Kā ir būt

kā ir būt #97 - laiks

Kā ir būt

kā ir būt - #99 bezgalība

kā ir būt #98 - jaunība

«Šodien bērni ir daudz gudrāki.» Vecvecmāmiņa Stefānija Klētniece bērnudārzā strādā jau gandrīz 50 gadus

Vecvecmāmiņa Stefānija Klētniece (75) jau nepilnus 50 gadus strādā bērnudārzā. Viņa uzskata, ka sava laika jauniešus nevar salīdzināt ar mūsdienu jauno paaudzi, – šodien bērni ir daudz gudrāki, daudz vairāk redzējuši un piedzīvojuši. Arī vide, kurā uzaug bērni, ir krietni mainījusies, un tas ievieš savas korekcijas. Vienlaikus bērni visos laikos ir bērni, viņiem joprojām vajag reizēm pakratīt ar pirkstu, bet reizēm samīļot, viņa pauda Latvijas Radio 5 raidierakstā "Kā ir būt".

Elīna Baltskara: Stefānija, mans pirmais jautājums jums – kas vispār ir gadi? 

Stefānija Klētniece: Gadi – tie ir tādi dārgumi, kas sakrājušies patiešām pa tiem daudzajiem gadiem. Es, paskatoties uz to ciparu 75, [domāju] – pa kuru laiku? Pa kuru laiku tie sakrājušies? Bet tad sāku domāt, kas ir noticis pa to laiku. Ir gan skolā iets, gan mācījusies esmu, gan ģimene veidota, bērni piedzimuši, mazbērni un nu jau arī mazmazbērns. Tā kā katrā gadā ir kaut kas interesants bijis. Man uzdāvināja tādu grāmatu, kurā varu rakstīt savus atmiņu stāstus. Pa laikam tos arī rakstu, un tad uzrakstu kādu teikumu un ieslīgstu pārdomās. Aizdomājos tik tālu, ka atkal nerakstu vairāk. Nu tā ir ar tiem gadiem.

Tas noteikti varētu būt interesanti – pēc tam tos atmiņu stāstus arī pārlasīt. Vai jūs mēdzat arī tā darīt?

Stefānija Klētniece
Stefānija Klētniece

Ar to pārlasīšanu ir tā, – reizēm gribu pārlasīt, bet reizēm ir tā kā sāpīgi, jo tās atmiņas ir gan skaistas, gan arī skumjākas. Tāpēc šķiet, ka negribas pārlasīt. Reizēm atkal… Jā, viennozīmīgi nevaru atbildēt, kā tas ir ar tiem stāstiem. Es arī rakstu dienasgrāmatu nu jau diezgan daudzus gadus, un reizēm gribas paskatīties, reizēm atkal ne. Tāda laikam ir vai cilvēka daba, vai mana daba. Grūti pateikt. Tāpat arī, ja es kādu filmu esmu redzējusi un mani ir aizkustinājusi tā filma, es otrreiz to negribu skatīties. Arī ar grāmatām tā man ir. Negribu otrreiz pārlasīt. Tā tas ir ar tām atmiņām. 

Nesen gāju pārgājienā un pamanīju nolūzušu koku mežā. Tas bija savdabīgi salūzis, laikam mitruma ietekmē tās šķiedras, ko parasti sauc par gadu gredzeniem, šķita, ka viena no otras ir tā kā atdalījušās. Bija sajūta, ka es varētu it kā noplēst vienu gadu no tā koka nost. Domājot šādā analoģijā, – kuri būtu tie dzīves gadi, kurus jūs gribētu tā paņemt, izplēst kā tādu gabaliņu ārā un paskatīties vēlreiz tā atsevišķi? 

Es esmu par to domājusi. Tiešām esmu domājusi, vai es gribētu tos gadus vēlreiz atkārtot, izdzīvot, vai es citādāk dzīvotu. Nonāku tomēr pie secinājuma, ka – nē. Tas ir mans mūžs. Tās ir manas dzīves krāsas. Es tā laikam negribētu gan. Domās, protams. Atšķetinās tās domas, tā jau nav, ļoti daudzi [gadi] ienāk prātā. Es pārvietojos ar sabiedrisko transportu, no vilciena līdz mājām man ir krietns gabaliņš jāiet. Tad, pa to taku ejot, ir tāds ceļa posms, kurā pie manis atnāk kaut kādas vai nu jaunas domas, vai arī kāds atmiņu stāsts. Tad man liekas, kas es to gribētu pierakstīt, bet es izeju šim ceļa posmam cauri un man jau ir aizmirsies, es vairs nevaru pierakstīt. Tas ir kā sapnī. Liekas, ka sapnis bija skaists, vai vienalga kāds tas bija, bet no rīta tas izgaist. Tā tur arī ir, tāda tā dīvainā sajūta visu laiku man ir. Eju pa to posmu, un liekas, ka tāds rakstnieka talants atklājas, bet tad atkal izgaist. Par tiem gadu gredzeniem. Vai gribētos? Tā ir viela pārdomām.

Jūs daudzus gadus esat strādājusi un vēl arvien strādājat bērnudārzā. Cik ilgi?

Bērnudārzā es strādāju gandrīz pusgadsimtu. Nav tīri tie 50 gadi, kādi 46–47, tā apmēram. Sāku strādāt dzīves nepieciešamības dēļ, tā varētu teikt, jo bija laiks, kad bērnudārzā tā nevarēja bērnus ielikt, bet varēja tad, ja pats strādā. Tā es arī sāku strādāt bērnudārzā, bet  es mācījos Filoloģijas fakultātē. Bet es nepabeidzu. Dzīve izveidoja savas korekcijas, es izveidoju ģimeni, piedzima bērni, un aizgāju citu ceļu. Tā es nokļuvu bērnudārzā, mācību ceļš sākās no jauna, iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, pēc tam universitātē. Varētu teikt, ka divreiz esmu bijusi universitātē – vienreiz nepabeidzu, otrreiz pabeidzu Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Tā es visu šo posmu strādāju bērnudārzā joprojām. 

Kā jums šķiet, ņemot vērā visu šo jūsu pieredzi, kur sākas laba bērnība? 

Ģimenē. Noteikti laba bērnība sākas ģimenē. Es esmu augusi ļoti labā ģimenē. Protams, man vairs nav vecāku, bet savā ģimenē es neesmu jutusi naidu, dusmas, pārmetumus, alkoholu. Tiešām ļoti saticīgā ģimenē es esmu augusi, tādēļ varbūt šajā mirklī man ir tā grūti runāt. To jau arī var redzēt darbā, kādā ģimenē bērni ir auguši. Daudzus gadus man šķita, ka sabiedrībā viss ir tik skaisti, viss ir labi, bet tad dzīvē redzi, ka ir pavisam citādāk.

Strādājot ar tiem mazajiem bērniem, to ļoti var just, to ļoti var redzēt, kādā ģimenē viņi ir auguši.

Pirmos 10 gadus es strādāju diennakts bērnudārzā, kur bērni paliek visu nedēļu pa nakti, nebrauc uz mājām. Ir gadījumi, kad bērni tiek aizmirsti tajā piektdienas vakarā. Man personīgi nebija tā gadījies, kad manas grupas bērns tā palika, bet kolēģēm tā bija. Un kas notiek tālāk – pirmdien kolēģi bērnu atved atpakaļ, nomazgātu, pabarotu, sakoptu, bet vecāks nav pat painteresējies. Arī tā ir bijis. Diennakts bērnudārzā strādājot, bērni pie mums pierod. Konkrēts gadījums – viena meitene mani visus tos gadus par mammu uzrunāja, lai gan es nestrādāju ar to meitenīti vienā grupā. Dažādi gadījumi ir tādā diennakts bērnudārzā, bet visi bērni jau pamatā iekrīt sirdī, kāds vairāk, kāds mazāk. Tāds jau ir tas darbs. It kā jau pozitīva attieksme ir pret visiem, bet cits bērns vairāk pieķeras tam pieaugušajam, ar ko viņš ir visu darba nedēļu, un ir dažādi tie gadījumi – sāpīgāki, patīkamāki. Patīkamo varbūt pat ir vairāk. 

Kā jums šķiet, kā šo desmitgažu laikā ir mainījušies bērni un viņu vecāki, ja vispār ir mainījušies?

Stefānija Klētniece
Stefānija Klētniece

Gribas teikt tā, ka bērni paliek bērni. Liekas, ka viņi nav mainījušies, bet mainās vide, kurā viņi ir, mainās jaunās tehnoloģijas. Tās ievieš savas korekcijas viņu dzīvē. Vecāki? Vecāki gan liekas, ka ir mainījušies, bet tie jau ir tie vecāki, kurus mēs paši esam izaudzinājuši. Ir jūtama lielāka visatļautība bērniem. Lai gan liekas, ka tas jau tā pozitīvi, bet kas par daudz, tas par skādi. Ir vajadzīgs gan pakratīt ar pirkstu, aizliegt kaut ko, aizrādīt, sarāt, gan vajag uzslavēt un samīļot. No visām šīm lietām, no visa pa drusciņai, pa mazai riekšaviņai ir vajadzīgs. Kādā mirklī ir vairāk mīlestības vajadzīgs, bet kādā vajag tiešām aizrādīt. Sevišķi pēdējos gados jūtama tāda pāri darīšanas tieksme bērnos, to jau arī televīzijā var dzirdēt, tas notiek arī skolās. Tas sākas no mazām dienām, sākas tāds ļaunums. No kurienes tas nāk? Tā kā es iepriekš teicu – no ģimenes varbūt, varbūt tā arī ir. Gribas teikt, ka tomēr no mājām vairāk nāk tās lietas. Es jau iepriekš, runājot par savu personīgo ģimeni, teicu, ka es nepazinu naidu, dusmas un pārmetumus. Man tad šķita, cik viss ir jauki, cik viss ir skaisti, bet, dzīvojot tālāk dzīvi, gadiem ritot, saproti, ka tomēr dzīvē ir daudz nežēlību, pāridarījumu un neiecietības. Bērni to uztver. Tā tas aiziet. Lai gan ir bērni, kuri liekas ļoti pozitīvi, ļoti tādi draudzīgi, un viņu ģimenē jūtams, ka tiešām tur viss ir kārtībā. Ir ģimenes, kurās paši brīnās, jo mājās šķiet, ka viss ir labi, bet tajā bērnā laikam… Pieminam televīziju, filmas, nu ir nežēlība arī bērnu filmās un daudz ļaunuma. Viņi to uztver, uzsūc. Tā ir, bet gribas teikt, ka bērni tomēr visos laikos ir bērni, visos laikos viņi ir gribējuši, lai pret viņiem labi izturas. 

Kas ir tās lietas, ko jūs uzsūcat no bērniem, ko jūs no viņiem esat visvairāk iemācījusies?

Ir tā, ka mēs pamatā mācāmies no bērniem. Ļoti daudz. Piedzimst bērni, un mēs no viņiem mācāmies. Personīgi es varu pateikt, ka es no saviem bērniem mācos. Es arī mācos no saviem mazbērniem. Un arī darbā, tie arī ir mani bērni, es arī no viņiem mācos. Atkal jāizstāsta kāds gadījums, jau sen tas ir noticis, bet ir pārdomu vērts. Bija kāda meitene, kura bija grupiņā, un viss šķita labi, viņa vienkārši bija. Un tad kādā reizītē viņa pienāk pie manis, apķeras riņķī, un viņa man saka – tu man esi mīļa. Tad man bija ļoti liels tāds pārdzīvojums, pārdomas. Viņa bija grupā, bet es viņu nebiju ievērojusi, nebiju sev tuvāk pielaidusi klāt, bet viņa man tā saka, tātad viņa sajuta tomēr kaut kādu pozitīvo attieksmi. Un tas man lika daudz pārdomāt, padomāt arī par tiem citiem bērniem. Tātad bērni rada to vidi, viņus vērojot, vajag padomāt arī par sevi, par savu attieksmi. Viņi liek domāt. Tā tas ir. 

Kad jums bija 20, 30 gadi, kāda tajā laikā bija Latvija un ikdienas dzīve? Kas vispār tajā laikā interesēja jaunus cilvēkus? 

Stefānija Klētniece
Stefānija Klētniece

Šodien bērni, jūs pieminējāt 20 gadus, viņi jau jūtas lieli, gudri, bet es... runājot par sevi, man šķita, ka es biju vēl pavisam… Nu, nevar salīdzināt tā laika bērnus un šī laika tos 20 gadus. Es biju naiva. Liekas, dumja. Tagad, šodien bērni ir daudz gudrāki. Man šķiet, ka bērns piedzimst un viņš jau ir gudrs, pilnīgi citādāks. Varbūt tā bija vide, kādā mēs augām. Varbūt, ka tas ir tāds [iemesls], bet tajā laikā mēs bijām daudz naivāki. Noteikti naivāki bērni mēs bijām. Man šķiet, ka 20 gados vēl tādos kā bērna autiņos dzīvojām. Lai gan tajā laikā jau bija tā, ka ātri ģimenes dibināja, 20 gados. 23, – tas jau bija daudz, kad bērni dzima. Šodienas bērni ir daudz zinošāki, gudrāki, daudz ko vairāk redzējuši. Jā, varbūt tas bija tā laika režīms. Lai gan mums jau tā nelikās, mēs dzīvojām tajā laikā, mēs dzīvojām, un mums bija labi. Mēs satikāmies, mēs piedalījāmies daudzās lietās un darbojāmies.

