11.klases saldenieks Valters Dakša ir pazīstams kā liels grāmatu kolekcionārs, taču viņam raizes sagādā tas, kas notiks ar viņa gandrīz piectūkstoš grāmatu lielo kolekciju. Valteram pašam nav iespējams nodrošināt grāmatām piemērotus apstākļus, tāpēc uz laiku viņš būtu gatavs tās kādam nodot glabāšanā.
17 gadus vecais Valters pašlaik mitinās kopmītnē Saldū. Kopš vecāku nāves šī ir viņa dzīvesvieta, kur galvenā loma atvēlēta grāmatām. „Es skolā nemācēju lasīt, tāpēc bibliotekāre Biruta man pasniedza privātstundas. Viņa iemācīja ne tikai lasīt, bet arī mīlestību uz grāmatām. Grāmatas man ir Latvija, un es esmu Latvijas patriots,” saka Valters.
Valters ar grāmatu kolekcionēšanu aizrāvies pirms dažiem gadiem. Daudzus eksemplārus viņam dāvinājuši ārzemju latvieši, bet lielāko daļu viņš atradis pats.
„Šī ir mana kolekcijas pirmā grāmata. Es pieklauvēju pie pretējās mājas durvīm un to man uzdāvināja,” stāsta jaunais kolekcionārs.
Puiša grāmatas galvenokārt ir par Latviju un vēsturi. Mazajā kopmītnes istabiņā var ietilpt tikai neliela daļa kolekcijas, pārējās glabājas vecāku mājā, kuras apkurināšana puisim nav pa spēkam.
Daudzas grāmatas atrodas maisos un kastēs, tādēļ Valters būtu laimīgs visu savu kolekciju izlikt vienuviet, apstākļos, kas grāmatām būtu piemēroti.
Puisis kreņķējas, ka neapkurinātajās telpās viņa dārgumi iet postā: „Nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ, mani vecāki ir miruši un man nav pa spēkam māju apsaimniekot. Man patiktu, ja manas grāmatas būtu izliktas vienuviet siltumā.”
Valters ir priekšzīmīgs skolnieks un priecājas par iespēju papildināt savu kolekciju. Lai arī pats lieto datoru, vislabākā saprašanās esot ar grāmatām.
„Drukātais vārds pastāvēs ilgi. Ir daudzi cilvēki, kam patīk grāmatu čaukstoņa, nevis datoru uguņi ,” saka puisis. Aizrautīgais grāmatu draugs novērojis, ka mūsu sabiedrībai esot sākušas zust garīgās vērtības, bet daudzās, izlasītās vēstures grāmatas, likušas aizdomāties par Latvijas likteni: „Es ļoti gaidu Latvijas simtgadi. Diemžēl jauniešiem pietrūkst patriotisma. Galvenā sāpe ir morālā krīze, tam, ka cilvēki pārstāj ticēt savai valstij.”
Valters pirms dažiem gadiem zaudējis māti, bet šoruden tēvu, taču par skumjo viņš nevēlas runāt. Puisim ir savi nākotnes plāni. Vispirms gan jāpabeidz vidusskola, tad noteikti studēšot augstskolā.
Saldenieks cer, ka izdosies atrast kādu, kuru viņa grāmatas spētu iepriecināt tāpat kā pašu, taču ar noteikumu, ka tās paliek Valtera īpašumā. Bet jaunajā gadā Valters vēl ticību sev.
