Dmitro Čakins ir jauns puisis no Luhanskas apgabala Starobeļskas pilsētas. Viņa dzīve, tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem, ir sadalījusies divās daļās – pirms un pēc kara sākuma. Sarunai laika nav daudz, jo Dmitro steidzas uz autobusu, lai brauktu uz Rēzekni, kur viņš mācās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA). Dmitro diezgan labi runā latviski, taču, lai varētu atspoguļot ar karu saistītos pārdzīvojumus un emocijas, pārdomas, jaunietis tomēr nolēma runāt krievu valodā.
"Mācos RTA Ekonomikas un pārvaldības fakultātē, nodarbības ir ekonomikā. Pēc nodarbībām braucu uz mājām – dzīvoju Ludzā un mācos Rēzeknē," stāsta Dmitro.
Viņš atceras, ka par karadarbības sākumu viņam pateica mamma, taču noticēt tam, ka kaut kas tāds var notikt 21. gadsimtā, bijis grūti, un tikai tālumā dzirdamās sprādzienu skaņas likušas saprast, ka tā ir patiesība.
"Man prātā uzreiz nāca vecās filmas par Otrā pasaules kara sākumu. Domāju, ka tāpat būs arī tagad, tā tas arī notika. Mēs meklējām dokumentus, izņēmām naudu no bankomātiem, veidojām ūdens krājumus. Vecāki bija neziņā, kā rīkoties – braukt projām vai palikt. Manai pilsētai paveicās, jo mūs gandrīz neapšaudīja. Nē, bija sprādzieni, bojā gāja vairāki cilvēki, bet tas nebija tā, kā citās blakusesošās pilsētās – Lisičanskā, Severodoņeckā vai Bahmutā; var teikt, ka mana pilsēta nav cietusi."
Dmitro kopā ar ģimeni pusotru gadu nodzīvoja Krievijas okupācijā. Puisis atceras, kā redzējis krievu karavīrus zogam sadzīves tehniku un pat suņa būdu. Jaunietis atzīst, ka tas bijis vairāk tieši morāli smags laiks, kad daudzi paziņas, draugi pēkšņi parādīja savu īsto seju.
"Tas tiešām bija smagi. Mana dzīve pamainījās kardināli. Visvairāk mainījās cilvēki, jo palikušie pilsētā vai nu atbalstīja Krieviju, vai arī viņiem viss bija vienalga.
Skolā mūsu skolotāji uzreiz mainījās. Mana klases audzinātāja tika nozīmēta par direktori, un es dzirdēju, kā viņa stāstīja citai skolotājai to, ka šie bērni (mūsu klase) 11 gadus audzināti kā ukraiņi un mums esot skalotas smadzenes. Bet viņa taču bija mūsu klases audzinātāja, un to visu viņa pati arī stāstīja. Skolā īsts absurds bija – katru pirmdienu notika sarunas par svarīgo, mums bija jāstāv līnijā, jāklausās Krievijas himna. Mūs mēģināja pārliecināt, ka mēs tagad esam Krievijas bērni un ka iepriekš mēs dzīvojām melos."
Dmitro kopā ar tēvu un pamāti tagad dzīvo Latvijā, bet ģimenes otra daļa – māte, māsa un vecvecāki – dzīvo Krievijas okupētajā teritorijā Ukrainā.
Jaunietis sazinās ar radiem, taču pats vismaz tuvākajā laikā atgriezties neplāno. Tagad Ludza ir kļuvusi par mājām Dmitro un viņa tēva ģimenei.
"Mēs ļoti ilgi meklējām dzīvokli. Pilsēta ir neliela, te dzīvo pārsvarā gados vecāki cilvēki. Darbu te atrast ļoti grūti, bet lēnām viss nokārtojās. Tētis strādā celtniecības materiālu veikalā, viņa sieva – skolas ēdnīcā."
Dmitro ir ieguvis vidējo izglītību gan Latvijā, gan Ukrainā, tagad mācās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, turpina apgūt latviešu un angļu valodu, dejo tautas dejas, spēlē ģitāru, darbojas Ludzas Bērnu un jauniešu centrā. Centra vadītāja Natālija Losāne stāsta, ka Dmitro ir aktīvi iesaistījies ukraiņu un Latgales bērniem organizēto vasaras nometņu darbā, piedalās arī dažādos projektos.
"Sadarbībā ar jaunatnes organizāciju - biedrību "Kira" jau divus gadus esam organizējuši "Erasmus+" projektu un Dmitro bija viens no pirmajiem, kurš pieteicās šim projektam. Viņš apmeklē tautiskās dejas. Uzreiz gribu uzslavēt viņa fizisko sagatavotību, stāju, jo pat skatēs viņš ar savu stāju izceļas uz pārējo puišu fona."
Sākoties Krievijas pilna apmēra iebrukumam Ukrainā, pierobežas Ludzas novads uzņēma rekordlielu bēgļu skaitu, lielākā daļa gan turpināja ceļu tālāk uz Eiropu vai caur Poliju atgriezās Ukrainā, taču arī novadā vairākas ģimenes ir atradušas mājas un darbu. Pašlaik Ludzas novada Sociālā dienesta redzeslokā ir 26 ukraiņu bēgļu ģimenes.
