Margrieta ir filmēšanas sapņu varonis, jo gatava darīt visu, ko palūgsim, turklāt dara to ar lielu prieku, ieinteresētību un azartu, ko pavada arī nepiespiestība un vieglums saskarsmē, sarunās, jociņos un nopietnībā. Tai pašā laikā, un tas laikam ir svarīgākais, Margrieta paliek viņa pati – ļoti īpaša, ekstravaganta un neparedzama savās domās, viedoklī un darbos: ja mākslinieka darbnīca, tad mākoņos; ja piemineklis Madonā, tad leģendārajam, šķaudošajam Fantodroma Kaķim; ja brīvā laika aizraušanās, tad bokss; ja mūzika, tad troksnis. Kāds tur vairs brīnums, ka arī viņas vadītā mākslas telpa "Visuma centrs 2" un darbnīca atrodas brīnišķīgā vietā pašā Madonas centrā.
Ar Margrietu un viņas domubiedriem tiekamies svētdienas rītā MABOCA galerijā "Visuma centrs 2". Laika nav daudz, jo kādam jādodas sēnēs, kādam vēl citi plāni, bet palasīt Volta Vitmena dzeju vai uztaisīt troksni tomēr varam. Acumirklī mums tiek uzjaukts sirreāls sajūtu mikslis – krāšņi, ļoti neparasti mākslas darbi, DJ Kodek radītā mūzika jeb, viņu pašu citējot, uztaisītais troksnis, modernisma celmlauža vārsmu skandēšana, un tas viss pagājušā gadsimta pēdējā ceturkšņa dizaina, krāsu un materiālu mērcē. Ne bez lepnuma Margrieta stāsta, ka mākslas vidē komentārus neprasošais mākslinieks Ojārs Feldbergs pirms neilga laika speciāli no Sabiles ieradies Madonā, jo kaut kur soctīklos bija pamanījis informāciju par šo sev nezināmo mākslas telpu un tajā atklāto izstādi. Viņu uzrunājuši konkrētie mākslas darbi, un viņš devās pāri pusei Latvijai ar vēstījumu – mēs gribam šo izstādi Pedvālē.
Vilkmes uz Rīgu nav
Vaicājam, kāpēc vienai rīdziniecei bija svarīgi pārcelties uz Vidzemes centru un uzsākt kaut ko tik pārgalvīgu vai pat neprātīgu kā mākslas galerijas veidošana. Margrieta atbild pavisam vienkārši: "Es droši vien nemaz citādi nemāku. Šādas vietas Madonā nebija, bet, ja jau esmu šurp pārcēlusies un visa mana iepriekšējā dzīves pieredze un izglītība ir saistīta ar mākslu, tad citādi nemaz nevarēja būt." Protams, galerija vienlaikus ir arī vieta, kur satikt savus draugus un domubiedrus – gan esošos, gan topošos. Margrieta atzīst, ka viņas dzīve ieguvusi citu rāmējumu un saturu, kopš 2019. gadā tika izveidots vēl nebijis mākslas festivāls – mākslas un biznesa biennāle "MABOCA" jeb "Madona Bunch of Cool Art" (aptuvens tulkojums no angļu valodas – "Lērums foršas mākslas Madonā"): "Jā, es, protams, sekoju līdzi visam, kas notiek mākslas dzīvē galvaspilsētā, Latvijā un pasaulē, bet tagad vilkmes uz Rīgu vairs nav vispār."
Uz biennāli tiek aicināti un labprāt brauc dažādas atpazīstamības mākslinieki un mūziķi no tikpat dažādām valstīm. Margrieta šķietami bezgalīgi un aizrautīgi var stāstīt, kā, piemēram, pasaulē atpazīstama Taivānas izcelsmes māksliniece no Berlīnes izbauda brīnišķīgo pavasara atmodu neskartajā Vidzemes dabā un burtiski iemīlas mazpilsētas mājiņu omulīgajā šarmā. Un tikai sev raksturīgajā joku un nopietnības sajaukumā viņa piebilst: "Jā, mēs savu "MABOCA" esam it kā pārņēmuši no līdzīgas biennāles Rīgā – "RIBOCA", jo mēs arī esam biennāle un notiekam katrus divus gadus. Tikai mēs vēl eksistējam, viņi vairs ne."
Mākslinieki nav "lūzeri"
Kas īsti ir Margrieta? Madoniete vai pasaules pilsone, lokālpatriote vai globāliste, kā būvējas viņas vērtību sistēmas iekšējais kompass? Viņa tik ļoti neiederējās nelielajā Madonas kosmosā, ka rezultātā viņa burtiski ieaug tajā, nevis paciešot vai pieciešot, bet tieši otrādi – akceptējot, apbrīnojot un pieņemot kā savu. Kā savējā viņa noteikti jūtas arī Jāņa Simsona Madonas Mākslas skolā, kur Margrieta bērniem atklāj glezniecības noslēpumus. Ir tik interesanti vērot cieņpilno un vienlaikus mazliet čomiski atklāto saspēli starp pasniedzēju un viņas audzēkņiem, piemēram, apmainoties zināšanām par soctīklu vietnes "TikTok" lietošanas knifiem. Vai klausoties, kā cildinot un uzteicot savus talantīgos audzēkņus, Margrietai patīk izaicināt viņus ar īpaši sarežģītiem uzdevumiem, lai būtu ne tikai izglītojoši bērniem, bet arī interesanti pašai.
Vaicājam, ciktāl Margrieta var realizēties kā māksliniece caur laikmetīgo mākslu un vienlaikus arī vienkārši izdzīvot. Viņa uz brīdi aizdomājas: "Viss notiek, vajag tikai noticēt. Mākslinieki nav nekādi "lūzeri" (neveiksminieki – red.) Arī modernajā mākslā. Necik, vispār necik!"
Laimes izjūta pēc boksa
Kopā ar Margrietu dodamies uz boksa treniņu Salaspilī, uz kurieni viņa reizi nedēļā mēro ceļu no Madonas. Šeit mums atklājas vēl viena Margrieta – ļoti mērķtiecīga, precīza, prasīga pret sevi. Viņa ārkārtīgi atbildīgi pieiet visvienkāršākajam vingrinājumam, pārjautājot trenerei mazāko neskaidrību. Kā mēs ar operatoru kopīgi nosmējāmies pēc treniņa filmēšanas – ir sajūta, ka arī mēs būtu pamatīgi notrenkāti un fiziski noguruši – tik intensīva un spraiga darba gaisotne piepildīja mazmazītiņo sporta zāli. "Es neesmu kausle, un man nav jāizlādē liekā enerģija, bet, pirmkārt, es uzlaboju savu fizisko stāvokli, un, galvenais, iegūstu ļoti labas sajūtas. Pēc treniņa visiem mums rodas tāda laimes sajūta, visi ir priecīgi, tātad arī sabiedrība kļūst labāka," atzīst Margrieta, piebilstot, "un vispār, mans brālis saka, ka, kopš es trenējos boksā, es esot kļuvusi normālāka."
Vēl jāatklāj kāds apstāklis, kas mūsu varones pluspunktus desmitkāršoja. Pa ceļam uz rāmju darbnīcu Andrejostā, kur topošajai izstādei tiek gatavoti Margrietas darbi, viņa izstāsta gadījumu no saviem studiju laikiem Mākslas akadēmijā, kad viņa aizstrādājusies un tikusi ieslēgta uz visu nakti mākslas templī. Tad viņa esot ņēmusi telefonu un visas nakts garumā "Youtube" skatījusies "Provinci". Mums vienkārši bija jāsatiekas.
Madonas pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Aivars Cāns, gaismotājs Juris Lasinskis.
