Nelielajā virtuvītē uz plīts vārās divi lieli katli, vienā, protams, tradicionālais ukraiņu borščs, otrā – bogračs. Marija stāsta, ka šīs zupas recepte nāk no Rietumukrainas.
"Te ir lielos gabalos sagriezta gaļa, zupa ir trekna un asa, jo klāt ir asais pipars, tā ir domāta asu ēdienu cienītājiem, tiem tā derēs," saka Marija.
Ir pusdienas laiks, un tādēļ kafejnīcā apmeklētāju ir visai daudz, Marijas mamma Ludmila Kovaļova, kura tobrīd pieņem pasūtījumus, stāsta, ka nu jau ir arī savi pastāvīgie klienti.
"Jā, ir, kuri nāk gan brokastot un pusdienot, gan pat vakariņās atnāk," saka Ludmila.
Tā kā tobrīd abām sievietēm ir ļoti daudz darba, tad izmantoju brīdi, lai parunātos ar apmeklētājiem, kuri izsaka atzinību:
Pietiekoši daudzas reizes te esmu bijis, borščs, arī soļanka te ir garšīga, un arī pankūkas ukraiņu, viņi drusku citādāk taisa nekā mēs.
Nu jā, savādāk varbūt nekā, kad pats mājās gatavo, bet patīk, ļoti garšīgi!
Alūksnietis Sandors Līviņš te iegriezies kopā ar meitu Adeli, viņš atzīst, ka šurp nāk ne tikai, lai baudītu garšīgu ēdienu, bet savā ziņā tas ir arī atbalsts kafejnīcas saimniecēm.
"Tas arī, lai viņām šeit ir darbs, nu tas ir ukraiņu atbalstam, jā, varētu mājās [paēst], bet tad, kad bērni atbrauc no Rīgas, tad es viņus atvedu šeit," viņš skaidro.
"Nu tas ir tāds minimums, ko tu vari izdarīt, un arī pats gūt labumu, paēst," piebilst Sandors.
Uz kafejnīcas letes ir arī ziedojumu kastīte ar džipa foto un uzrakstu "Alūksnes reindžers", izrādās, alūksnieši ar sava novada fonda atbalstu savākuši līdzekļus jau vairākiem džipiem Ukrainai. Četri džipi no Alūksnes ir aizgājuši uz Ukrainu, enerģisks Pāvels Čornijs darbojas šajā jomā.
Kad pusdienu steiga kafejnīcā sāk pierimt, virtuvē ar Mariju turpinām sarunu par došanos bēgļu gaitās un dzīvi tagad Latvijā. Marija ar ģimeni ir no lielas Ukrainas pilsētas Dnipro.
"Alūksne ir kā viens rajons Dnipro, kur man bija dzīvoklis, pat mans rajons bija lielāks nekā visa Alūksnes pilsēta, bet tā te ir mierīgāk, te ir daudz mierīgāk nekā Dnipro," vērtē Marija.
Dņipro pilsētā, lai arī tā nav okupēta, tomēr arī ir uzlidojumi, domājot par bērnu drošību tad arī, kā stāsta Marijas mamma, nolemts doties projām.
"Bija smagi, bet ko lai dara, Mašai divi mazi bērniņi, mazākajam vēl nebija divarpus gadu, bet vecākai meitai palika vienpadsmit. Mēs turējāmies pusotru mēnesi, bet pēc tam, kad sāka bombardēt Zaporižjas atomelektrostaciju, mēs vairs daudz nedomājām, Maša teica – mammu, sēdies taksī un braucam prom. Vienkārši paņēmām mugursomas un aizbraucām būtībā bez nekā," atceras Ludmila.
"Palika māja, suns, sanbernārs, bet mums tur tagad dzīvo cilvēki no Mariupoles, meita tur izmitināja no Mariupoles ģimeni, kura ir visu zaudējusi, visu. Viņi ir jauni un audzina arī brāļa bērnu, jo brālis un sieva ir gājuši bojā," stāsta Ludmila.
Abas sievietes stāsta, ka ļoti grūti ir bijis atstāt ierasto dzīvi Ukrainā, jo Marija strādāja labi apmaksātu darbu.
"Ļoti labi dzīvojām, es ar bērniem dzīvoju mājās, meitiņai bija smaga slimība, tāpēc es gadus sešus jau biju mājās, Maša viena pati pelnīja, bet viņa pelnīja ļoti labi," stāsta Ludmila.
Ierodoties Latvijā, Marija strādāja kokapstrādes uzņēmumā, kurā darbs nav viegls, arī saņemtā alga nebija liela, līdz ar to radusies doma par savu uzņēmumu, pārdota sava un brāļa mašīna un nauda ieguldīta kafejnīcas izveidē.
Ar formalitāšu kārtošanu problēmu neesot bijis.
"Dokumentu kārtošanā palīdzēja pašvaldībā, tur mums palīdzēja. Es neesmu pavāre, bet esmu strādājusi sabiedriskajā ēdināšanā, mēs, pirmkārt, sākām gatavot tos ēdienus, kurus mājās gatavojām, gulašu taču es māku pagatavot! Jūs ziniet, kā ir? Ja kaut ko gribi sasniegt, tad nekas nebūs par grūtu! Tāda tā mana politika," uzsver Marija.
Ēdienkarte pie sienas ir latviešu valodā, Marija stāsta, ka pati tulko, arī apmeklētāji piepalīdzot, tad sākšot arī mācīties valodu, jo līdz tam nav bijis tādu iespēju.
"Mums būs nodarbības tiešsaistē, pie mums atbrauca no Gulbenes ar priekšlikumu mācīties latviešu valodu, nu un mēs atkal pacentāmies, lai savāktu grupu," stāsta Marija.
Abas sievietes atzīst, ka, lai arī Latvijā jau iejutušās, ļoti gribas mājās, Marija atzīst, ka bērnu dēļ Ukrainā atgriezties ir gatava tikai tad, kad tā būs brīva.
"Es gribu mājās, bet negribu tagad, es negribu, lai bērni piedzīvo to, ka viņiem jāsēž bez elektrības, pie svecēm, to es negribu, tāpēc šobrīd pagaidām tur nevaram atgriezties, bet vispār tur vēl nav iespēju atgriezties, tāpēc ka vēl jau nekas nav beidzies, ir tāda sajūta, ka vēl tikai viss sāksies.
Gribu atgriezties atpakaļ Dnipro, bet tikai tad, kad tā būs Ukraina," saka Marija.
Bet, lai arī karš turpinās, abas sievietes ļoti tic uzvarai.
"Mēs nevaram tai neticēt! Mūsu puiši tur stāvēs līdz nāvei! Puiši, ar kuriem Maša kopā strādāja, un Mašas vīrs, viņš bija pirmajās līnijās, tagad viņš ir kontuzēts, tas ir grūti, viņš jau sen karo, no pirmajām dienām pats aizgāja karot. Mēs ticam un ceram, es to nemāku pat izstāstīt, kā!" uzsver Ludmila.
Lieldienas abas sievietes svinēs nākamajā svētdienā, kad tās atzīmē pareizticīgo baznīca, un galdā, kā ierasti tas ir bijis Ukrainā, būšot Marijas mammas ceptais kuličs, pareizticīgo tradicionālā cilindriskās formas bagātīgi rotātā, saldā maize.
