Ikvienu ciemiņu, kas iegriežas viņa mājās, Eglons Brūns vispirms vedina uz dārzu. Vairāk nekā trīs hektāru plašais ābeļdārzs ir viņa aizrautība, lepnums un mūža darbs.
"Pirmais, vecais dārzs ir no maziem dīgstiem izaudzēts, tad uzpotēts un šeit 1957. gada rudenī iestādīti koki," atceras stāsta galvenais varonis.
Šīs ābeles viņš stādījis pats, bērnībā. No skolas nākot, atrastos ābeļu un mežeņu stādiņus zēns licis somā vai kabatā un nesis mājās. Pirmos kociņus uzpotēt iemācījies desmit gadu vecumā, kad viņa rokās nonākusi grāmata par augļu dārzu. Vēlāk iestājās Bulduru dārzkopības skolā, bet augstāko izglītību ieguva Kubaņas Lauksaimniecības institūtā. Ābele Eglonam vienmēr bijis īpašs koks.
"Tur bija mazas ābelītes, pilnas ar āboliem, un no tā laika es ābeles iemīļoju. Blakus bija dīķis, kur tās laistīja, un, ja pasmēla ar spaini ūdeni, tad tur bija mazas karūsiņas iekšā," atceras Eglons.
Viņš labi atceras kara laikus un uzlidojumus: "Kara laikā bija bumbošana, tad mums zem vienas lielas mālābeles bija bunkurs – ar velēnām un baļķiem nokrāmēts."
Viņa bioloģiskajā saimniecībā "Meldri" Otaņķu pagastā netālu no Liepājas aug paša veidoti ābeļu hibrīdi. To ir vairāk nekā pieci simti! Pārsvarā ziemas āboli, kas ilgi glabājas. Tādi, lai Latvijā nebūtu jāieved svešzemju āboli – uzsver augļkopis. Daļai hibrīdu ir šķirnes statuss.
Ābele latviešu tautai ir īpašs koks, sīksts kā paši latvieši – saka Eglons. Arī viņu dzīve centusies liekt un lauzt. Viņš ir leģionāra dēls. "Kara laikā [tēvs uz mājām] atbrauca atvaļinājumā. Viņš bijis divas reizes ievainots – rēta pāri galvai, bija trāpīts zem bruņu cepures," baismo dzīves laiku atminas Eglons.
Godinot tēva un citu leģionāru piemiņu, vienu no saviem pirmajiem hibrīdiem Eglons nosauca 'Latviešu leģions', bet otram devis vārdu 'Leģionāru bērni’.
"Pirms kādiem pāris gadiem, kad deputātiem 16. martā neļāva iet pie pieminekļa, man trāpījās būt Berģos bioloģisko zemnieku saietā, kur es līdzi paņēmu 'Leģionāru' ābelīti un 'Leģionāru bērni' – ābolus devu pagaršot konferences dalībniekiem, atzina par labu. Un tad es devu vārdu oficiāli. Kāpēc tādu vārdu devu? Ja cilvēks bijis leģionā vai viņa vecāki bijuši, tu vari kaut kur pakāpties, kaut vai tev divas trīs izglītības augstākās, bet partija tevi vajadzīgā brīdī, kad liksies viņiem par augstu uzkāpis, pagriezīs par 180 grādiem. Tā arī šim kokam. Redziet, zari aug, aug taisni un pēkšņi sagriežas pa 180, citi zari arī, tas ir šķirnei raksturīgi," stāsta viņš.
Kā leģionāra bērnam padomju laikā Eglonam daudzas durvis bija slēgtas. "Mans skolotājs Langenfelds, klases audzinātājs Bulduros, arī bijis latviešu leģionā, tad vēl bijis iesaukts krievu armijā – kā saka, ir cīnījies divās frontēs. Ja tēvs un tādi vīri kā Langenfelds nelocījās, tad man ir svarīgs piemērs. Es arī nevienam nelokos – ne padomju varai, ne kādai citai," lepns ir leģionāra dēls.
