Nejaušība
“Pārcēlāji”
Ēriks Tomsons. Laimonis Pētersons. Pēteris Jansons. Šie trīs vīri ir pārcēlāji un viņu atmiņu stāsti publicēti Latvijas mutvārdu vēstures sērijā grāmatā“Pārcēlaji”. Pārcēlāji bija tie, kuri riskējot ar dzīvību otrā pasaules kara beigu posmā laivās veda bēgļus no Latvijas uz Zviedriju. Pārcēlāju bija daudz, bet grāmatā ir trīs dzīvesstāsti, kas ļauj izdzīvot vēsturiskos notikumos pašu bēgļu laivu pārcēlāju atmiņu stāstos. Par morālo spēku izšķirošos brīžos. Par solījumiem un atbildību likteņbiedriem un draugiem. Par ģimeņu likteņiem.
Katrs brauciens bija risks, jo pārsvarā tie notika rudenī, vētru un lielu viļņu laikā. Turklāt jūrā varēja sastapties gan ar vācu, gan ar padomju spēkiem. Viena no Tomsona vadītajām laivām sastapās ar vācu patruļkuģi un visiem bēgļiem bija jāpārkāpj uz tā, kamēr laiva, ar kuru bēgļi brauca, tika uzspridzināta. Bēgļus nogādāja atpakaļ Latvijā.
Lai arī katra pārcelšanās bija uz dzīvības un nāves robežas, Tomsons teic, ka viņa galvenā motivācija bija palīdzēt. Bēgļus no Kurzemes jūrmalas uz Gotlandi sanācis celt septiņas reizes.
Par bailēm runājot, Tomsons atbild kā īsts jūrnieks: “Savs risks jau tur bija. Bet es noturējos un savas bailītes neizrādīju. Man dabā ir tāds drosmīgums.”
Par pārcēlājiem klusēja ilgi
Pārcēlāju notikumi ritēja Otrā pasaules kara beigās, laika posmā no 1943. līdz 1946. gadam. Pārcēlāji veda cilvēkus pāri jūrai uz Zviedriju, lai viņi izbēgtu no nacistu un arī padomju represijām. Kā stāsta vēsturnieks Kaspars Zellis, pārcēlāji bija saistīti ar Latvijas Centrālo padomi, kura saziņā ar Latvijas vēstnieku Zviedrijā organizēja laivu akcijas – to mērķis bija saglabāt to cilvēku dzīvības, kuras būtu vitāli svarīgas iespējamai Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Ne tikai Latvijas Centrālā padome bija iesaistīta bēgļu laivu organizēšanā – ar to bija saistīti arī britu, angļu un amerikāņu izlūkdienesti, kuriem šajās operācijas bija savas intereses, atzīst vēsturnieks.
Tieši šī iemesla dēļ par pārcēlājiem ilgu laiku klusēja abās jūras pusēs. Kā Latvijā, tā arī otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā paši pārcēlāji par savu paveikto vispār nevarēja runāt.
Atmoda ļauj uzzināt par tēta paveikto
Viena no pārcēlāja Ērika Tomsona meitām Daiga Siliņa par tēta paveikto uzzināja tikai Atmodas laikā, brīvības vēsmām viļņojoties. Līdz tam viņa kā bērns šo tematu nesaprata, vien nojauta, ka tēta pagātne ir noslēpumā tīta. Meitas nav zinājušas ne to, ka tētis bijis pārcēlājs, ne to, ka tādēļ bijis izsūtījumā.
“Pusaudžu vecumā es sāku filtrēt un domāt, kas tie par uzvalkos saģērbtiem vīriem, kas laiku pa laikam piebrauc pie mūsu mājas ar volgām, ienāk pagalmā, izsauc tēti parunāt, kamēr mamma mūs ar māsu vedina citās nodarbēs, sakot, ka mums tas nav jāredz un jāzina, tās tēta darīšanas. Bet nebija ne mazākās nojausmas, kas tas ir. Mēs zinājām to, ka tētis bijis bezbailīgs jūrnieks […]. Vēl es atceros, ka svētdienās no rītiem noklausījāmies radio bērnu rītu, bet tētis pēc tam klausījās zviedru radio. Un tad es piefiksēju, ka tētis klausās zviedru radio, viņš prot zviedriski,” stāsta Siliņa.
Atmodas laikā viņa uzzinājusi, kāda ir bijusi tēta mūža lielākā daļa un kāpēc viņam jau gana agrā vecumā ir pilnīgi sirmi mati.
Pārcēlāja meita jau mācījusies augstskolā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kad reiz, braucot no studijām Jelgavā uz mājām Valmierā, tētis izstāstījis visu savu dzīvi.
“Es klusēju. Man nebija ne jausmas, kas noticis. Tā bija astoņdesmito gadu otra puse, un nu jau vairs pie mūsu vārtiem nebrauca čekisti, bet pārcēlāji. Atceros, ka pie mums no Zviedrijas atbrauca pārcēlājs Žanītis, brauca ar BMW, kuram uz jumta bija logs. Es brīnījos par tādu auto, jo mums visi brauca ar žiguļiem, moskvičiem un zaporožeciem. Viņš bija tik interesants vīrietis! Tas bija jauks notikums,” atceras pārcēlāja meita.
Tomsons atzīst, ka bijis jocīgi pēc tik ilgiem klusēšanas gadiem beidzot visiem saviem tuvākajiem atklāt, kāda bijusi viņa dzīve: “Bija apņēmība klusēt. Un, ja būtu kādam pateicis, tad tas būtu ietekmējis manu dzīvi. Bet tiklīdz sākās Atmoda, sapratu, ka varu runāt.”
Siliņa stāsta, ka pēcāk vēl braukuši ciemos cilvēki, kuriem tētis palīdzējis nokļūt Zviedrijā. Īpaši emocionāls ir stāsts, kas saistīts ar Latvijas laika kultūras ministra dēlu: “Viņš stāstīja, ka braucis vienā no smagākajiem braucieniem pāri jūrai. Bijusi liela vētra, lijis lietus, viļņi situšies iekšā laivā, bet viņš kā mazs sešus septiņus gadus vecs puika stāvējis, paslēpies zem mana tēta lielā mēteļa. Tētis stūrējis laivu droši, un arī mazais puika juties drošībā. Un viņš izdomājis, ka, ja izdzīvos, kļūs par kapteini.” Te pārcēlēja meitai aizlūst balss, jo katram pārcelšanas stāstam ir emocionāls fons: “Mēs redzam, ka mūsu ģimenē ir cilvēks, kurš ļoti daudz varējis, bijis pašaizliedzīgs, kurš izgājis Sibīrijas ledājus, gūlies zem lodēm nometnēs.”
Tieši tā ir vērtība, ka mutvārdu vēstures stāstu sērijā iespējams šos stāstus izlasīt un līdzpārdzīvot. Pārcēlāji vairs nav noklusētā vēsture, kāda tā bija līdz Atmodai.
Kā uzsver Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” pārstāve Maija Krūmiņa – noklusētie vēstures stāsti jāceļ gaismā, un mutvārdu vēsture ir metode, kas ļauj izcelt arī mazāk zināmus vēstures notikumus.
