Pamatpatiesība
Ja dzīvo no tā, ko nopelni, tad ienākumiem jābūt pietiekamiem un stabiliem – tieši to atšifrējumā nozīmē 15 gadus vecā Luda iecienītais teiciens "dzīvot zaļi". Viņa skaidrojums attiecas tikai uz darbu, nevis kādām īpašām ekstrām. Vairākkārt mūsu sarunas laikā viņš atgādina – "kur vien griezies, tur vajadzīga nauda", un saprot, ka tās pelnīšanu atstāt pašplūsmā būtu vieglprātīgi. Viņš ir nopietns un runā konkrēti: "Vēlos pabeigt Sabiles pamatskolas devīto klasi, pēc tam stāties tehnikumā, lai mācītos par auto elektriķi. Izpētīju, cik šī profesija ir vajadzīga un cik šie speciālisti pelna, un sapratu – tas ir man."
Puisis Sabilē mācās no pirmās klases, viņam skola ļoti patīk. Nedaudz mulsina tas, ka izlaiduma gadā no 25 kādreizējiem skolēniem viņa klasē palikuši 11. Daudzi vecāki izvēlas bērnus sūtīt uzreiz lielāku pilsētu skolās, tāpēc mazā skola cieš. Ludis dzīvo vēl tālāk uz Kuldīgas pusi, mazā ciemā, un Sabiles skolā jūtas labi. Arī atzīmes ir virs vidējām un tehniskie priekšmeti padodas. Šobrīd viņš prātīgi apsver iespēju mācīties Kandavā vai Rīgā. Pirmā ir tuvāk mājām, bet Rīgā lielākas iespējas – varētu uzreiz uz pusslodzi piestrādāt un pelnīt dzīvei.
To, ka darbs ir iztikas pamatā, Ludis zina no bērnības.
Viņš ar māti un māsu no maza vecuma ir lasījis gan meža ogas, gan zemenes lauku saimniecībās – ģimenes budžets jāpapildina visiem.
Izkliedētie
Tieši romu tautības cilvēki ir tie, kas visvairāk devušies peļņā uz ārzemēm, jo kā melnstrādnieki bez profesijas tikai tur var atrast ciešami atalgotu darbu. Uz Angliju ir aizprecējusies arī Luda māsa, tāpat lielākā daļa vienaudžu esot svešumā kopā ar savām ģimenēm. Gan māsa, gan Luda māte nav ieguvušas pietiekamu izglītību. Māte strādā par apkopēju un atzīst –
ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, noteikti mācītos.
Viņas abas iedvesmo Ludi, lai gan daudzi tautieši joprojām brīnās – kāpēc tev tā skola vajadzīga? Galvenais ģimenes nopelns, Luda ieskatā, ir tas, "ka atturēja no visa sliktā".
Ar savu ģimeni un tautiešiem Ludis sarunājas romu valodā, daudz komunicējis ar vecākiem cilvēkiem, tāpēc uzskata – "Tradīcijas zinu!" Tomēr visiem māņiem un pesteļiem, īpašu gaišredzību ieskaitot, jaunais puisis netic. Arī mūzika un dejas esot viņa vājā puse, taču čigāniem raksturīgā aktivitāte un temperaments savu piepildījumu atrod sportā – futbolā, basketbolā, boksā.
"Man ir grūti ilgāk par stundu nosēdēt, tāpēc arī dievkalpojumu baznīcā nevaru izturēt līdz galam," jaunietis ir godīgs par savām attiecībām ar Sabiles luterāņu baznīcu. Pie pilsētiņas plusiem viņš pieskaita draudzīgo gaisotni, jo pat gribēdams īstu konfliktu tautības dēļ nespēj atcerēties. Vienīgā lielā sāpe ir prombraucēji – latviešu romu saime arvien sarūk.
Piemēra spēks
Lai arī Sabile, pēc Luda domām, nav vieta aktīvai sabiedriskai darbībai, tomēr viņu pašu ļoti ietekmējušas brālēna Kaspara aktivitātes – bērnu nometnes un pasākumi. Kaspars pēc izglītības ir pedagogs, tāpēc viņam izdevies atrast pareizos vārdus uzmundrinājumam, taču pats galvenais – Ludim viņš ir paraugs. "Dzīvo bez bēdām, salīdzinot ar citiem. Viņam ir stabili ienākumi un cieņa sabiedrībā. Viss izdarīts paša spēkiem. Tas ir svarīgi!"
Taujāts, kādu viņš redz savu dzīvi pēc pieciem gadiem, Ludis prātīgi pārlabo, ka atskaites punkts jāņem lielāks – gadi desmit.
"Šajā laikā man būs divdesmit pieci gadi. Man būs stabila dzīve un regulāri ienākumi. Būšu precējies. Līgavu meklēšu pats, jo labāk zinu – kas un kā. Ģimene nedzīvos manā vietā, tāpēc tā būs tikai mana izvēle. Ceru, ka dzīvošu Latvijā un būšu cienīts savā darbā. Vēl es gribētu pilnveidot dzīvi. Jā, vēlos arī iepazīt pasauli, paceļot, bet vispirms jānopelna nauda. Neviens cits to manā vietā nedarīs."
Tāds nopietns, racionāli domājošs un mērķtiecīgs atklājas Ludis Kleins, kas nākotni redz gaišās krāsās, taču saprot, ka dzīve tāpat vien neko nedāvinās. Mācīties viņam patīk un padodas, īpaši eksaktie priekšmeti. Grūti ir bijis tikai pandēmijas laikā, mācoties attālināti. Tagad, kad atjaunojusies ierastā dzīves kārtība, viss atkarīgs no paša. Ludis sapņo par skaistu izlaidumu un jaunu dzīves sākumu, apgūstot profesiju. Viņš ir lepns ar savu tautību, kas dod piederību, stāju un plašas ģimenes saites.
Citādi viņš nejūtas ne īpaši izcelts, ne diskriminēts – romiem Latvija ir labas mājas, ja vien var nopelnīt "zaļai" jeb nodrošinātai dzīvei.
Šis materiāls ir izstrādāts projekta "Latvijas romu platforma VI" ietvaros (līgums Nr.101008452-NRP6-LV) ar Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014–2020" finansiālo atbalstu. Par pasākuma saturu atbild Kultūras ministrija, un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.
