanās Latvijā bija notikumiem un emocijām piesātinātas dienas. Daudzas tikšanās un satikšanās, vecu un digitālu fotogrāfiju caurskatīšana, atmiņas un vēl daudzi neatbildēti jautājumi.

Roberta bērni - Raitis un Ērika - kopā ar Robertu Zupiņu jaunāko

Kā izrādījās,

tikai tad, kad Austrālijā tika saņemta vecā fotogrāfija, Roberta meitas tiešām ir noticējušas, ka katrs savā pasaules pusē runājam par vienu un to pašu cilvēku. Vectēvu, kura mazdēliem, mazmazdēliem bija lemts satikties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt