Nekomfortablas situācijas palīdz iepazīt sevi
Interesi par viktorīnām Atis norāda kā galveno motivāciju, kādēļ pieteicies Latvijas Televīzijas erudīcijas spēlei "Gudrs, vēl gudrāks". "Izdomāju, ka tas varētu būt interesanti, lai gan man bija diezgan liels uztraukums un pie sevis domāju – pat ja tikšu, ko es tur iesākšu?" Šaubas par veiksmīgu dalību raidījumā lielā mērā ietekmēja Ata vidējā atzīme skolas laikā, kas pirmajā dalības gadā bijusi 7,28, bet otrajā – 6,92. Atis uzskata, ka vidējā atzīme ne vienmēr nosaka cilvēka erudīciju. Pirmo reizi piedaloties raidījumā, Atis tika līdz finālam, taču palika otrajā vietā ar ļoti mazu punktu starpību no pirmās vietas. "Nākamajā gadā personīgais mērķis bija augstāks – piedalījos, lai uzvarētu." Ar liela gribasspēka un, kā viņš pats saka, "veiksmīgi sakritušu jautājumu" palīdzību tas arī notika.
"Uzskatu, ka jebkura situācija, kas pārbauda mani kā cilvēku šķietami nekomfortablos apstākļos, ir noderīga, tāpēc ka varu par sevi uzzināt ko jaunu, kā arī gūt izpratni par to, kā ievirzīt emocijas īstajā gultnē." Atis atminas, ka bijis ļoti satraucies, tomēr atradis veidu, kā tikt ar to galā. "Spēja neatslābt un koncentrēties uz darāmo darbu, manuprāt, ir īstā panākumu atslēga. Man vairāki cilvēki pēc spēles teica, ka es nemaz neizskatījos uztraucies – tas mani ļoti pārsteidza, tad nu acīmredzot kaut ko tajā visā izdarīju pareizi."
Atis pauž, ka ieguvums no dalības raidījumā ir publisko runas prasmju nostabilizēšana, kas noderot vēl joprojām. "Domāju, ka kaut kādā ziņā dalība "Gudrs, vēl gudrāks" ietekmēja ticību sev un apziņu, ka varu uzstāties arī publiski. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ iedomājos kandidēt Latvijas Radio raidījuma vadītāja pozīcijai. Protams, primārais dzinulis bija atmiņa no skolas laikiem – bibliotekāre reiz norādīja – "Ati, Tev ir radio balss, būtu patīkami Tevi dzirdēt radio.""
Darbs traumatoloģijā kā puzles likšana
Ata vecāki ir ārsti. Tētis strādā ķirurģijā, mamma – internajā medicīnā. "Es redzu mammas darba specifiku un saprotu, ka tas nav man. Internajā medicīnā ārsts būtībā darbojas kā izmeklētājs, nesanāk tik daudz praktiski darīt – viss, kas tiek izdomāts, izanalizēts, saprasts prātā, tiek uzlikts uz papīra, ne praktiski izdarīts cilvēka ķermenī."
Šobrīd Atis studē medicīnu 6. kursā. Kā sev interesējošo nozari viņš ir atradis traumatoloģiju un ortopēdiju – arī rezidentūrā viņš plāno turpināt specializēties tieši šajās zinātnēs. Atis norāda, ka saistošais faktors traumotoloģijā ir iespēja ātri redzēt rezultātu, ja tiek ieguldīts darbs. "Tā ir sava veida puzle – cilvēks atnāk ar šķembainu, salauztu kaulu, un tad tas ir jārisina."
Paralēli Ati saista arī ķirurģijas nozare.
"Nav pārliecība, ka man rokas aug no pareizās vietas, bet visu var iemācīties un apgūt, kā arī uzlabot savas prasmes. Ķirurģijas lauciņi ir vieni no tiem, kas mani interesē papildus, piemēram, asinsvadu ķirurģija, arī parastā jeb vispārējā ķirurģija." Vienlaikus Atis pauž, ka ārstam daudz sanāk strādāt ar rokām, tāpēc tas nav tikai mentāli, bet arī fiziski noslogots darbs: "Sanāk sava veida treniņš gan ķermenim, gan prātam."
Atis atzīst, ka nav apzinīgākais medicīnas students un reti sanāk būt mājās, lai mācītos visā no studijām brīvajā laikā. Paralēli Atis aktīvi darbojas studentu korporācijā "Selonija", spēlē hokeju un nesen ir ieguvis leitnanta pakāpi Zemessardzē.
Mērķu sasniegšana ir veids, kā justies labi
Atis uzskata, ka būt zemessargam ir būtiski un absolūta norma, ja grib būt noderīgs savai zemei un valstij. "Ir jāprot aizstāvēt dzimtene gadījumā, ja pienāk X stunda, tāpat būt zemessargam nozīmē aizstāvēt tautas garīgo mantojumu, spēku un identitāti. Mūsu tautība, mūsu kultūra veido latviešus kā vienotu veselumu – ja mēs neaizstāvēsim to, viegli zaudēsim sevi kā tautu. Cilvēki tagad sūdzas par obligāto militāro dienestu, bet viņi neapzinās, kādu ieguvumu tas varētu dot. Tas ir vērtīgi arī personīgajā izaugsmē. Manā skatījumā, tas sagatavo cilvēku ne tikai fiziski, bet arī palīdz nobriest mentāli."
"Zemessargam maksā par to, ka jāpiedalās mācībās ar kādu ASV specvienību, jābrauc pa Ķīšezeru ar motorlaivu četros no rīta, esot pilnā ekipējumā, un jāpiedzīvo vēl daudz citi aizraujoši brīzi – tāda sajūta palīdz mobilizēt sevi ne tikai tajā brīdī, bet kopumā attieksmē pret dzīvi."
"Es īstenībā neko daudz no savas dzīves negribu – negribu iegūt nekādu ārkārtīgi augsto statusu. Gribu būt vienkārši labs un derīgs speciālists jomā, kurā es beigu beigās nokļūšu un strādāšu. Mans pavisam tuvais mērķis ir saņemt sevi rokās un uzrakstīt diplomdarbu, nākošais – tikt rezidentūrā traumatoloģijas nozarē. Pa vidu tam visam vēlos atrast cilvēku, ar kuru kopā veidot ģimeni."
Vienlaikus Atis uzskata, ka ir jābūt gatavam iziet ārpus ierastās komforta zonas, lai sasniegtu mērķus. "Ja vispār gribi dzīvē iegūt kāroto, ir jābūt gatavam kādu periodu izciest diskomfortu. Jo mazāk cilvēks domā, žēlojas vai šausta sevi, jo vieglāk beigās notiek un sanāk lietas. Labāk tādos brīžos destruktīvo enerģiju pārvērst pozitīvajā, piemēram, nodarbinot sevi fiziski treniņos – tad ražosies papildu enerģija un viss iegūs līdzsvaru."
