„Es strādāju finiera cehā. Bet man visu laiku bija aicinājums, ka ir jānāk uz šejieni – ka ir jāmeklē Dievs,” pagātni atminas Ruta. „No bērnības man jau ir bijis tā, ka man ļoti žēl ir vecu cilvēku. Tad es domāju, kad es izaugšu liela, tad es tiem vecajiem gan ļoti palīdzēšu,” stāsta Ruta, piebilstot, ka palīdzējusi uz ielas satiktiem cilvēkiem.
Sākums gan zupas virtuvei nav bijis viegls. „Cilvēki mēdz ar aizspriedumiem skatīties uz reliģijām. Vidzemē, nezinu kādēļ, ar aizspriedumiem skatījās uz baptistiem. Kaimiņi sākumā noraidīja to nākšanu, bet nu jau gadiem ejot, ir sapratuši, ka nekādu ļaunumu mēs viņiem nedarām,” saka administratore Antra Ķikute.
Viena no apmeklētājām Alīda Vestfāle stāsta, ka zupas virtuve ir arī vieta, kur cilvēki vienkārši var sanākt kopā un pārrunāt, kas jauns apkārtnē ir noticis. „Katrs no savas puses zina un kaut ko jaunu izstāsta. Es uz pilsētu jau nevaru aiziet. Gadi. 90. Ko var teikt…,” stāsta Alīda, norādot, ka ikdienā adot un dāvināt vilnas zeķes.
„Pārsvarā tie ir vientuļi pensionāri, kuri mājās sev negatavo ēdienu. Vientuļi tādā ziņā, ka viņiem nav ar ko aprunāties. Tad viņi atnāk šeit un dabū gan ēdienu miesai, gan padraudzēties cits ar citu, savā starpā pačalo – kā iet,” novērojusi Ķikute.
Zupas virtuvi uztur draudzes ziedojumi. Ķikute noraida apgalvojumu, ka cilvēkiem nebūtu laiks palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Galvenokārt tas tomēr ir vēlēšanās jautājums. „Ja meklē iespēju darīt, tad pārsvarā tā iespēja rodas,” nosaka Ķikute.