Šodienas bērniem spārni ir paplesti daudz plašāk, viņi ir daudz ko vairāk redzējuši.

Tomēr ir starpība, jo tagad 20 gadus veci bērni jau vairs nav bērni, tie jau ir jaunieši, kuri jau pasauli ir redzējuši. Piemēram, mani ceļojumi sākās tikai tad, kad jau bija bērni izauguši, jau mazbērni bija, tad tikai to varēju. Liekas, ka tad tikai es sāku dzīvot. Un joprojām, man ir pietiekošs gadu skaitlis jau uz pleciem, bet es to nejūtu, man gribas tik daudz ko redzēt un dzirdēt, un baudīt, un būt. Ir ļoti liela starpība starp mana laika 20 gadiem un šī laika 20 gadiem. Ļoti liela starpība. 

Kas bija tas, par ko jūs sapņojāt tad, kad jums bija 20 gadi? 

Pat mazlietiņ jāpiedomā, kādi man tie sapņi bija. Sapņi jau vienmēr ir tikai skaisti. Ir gribējies ceļot, lasīt, redzēt, dzirdēt. Tā man ir bijusi ļoti liela vēlme – pasauli redzēt, aizbraukt. Protams, tajā laikā arī ģimenes dibināšana bija svarīga lieta, lai bērni būtu. Tas atkal ir cits plauktiņš, tā varētu teikt, bet man ir gribējies zināt, redzēt, dzirdēt. Tas man ir bijis jau no ļoti agras bērnības – vēlme baudīt. Uz mūža otru pusi man tas ir izdevies. Es esmu priecīga, ka ir iespējas aizbraukt. Tālāk par Eiropu es gan neesmu bijusi, bet šķiet, ka daudz kur ir būts. Un gribas vēl kaut kur. Vai vēl ko paspēšu, grūti pateikt – to dzīve rādīs. Gribas, lai bērni, un nu jau jāsaka arī mazbērni un mazmazbērni, lai viņiem ir skaista dzīve.

Ko nozīmē skaista dzīve – lai izglītojas, redz kaut ko pasaulē vairāk, lai pasaulē notiek pozitīvas lietas, nevis kā šobrīd. 

Kas jums ir skaistākās jaunības atmiņas? 

Savā veidā tas ir grūts jautājums. Es tikai varu pateikt tā, – vai es gribētu otrreiz tieši to pašu izdzīvot? Man gribas teikt, ka nē, es gribu dzīvot tālāk uz priekšu. Bet es esmu augusi tiešām ļoti pozitīvā ģimenē. Viss, kas ir noticis ar mani, ir noticis ar mani, un, jā, varbūt kaut ko vairāk ir gribējies, varbūt kādi sapņi ir palikuši nepiepildīti. Es pieļauju domu, ka katram ir kādi sapņi, ko ir gribējies piepildīt, bet tie nav piepildīti. Par tiem arī šajā mirklī negribas runāt. Ar savu dzīvi es esmu bijusi apmierināta. Ar to, kas ir ar mani noticis. 

Bieži saka, ka cilvēki vairāk nožēlo nevis tās lietas, ko viņi ir izdarījuši, bet tās, ko nav izdarījuši. Vai jūs varētu tam piekrist attiecībā uz savu dzīvi?

Nu, jā, tas ir tiešām tāds labs jautājums. Ir gribējies kaut ko citu arī izdarīt, bet acīmredzot tā ir mana dzīve. Sliktu es neko neesmu izdarījusi. Vai ļaunu. Ja es varbūt ietu citu ceļu, tad būtu citas lietas. Tā pārdomājot savu dzīvi, es varu teikt, ka, protams, dzīvē ir visas krāsas bijušas. Tāda ir dzīve – gan tumšāk brīži, gan skaisti, krāsaini. Dzīve ir ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. Dzīvotu un ietu citu ceļu, būtu citi notikumi. Kad tā piemin to, kas noticis, kas nenoticis, vai es citu ceļu ietu, tad saku, ka no [Imanta] Ziedoņa pasakām mana mīļākā pasaka ir "Pelēkā pasaka". Kas būtu citas krāsas, ja nebūtu pelēkās, uz kuras citas krāsas izceļas? Es laikam esmu sava ceļa piekritēja – tas ir bijis mans ceļš, tā ir bijusi mana izvēle. Jā, reizēm liekas, kāpēc es tā darīju vai kāpēc ar mani tā notika, bet dzīve ir krāsaina, tad būtu citas krāsas, citi krāsu toņi. 

Katrs lēmums veic kādu jaunu pagriezienu, un tam pagriezienam priekšā ir atkal citi jauni pagriezieni. 

Jā, tieši tā. 

Ko jūs teiktu tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri stāv pagriezienu priekšā? Bieži vien, tur stāvot, ir ļoti grūti pieņemt lēmumu, uz kuru pusi griezties, uz kurieni iet. 

Jā, tas tiešām tā ir. Var jau padomu prasīt vecākiem, varbūt arī vajadzētu. Arī vecvecākiem. Padomu jau iedos, bet ir pašam jāatrod tas ceļš. Varbūt vajag tomēr tādu mazlietiņ padomu, pagrūdienu, paspērienu – varbūt mēģini tā darīt, varbūt to ceļu iet. Bet ar padomiem ir tā, nebūs pareizais tas ceļš, tad vainosi [otru] – bet tu man tā teici. Tāpēc pašam ir jāizvēlas, tev pašam ir jāiet tas ceļš. Padomu vajadzētu uzklausīt, bet jaunietis ir tas, kuram pašam ir jāizvēlas. Bet ir jāuzklausa un jāpārdomā, jo kādreiz tas padoms ir zelta vērts, arī tā ir. 

Un kā zināt pēc tam, ka šis ir bijis pareizais ceļš?

Jā, var būt arī tāds pretjautājums – kā zināt? Ej tu sazini, aiz katra līkuma ir atkal kaut kas cits. Tas ir kā loterijā – tu nezini, kā būs. Ir ļoti grūti ar tiem padomiem. Viennozīmīgi to nevar tā atbildēt. Vienam izdodas, otram neizdodas, dzīve ir dažāda. Ne velti saka – dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Un pat mūža nogalē noteikti nevar pateikt, vai tā bija pareizi, vai tā nepareizi – ej nu sazini. 

Vai jūs atceraties brīdi, kad sapratāt – nu gan esmu pieaugusi? 

Es pat nezinu, man liekas, ka pat šajā brīdī es varētu sev uzdot jautājumu – vai es esmu pieaugusi?

Tas ir jautājums mūža garumā, to tiešām nevar atbildēt. Tas ir neatbildams jautājums vismaz manā izpratnē. Varbūt ir kāds gudrinieks, kas to var atbildēt, nezinu. Tiešām nezinu. 

Vai jūs spilgti atceraties Latvijas neatkarības atgūšanas laiku?

Jā. 

Kāds tas bija jums? Cik jums bija gadu tajā laikā? 

43. Es ļoti to atceros. Es atceros to laiku, jo gatavojās pasaulē nākt mana pirmā mazmeita. Meita mācījās Liepājā, bet dzīvoja Cēsīs tolaik un jau gaidīja Alisi. Mēs braucām ar manu jaunāko dēlu uz Rīgu dzelzceļa stacijā sagaidīt viņu no Liepājas ar autobusu un pavadīt uz Cēsīm, jo uz tilta tanki stāvēja tajā dienā. Es to laiku atceros ļoti emocionāli. Tas bija smags periods, bet bija patīkami notikumi priekšā. 

Arī šobrīd pasaule visu laiku mainās. Mēs runājām arī par to, kā ir mainījušies vecāki un bērni, kā mainījusies jaunība tad un tagad. Bet, kā jums šķiet, kas ir tās lietas, ko nedrīkst visās pārmaiņās pazaudēt? Kas ir tas, kas mums obligāti jāsaglabā, – vienalga, notiek labas vai sliktas lietas?

Negatīvās lietas būs vienmēr, tikai – kā uz tām raugāmies? Labajam ir jāuzvar vienmēr. Ir jāsaglabā pozitīvisms, labestība, nedarīt viens otram pāri. Arī darbā es to saku bērniem – nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Ļaunums nav tā labākā lieta, bet norobežoties no tā arī nevar, jo nekad jau nebūs tikai balts, ir visas dzīves krāsas, bet svarīgi ir, kā mēs uz tām raugāmies, kā mēs paši tās lietojam, krāsojam. Bez melnās krāsas nevaram iztikt, tai ir jābūt, bet varbūt caur to melno krāsu var paspilgtināt citas? Lai gan tas ir pelēkās krāsas uzdevums, parādīt citas krāsas, melnajai krāsai arī nav ne vainas, tikai svarīgi, kā to izmanto. Negatīvais jau nevar pazust, bet negatīvo var vērst par pozitīvo ar citām krāsām, jo no negatīvā mēs mācāmies. Tās ir citu kļūdas – mācāmies no tām. Visas krāsas ir labas, bet katrai krāsai ir sava vieta, un mēs nevaram dzīvot ilūzijās, kā būtu, ja nebūtu melnās. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti