Stiprie stāsti

Ingrīda un Guntars Sebri Daukstos audzē augļus, zaļumus un dārzeņus

Stiprie stāsti

Raimonds Trūps saimnieko Grēperu purvā un dēlam uzrakstījis grāmatu par pirātiem

Ilze Jansone Penkulē izveidojusi daudzveidīgu piemājas saimniecību

No stādiem uz balkona līdz savam pašapkalpošanās veikalam. Mūzikas skolotāja Ilze iekopusi savu saimniecību

Ilze Jansone ir Penkules pamatskolas mūzikas skolotāja. Kopā ar ģimeni viņa Dobeles novada Penkules pagasta piemājas saimniecībā "Bērzāji" audzē puķu stādus, zemenes un sparģeļus. Saimnieki izveidojuši nelielu pašapkalpošanās veikalu, kur katrs pats var norēķināties par preci, un šovasar saimniecībā taps arī oranžērija atpūtai, Ilze stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti". 

"Skolā manā pārziņā vienu brīdi bija arī visas karjeras lietas. Jauniešiem stāstīju, ka ideāli ir tad, ja tavs hobijs ir tavs darbs un ja tu par to vēl saņem naudu. Tikai vakar es sapratu – tagad ir beidzot pašai šis brīdis, jo hobijs ir mans darbs un es vēl varu mazliet ar to nopelnīt," atklāja Ilze. 

Bērnībā nosolījusies dzīvot dzīvoklī

Ilze dzimusi un augusi Zemgales pierobežā – Vītiņu pagastā. Ģimenē, kurā lauku darbi nebija sveši. 

"Mēs bijām riktīga tipiskā lauku ģimene, tēvs kolhozā bija šoferis, mamma strādāja vietējā kolhoza ēdnīcā. Protams, ka mums bija sava saimniecība. Es atceros nežēlīgi garās biešu vagas. Katru vakaru cūkām bija jāsaplūc divas ķerras ar biešu lapām, tās bija jākapā, un tad nenormālās kartupeļu stirpas rudeņos.

Es toreiz nosolījos, ka dzīvošu dzīvoklī, bet kur es tagad esmu? Sēžu savā zemeņu vagā un ar prieku ravēju," stāstīja Ilze. 

Arī mīlestība pret mūziku skolotājai nāk no ģimenes. Viņas tēvs pašmācības ceļā bija apguvis klarnetes spēli un vēlējās, lai Ilze savu dzīvi saista ar mūziku. Auces mūzikas skolā viņa mācījās spēlēt vijoli, bet tālāk devās uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu. 

"Īsti mani lielā skatuve nevilināja, Penkulē meklēja mūzikas skolotāju skolā, un tā es šeit paliku. Biju koncertmeistare deju kolektīvam, vīrs dejoja deju kolektīvā, un tā mēs abi divi sapazināmies. Pēc tam iestājos Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, izmācījos klāt pedagoģiju un joprojām esmu skolotāja," stāstīja Ilze. 

Šobrīd viņa labprātāk pati sevi dēvē par dārznieci, jo pirms pāris gadiem, strādājot skolā arī par direktores vietnieci, viņa saprata, ka darbs saimniecībā tomēr ir sirdij tuvāks. 

Stādu audzēšana sākusies dzīvoklī uz balkona

Ilze kopā ar vīru un abiem dēliem septiņu hektāru platībā audzē puķu stādus, zemenes, lavandas un pirmo gadu arī sparģeļus. Viņa atzina, ka, gadiem ejot, saimniecība prasa arvien vairāk un vairāk laika, bet sākumā stādu audzēšana sākusies viņas dzīvoklī, lai izdaiļotu balkonu.  

"Iesējās vairāk nekā vajag. Tad uzradās draugi un paziņas, radinieki, kuriem tos vajag. Tā arī tas stādu bizness sākās.

Tad iestādījām zemenes, un arī tās sanāca, garšoja pašiem un palika atkal pāri, bet pirmās lavandas iestādījām pirms kādiem sešiem gadiem," norādīja Ilze. 

Saimniecība lieliem soļiem turpina attīstīties, šogad taps arī oranžērija tās viesiem, kurā atpūsties un uzņemt foto starp ziediem.

"Ir cilvēki, kas saka, ka labprāt fotografētos, labprāt pasēdētu. Oranžērija būs kas līdzīgs siltumnīcai, tikai bez tomātiem, bez gurķiem. Tā būs stiklota Viktorijas [laikmeta] stilā, ar pīķīšiem augšā. Tas viss top par projekta līdzekļiem, mēs realizējam jau divus projektus. Par mazo lauksaimnieku projektu tapa dziļurbums un ceturtā lielā siltumnīca. Tas iedrošināja, ka es to varu un māku. Tad rakstīju otru projektu ar konsultanta palīdzību lavandu lauka jeb dārza labiekārtošanai. Mēs nevaram mierā nosēdēt, mums vajag rosīties un kaut ko darīt," stāstīja Ilze. 

Pašapkalpošanās veikaliņš ar uzticību cilvēkiem

Tā kā saimnieki ikdienā strādā algotu darbu un ne vienmēr ir uz vietas, saimniecībā pie ceļa uzcelts neliels koka namiņš, kas kalpo par pašapkalpošanās veikaliņu. Tajā iespējams nopirkt ne tikai Ilzes stādus, bet arī lavandu ziedūdeni un eļļu, sojas vaska sveces, kā arī citu vietējās apkaimes amatnieku ražojumus. 

"Kovids šo visu lietu veicināja, jo mēs likām savu izaudzēto produkciju tepat pie ceļa, bet bija dažādi laikapstākļi, viss katru vakaru jāvāc nost. Tā pamazām radās doma par šādu vietu. Pirms tam, braukājot arī pa ārzemēm, redzēju, ka Zviedrijā, Somijā ceļa galā zemnieks izliek savu produkciju, un domāju –  kāpēc mēs tā nevaram? Varam! Daudzi man prasa, kā es tā uzticos. Es nezinu, es savā dzīvē pati esmu bijusi godīga, tāpēc ticu cilvēkiem," secināja Ilze.

"Stiprie stāsti"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti