Latvijas realitāte atšķiras no viņas priekšstatiem, visgrūtāk viņai ir sadzīvot ar Latvijas ziemu, bet viņa negrasās padoties un šogad ziemošanai esot jau daudz labāk sagatavojusies.
Lielu iedvesmu Liene guvusi no piedalīšanās projektā "Misija – Latvietis", kas iepazīstina ar 17 ļoti izciliem Latvijas cilvēkiem un kurus tieši Liene bija uzaicinājusi intervēt raidierakstiem.
Šonedēļ projekts sāka savu ceļu pie skatītājiem Latvijas Televīzijā, un to papildina Lienes veidotie raidieraksti, ko publicē portāls LSM. Projekts vēsta par izciliem latviešiem un ietver arī raidierakstus.
Kāds ir tavs stāsts, kādas ir tavas saknes?
Manas saknes ir Latvijā, bet es piedzimu Austrālijā. Mana vecmāmiņa un vectēvs emigrēja no Latvijas pēc 2. Pasaules kara. Viņi devās tālajā ceļā uz Austrāliju, bēga no padomju okupācijas. Tur arī mans tēvs piedzima. Bet mana mamma ir Latvijas latviete. Tētis satikās ar manu mammu Latvijā un pārveda viņu uz Austrāliju. Tur arī es un mans brālis piedzimām.
Mēs esam ļoti, ļoti bijuši iesaistīti Latvijas kopienā Austrālijā. Tā ir ļoti liela. Tāpat kā Amerikā un Kanādā latvieši vēl svin savu latvietību. Tā es arī uzaugu – latviski pacilājošā vidē.
Ko nozīmē būt iesaistītam šādā kopienā?
Tie ir pasākumi. Tas vispār sākas ļoti agrā vecumā. Mēs ejam uz sestdienas skolu, kur mēs mācāmies dažādas ar Latviju saistītas tēmas, latviešu valodu. Savukārt tad, kad tu sāc iet vidusskolā, tad tu ej uz vasaras vidusskolu. Tā ir ļoti forša pieredze, jo trīs nedēļas tu vari izklaidēties pie jūras skaistā vietā Normanvillē, Dienvidaustrālijā, kopā ar visiem latviešiem, kas ir tieši vidusskolas vecumā. Jūs kopā mācāties Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu valodu, dažādas kultūras lietas – dejošanu, dziedāšanu.
Pēc tam tu vari pats kļūt skolotājs un dot savas zināšanas atkal citiem. Es arī, kad pati biju izgājusi vasaras vidusskolu, pēc tam vairākus gadus biju audzinātāja. Tad arī sapratu, ka vēlos vēl ko vairāk iemācīties par Latviju.
Latviešu valoda tavā ģimenē tad droši vien skanējusi vienmēr - jau no tavas agras bērnības?
Jā, mūsu ģimenē tas bija ļoti, ļoti svarīgi, mēs angļu valodā vispār mājās nerunājām. Tas bija tā dīvaini.
Šai saistībā man ir tāds stāsts. Man bija apmēram seši gadi, es tikko biju aizgājusi uz austrāliešu skolu un sapratu, ka es neesmu kā normāls bērns, ka neesmu pilnībā austrāliete, kaut kas manī ir atšķirīgs. Es mammai toreiz teicu – viss, es gribu būt normāla, es gribu būt kā visi pārējie!
Tāpat bija vēl viens gadījums, kad mamma saprata, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Es viņai teicu kaut ko latviešu valodā, bet manā teikumā iespruka iekšā angļu valoda. Mamma teica – nu, kā tas ir latviski? Es atbildēju – es nezinu, kā tas ir tavā valodā!
Toreiz tā nebija apzināta mana valoda, tā nebija mana tauta, un tad mamma saprata – ok, mums ir jābrauc uz Latviju.
Un, kad man bija septiņi gadi, mēs arī atbraucām uz Latviju un šeit trīs gadus nodzīvojām. Man liekas, tad es arī iemācījos to plūstošo latviešu valodu.
Tu teici, ka bērnībā juties atšķirīga no austrāliešu bērniem. Kā tas izpaudās?
Es tagad tik precīzi neatceros. Bet man liekas, ka viena no lietām bija, ka austrāliešu bērni ēda maizi ar "vegemite". Tas ir ļoti populārs austrāliešu ēdiens, bet izskatās visai atbaidoši, tas ir kā tāds sviestiņš, ko uzliek uz maizītes, bet tāds tumšs, melns. Tajā esot daudz B12 vitamīna, un to viņi arī ēd.
Un es arī gribēju to ēst, lai būtu normāla. Bet mamma tā vietā man deva rupjmaizi ar aknu pastēti un gurķīti vai kaut ko tādu.
Bet, ja runājam nopietnāk par tām atšķirībām, tad man liekas, ka Latvijas cilvēkos ir kaut kāds tāds dziļš spēks, dziļa sakņu sajūta saglabājusies, ko izdevies nosargāt cauri visiem laikiem, un tā ir milzīga vērtība. Bet šo atšķirību es, protams, sapratu vēlāk.
Tā ir tiesa, ka tu tagad esi pārcēlusies pilnībā uz dzīvi Latvijā?
Jā. Tas notika pagājušā gada jūnijā - trīs nedēļas pirms Dziesmu svētkiem. Bet jau aptuveni kādus pēdējos trīs gadus es arvien vairāk
sāku saprast, ka es esmu ļoti ieinteresēta savās saknēs un ka Austrālijā es nevaru iemācīties to, ko es vēlos. Ka mani sauc uz Latviju, sauc kaut kas dziļāks.
Bet tas taču galīgi nav vienkārši – tik krasi mainīt savu dzīvi!
Jā, tas ir kaut kas traks!
Kā tu tagad vērtē šo savu soli? Nu jau kāds laiks ir pagājis…
Tas bija tā interesanti vispār. Kad es pārbraucu, man, protams, bija kaut kādi priekšstati, kas ir Latvija. Man tas saistījās ar to, ko es biju, piemēram, iemācījusies vasaras vidusskolā, ko es biju pieredzējusi, padzīvojot šeit, kad man bija septiņi gadi. Bet tagad tas bija sarežģītāk. Kaut vai pašreizējās ekonomiskās un ģeopolitiskās situācijas dēļ. Gan arī vienkārši būt šeit kā jau pieaugušam cilvēkam. Īpaši, ja tu esi viens pats.
Piemēram, mans pārbaudījums bija ziema. Man jau pirms tam cilvēki teica – Liene, jā, vasara ir baigi foršā, bet vai tu esi pieredzējusi ziemu?
Es teicu – mani tas neuztrauc, es varu visu pārvarēt, viss būs labi! Bet tad tā ziema atnāca, un es sapratu, ka es neesmu pieradusi tādā vidē dzīvot, kad visi ir ieslēgušies sevī, savās mītnēs. Un es biju viena pati, un es vispār nesapratu, kā orientēties tādā telpā…
Tagad atkal ziema, vai tevi tā nebiedē?
Tu zini, ko? Es jau izlasīju vienu grāmatu septembrī par ziemošanu, kas sniedz padomus, kā labāk ziemot. Daži cilvēki man saka – zini, Liene, ziema ir mans mīļākais gadalaiks. Un es domāju – ja tev tas ir mīļākais gadalaiks, tur kaut kam ir jābūt, un man ir jāsaprot, kas tas ir! Un tagad es sāku ļoti daudz darboties projektā "Misija – Latvietis", un man nav tik daudz laika, lai skatītos ārā un domātu - oi, oi, tik drūms laiks… Man tagad ir tas projekts, kurā es varu ieiet un lietot to tumšo laiku, lai radītu kaut ko burvīgu. Es vismaz tā ceru.
Vai tu ar to gribi teikt, ka tu nebiji domājusi, ka latvieši ir tik intraverti? Augot Austrālijā, tev bija izveidojies arī daudz karstāks temperaments?
Jā. Austrālijā cilvēki ir pamatā ekstraverti. Latvijā jau arī vasarā cilvēki ir gana ekstraverti. Bet ziemā paliek intraverti, un es nezinu, kā apieties ar tādiem cilvēkiem.
Bet tagad, kad es Latvijā esmu nodzīvojusi jau gadu, es sāku to saprast, es pati esmu kļuvusi daudz intravertāka. Un man pat tas ļoti patīk! Tas ir interesanti!
Es īpaši vēlos uzsvērt, ka tas nav nekas slikts, tieši otrādi – tas ir spēks! Tas ir latviešu spēks! Ka viņi nedomā tik daudz par kaut kādu ārējo pasauli, bet ir vairāk vērsti uz savu iekšējo pasauli - uz savām saknēm, attiecībām ar tuviem cilvēkiem. Svešos viņi pieņem piesardzīgi, bet, kad pieņem, tad ļoti silti.
Vai pa šo laiku tev ir radušies draugi Latvijā?
Jā. Es esmu iesaistījusies arī "2x2" organizācijā, kurā ir daudz darbīgu latviešu, kas daudz dara Latvijas un kopienas labā. Tur ir ļoti daudz foršu cilvēku.
Zinu, ka tev ir īpaša interese par latvisko dzīvesziņu un vēlme to iepazīt tieši caur vecākās paaudzes cilvēkiem, vai šai saistībā arī ir iznācis parosīties?
Jā, mani tas ļoti interesē, man šķiet - svarīgi, ka mēs, latvieši, vēl turamies pie savām saknēm.
Austrālijā varbūt kolonizācijas dēļ to nevar tik dziļi novērot. Es biju vienā programmā "Sarunas ar senioriem", kas bija "Ascendum" programma, ar tās atbalstu es varēju divus mēnešus – novembrī un decembrī – tikties ar vecajiem ļaudīm pansionātā. Tas bija ļoti interesanti – saprast, kā veci cilvēki dzīvo, ko viņi domā, un arī pašai vairāk aizdomāties par dzīves otro pusi. Kas notiek tajā laikā, kad tu vairs neesi tik aktīvs, kas tad ir svarīgākais? Es vienkārši gribu visu ļoti dziļi saprast. Kas mēs kā cilvēki vispār esam? Kā mēs pasaulei varam no sevis atdot maksimāli vairāk? Kā savaldīt izkaisīto prātu, lai darītu to, kas ir patiesi svarīgs?
Kāda pieredze tev bija intervijas ar "Misija – Latvietis" varoņiem?
Tā bija ļoti liela iespēja. Iemācīties būtiskas lietas no ļoti, ļoti foršiem cilvēkiem. Viņi ir spējuši pārvarēt bailes un stingri iet savu ceļu. Kur vispār var smelties tik lielu drosmi, lai ar tik lielu pārliecību un pašapziņu īstenotu savas idejas? Intervēt tādus cilvēkus nozīmē arī pašam iemācīties vienreizēji daudz.
