Voldemāram apziņa par slimību atnāca septiņu gadu vecumā.
"Es prasīju mammai, kāpēc Dievs man ir devis tādu slimību?"
Mamma arī nezināja atbildi uz šo jautājumu. Voldemārs sāka mācīties skolā nevis septiņu gadu vecumā, kā tas ierasts, bet būdams deviņgadīgs. Mācījās Rīgas 71. vidusskolā. Telpas bija aprīkotas ar visu nepieciešamo, lai varētu bez grūtībām pārvietoties ratiņkrēslā pa gaiteņiem.
Ar klasesbiedriem nebija lielu konfliktu. Atzīst, ka tomēr ir bijuši skolēni, kas darīja riebeklības. Izjuta nelielu mobingu. Taču pieaugot viens no bijušajiem klasesbiedriem ir atvainojies par padarīto skolas gados.
Voldemārs cenšas darīt visu pats. Protams, ir savas grūtības, it sevišķi, kad pilsētas ielas ir apsnigušas. Tad ir grūti pārvietoties ratiņos. Ja ir kādas nepilnības ielās – pats arī cenšas vērsties atbildīgajās iestādēs, lai uzlabotu savu apkārtējo vidi. Un aicina arī citus tā darīt, nevis čīkstēt un teikt, ka viņam pienākas. Voldemāram ir svarīgi, lai cilvēki nesūdzas, jo ar tādu attieksmi neko panākt nevarēs.
"Šādā situācijā, kādā esmu, es esmu laimīgs. Ja tu ieslīgsi depresijā, tad tas arī ne pie kā laba nenovedīs."
Voldemārs strādā apvienībā "Apeirons" kā brīvprātīgais. Bet cer, ka nākotnē dabūs pilnvērtīgu un pastāvīgu darbu kādā birojā.