Padomju gados viņš atļāvās asi izteikties par dažādām nebūšanām, nesaimnieciskumu kolhozā, kritizējis vietējos partijniekus un funkcionārus. Čeka viņu uzmanīja un izsekoja: "Divas reizes mēģināja rosināt krimināllietas un divas reizes veda uz trako namu, bet neizdevās mani kvalificēt par nepieskaitāmu."
Atmodas pirmsākumos viņš izveidoja LNNK [Latvijas Nacionālās neatkarības kustības] Liepājas nodaļu un bija pirmais tās vadītājs. Eglons Brūns bija pirmais, kurš Liepājā pacēla sarkanbaltsarkano karogu: "Divas nedēļas strādāju pie Ēdoles pils, sagatavoju trepes, lai var uzcelt karogu. To man arī nācās uzvilkt."
"Baltijas ceļā" viņš stāvēja pie Brīvības pieminekļa, lai gan nebija ļauts aizšķērsot Raiņa bulvāri. "Es saku – tā ir mūsu zeme, un stāvam! Sanāca cilvēki un noslēdzām. Arī Liepājā vadīju piketu pie Skrundas monstra – divas nedēļas teltīs dzīvojām. Kad beidzām piketu, ar jaunāko dēlu Aivaru uzkāpām divās priedēs, plakātu "Red army go home" uznesām kokos. Man teica, ka plakāts pretī krievu militārajai bāzei stāvējis vēl kādu nedēļu vai vairāk."
Pret Krievijas agresiju Brūns protestēja arī 2008. gadā, kad Kremļa armija okupēja daļu Gruzijas teritorijas. Toreiz viņš piketēja Briselē pie Eiropas parlamenta.
"Mūsu bāleliņi teica, šitā nedrīkst, te ir lauksaimnieku pikets. Bet tas ir svarīgāk nekā lauksaimnieku problēmas. Kaut gan otrā pusē plakātam, to zīmēja man brālis mākslinieks Egīls Jānis Brūns, bija "ES [Eiropas savienība] un Latvijas birokrātija iznīcina Latvijas lauksaimniecību"."
Tagad viņš palīdz Ukrainai un ukraiņu bēgļiem, kuru dzīvi sagrāva Krievijas karš: "Tas ir satraucoši, un mums ir jādomā, lai tā nelaime neatnāktu pie mums. Mēs pārāk daudz pļāpājām un pārāk maz darām. Es personīgi esmu aizsūtījis trīs ģeneratorus, drēbes, naudu ziedojis. Es to saprotu un sapratu jau 2008. gadā, ka mums ir jāaizsargājas, jādomā par savu aizsardzību. Ja paņem Gruziju, Ukrainu... Čečeniju vairs neviens nepiemin, Abhāziju nepiemin. Viss jau aizmirsts."
Eglons Brūns saņēmis daudzus goda rakstus, tostarp apbalvojumu par mūža ieguldījumu Nīcas novada attīstībā. Viņš ir arī konkursa "Sējējs" laureāts. Sarakstījis vairākas atmiņu grāmatas un dzejas krājumu.
Savos 84 gados viņš joprojām ik nedēļu mēro 200 kilometru tālo ceļu uz tirgu Rīgā, un ābolus piegādā arī skolām. Daļu ražas pēdējos gados dāvinājis arī tiem, kas sargā Latviju – Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
"Lai ēd zēni, lai saprot, ka viņi mums ir vajadzīgi. Aizvedu uz Ādažiem, aizvedu uz jūras bāzi Liepājā. Sulas un ogas arī vedu. Lai cilvēki saprastu, ka viņi mums ir vajadzīgi, ka viņi ir mūsu draugi, kuri ir jāatbalsta. Ja viņi ir gatavi ziedot savu dzīvību, tad mēs vismaz kaut ko varam ziedot. Tā es to lietu saprotu."
11. novembris, Lāčplēša diena un 18. novembris – Valsts proklamēšanas diena Eglonam Brūnam ir svarīgas. Kā viņš saka – nebūtu to dienu notikumu, nebūtu arī mūsu Latvijas un brīvības.
