Ingrīda dzimusi un augusi ASV, tipiskā imigrantu pilsētā Vilmingtonā, kur, starp citu, dzīvojis arī ASV prezidents Džo Baidens. Ingrīdas dzīve bija sadalīta divās daļās – mājās, ģimenē, runāts latviski, bet otra dzīves daļa ritējusi amerikāņu vidē.
"Mūsu ģimenē ēda tos pašus ēdienu, ko Andra ģimenē Austrālijā. Mēs svinējām vienus svētkus, mums bija tautas tērpi, latviešu skola, vasaras nometnes. Ārpus mājām, es nezinu, par ko sevi uzskatīju... bet mēs dzīvojām tāpat kā visi citi. Mana tuvākā draudzene bija meitene no katoļu ģimenes, īru izcelsmes, un viņi bija ļoti lepni par to, ka ir īri. Amerikā visi ir atvērti ienācējiem," savu bērnību atminējās Ingrīda Bērziņa.
Kā stāsta Andris, arī Austrālija, līdzīgi Amerikai, ir imigrantu zeme, jo arī tur imigranti ir normāla parādība.
"Mani vecvecāki tur nonāca pēc Otrā pasaules kara no "dīpīšu" nometnēm.
Austrālija bija viena no valstīm, kas uzņēma ģimenes ar bērniem. Galvenais bija nostrādāt konkrētu laiku valsts darbā. Vecvecāki kā pedagogi to nostrādāja un varēja būvēt savu dzīvi.
Viņiem, dzīvojot Austrālijā, bija doma, ka pavisam drīz varēs braukt mājās uz Latviju, bet ar laiku šī doma izplēnēja. Izrādījās, ka tas nebūs iespējams, un tika dzīvota tāda pati paralēlā dzīve, kur Austrālijas vide ir skolā, bet mājās latviskā," pastāstīja Andris Bērziņš.
Satikušies pēc darba gaitu uzsākšanas Latvijā
Andris savulaik bijis idejas autors Eiropas padsmitnieku organizācijai, jo bijis par jaunu Eiropas jauniešu apvienībai. Tolaik Andris ar ģimeni jau dzīvojuši Lielbritānijā. "Tā bija grupa ar jauniešiem, kuri gāja Eiropas vasaras skolā, kurus biju saticis vasarās. Es gan pievienojos šai organizācijai, ko veidoja jaunieši no Vācijas, Zviedrijas. Tas notika laikā, kad sāka parādīties vēsmas par brīvu Latviju. Tas bija jauniešu politiskais azarts," pastāstīja Andris, norādot, ka turpmākie gadi pagājuši aktīvā rosībā, dodoties demonstrācijās un piketos pie PSRS vēstniecības – tā bijusi aizraujoša zēnība.
Arī Bērziņu bērni apstiprināja, ka tētis daudz viņiem stāstījis par saviem pusaudžu un jaunības gadu notikumiem un aktivitātēm.
Bērziņu meita Lūcija atminējās, ka tētis daudz stāstījis par saviem protestiem un izsprukšanu par mata tiesu no apcietinājuma.
Plašāk par to pastāstīja pats Andris: "Mani arestēja Latvijā tieši pirms "Baltijas ceļa". Mēs ar draugiem naktī bijām apkrāsojuši ar saukļiem vienu sētu Rīgā. Tad kāds bija nodevis, čekisti mūs saņēma ciet un diennakti mūs noturēja apcietinājumā. Tad palaida vaļā. Bet Berlīnē mēs dauzījāmies kā jaunieši. Naktī mēs krāsojām pie Checkpoint Charlie [Čārlija kontrolpunkts, robeža starp Berlīnes austrumu un rietumu daļu] kaut kādus saukļus, un Rietumvācijas sargs pienāca pie stūra, kur es biju kā sargs, viņš paskatījās, ko mēs darām. Es biju gatavs svilpt, ka visiem jāskrien, bet tad viņš laikam nolēma, ka mēs netaisāmies demolēt, un ļāva mums krāsot."
Andra tētis bija Pasaules brīvo latviešu apvienības aktīvists, tāpēc likumsakarīgi, ka vēl pirms Latvijas neatkarības kopš 1986. gada abi ik gadu braukuši uz Latviju. Kad Ingrīda pēc studijām Jeilā atbraukusi uz Latviju, abi satikušies tieši te, jo Andris jau dzīvoja Latvijā.
Viņa nokļūšana Latvijā bijusi "nejauša jaušība": "Pabeidzu bakalauru Londonā, tobrīd Anglijā bija ekonomiskā krīze un bija grūtības dabūt darbu. Man bija divas iespējas – strādāt vienā bankā Anglijā ļoti garlaicīgu darbu vai jaunizveidotā konsultāciju birojā Rīgā. Tā bija traka iespēja, bet man šķita daudz interesantāka. Pirmā darba vieta man bija Latvijā."
Ingrīda augstskolu beidza gadu pēc Andra un nokļuva Latvijā uzreiz pēc tam: "Es esmu konservatīva un piesardzīga. Apbrīnoju Andri, kurš sāka strādāt Latvijā, kur viss vēl tapa. Es pieteicos darbam Ārlietu ministrijā, kas 1994. gadā bija ļoti jauna ministrija, bet jebkurā gadījumā tā bija jau izveidota institūcija."
Jautāta, vai tolaik atbrauca uz palikšanu, Ingrīda atgādināja, ka viņai tolaik bija vien 22 gadi un tā bijusi ļaušanās notikumiem.
Bērnu vārdi izvēlēti pēc smalki pārdomātas sistēmas
Pēc abu tikšanās Latvijā Andris un Ingrīda pēcāk gan devušies studēt uz ASV, un tur dzimuši trīs no četriem bērniem. Jaunākā meita Leonora dzimusi Zviedrijā.
Tiklīdz bijis iespējams, ģimene atgriezusies Latvijā. Andris savulaik sacījis – ja mēs esam latvieši un gribam, lai mūsu bērni nākotnē ar mums runā latviski, tad trimdā to būs ļoti grūti uzturēt.
Andris pārcelšanos uz Latviju sauc par pašsaprotamu, jo tolaik no Austrālijas uz Latviju bija pārcēlusies viņa vecmāmiņa. Lai bērniem būtu iespēja viņu sastapt, jaunā ģimene bez šaubīšanās pārcēlās uz Latviju. Bērziņu bērniem vārdi, mammas Ingrīdas vārdiem runājot, izvēlēti pēc smalki pārdomātas sistēmas – meitām Lūcijai un Leonorai dzimtas vārdi – Lūcija ir Andra vecmāmiņas vārds, Leonora – Ingrīdas omes vārds, bet dēlu vārdiem ir cits stāsts.
"Ja skatāmies vēsturiski, pirms 150 gadiem visiem latviešiem bija vārdā Pēteris, Mārtiņš, Jānis, Jēkabs, nedaudzi vārdi. Es skatījos, ka līdzīga aina arī mūsu ciltskokā, bet 20. gadsimta sākumā tika radīti un veidoti latviski vārdi. Mums patika, ka tie ir atvasināti no darbības vārda," pastāstīja Ingrīda, norādot, ka dēlu vārdi atrodami Amerikā lietotajā latviešu vārda dienu kalendārā, kas atšķiras no Latvijas vārda dienu kalendāra. Stāstot par to, kā radušies dēlu Kalda un Dara vārdi, Ingrīda norādīja, ka tie tapuši, iedvesmojoties no Andra brāļu vārdiem: "Andrim ir brāļi Valdis, Dainis, Reinis, tēvs Guntis, tā, ka nebija domas, ka varētu būt bez izskaņas –is. Mums likās, ka Kaldis ir foršs vārds, labi izklausās. Kaldis nāk no vārda kaldināt. Un Daris, viņu gaidot, otrs vārds [variants] bija Teodors, mana vectēva vārds, bet, kad piedzima šis puisis, tad nebija divu domu, ka viņš ir Daris."
Visām valstīm ir savi mīnusi
Andris un Ingrīda esot stingri vecāki, bet tas, ko viņi bērnos ieaudzinājuši, ir latviskums līdz kaulam.
Lai gan Lūcija sevi sauc par pasaules latvieti, tomēr atslēgas vārds ir latviete. Daris šobrīd plāno doties studēt uz Nīderlandi, bet pēc tam viņš sevi redzot tikai un vienīgi Latvijā: "Šobrīd ir doma doties studēt uz Nīderlandi tajā pašā universitātē, kur Kaldis, mācīties inženierzinātnes. Kad tās būs izmācītas, varbūt maģistru, bet varbūt vienkārši uzreiz [doties] atpakaļ uz Latviju, jo tagad te briest visādas inženierzinātņu darba iespējas, te būs ko darīt. Nu, nav jau nekur citur, kur būt."
Arī tētis Andris uzsver, ka mēs reizumis nepelnīti aizmirstam, cik Latvija ir laba vieta dzīvošanai:
"Latvija ir iespēju zeme. Es šajā jomā redzu lieliskas nākotnes iespējas.
Dažreiz tas mulsina tos, kuri domā, ka Amerika, Lielbritānija vai kāda cita lielvalsts ir sapņu zeme. Mēs esam tur dzīvojuši, tām visām valstīm ir savu mīnusi, arī daži ļoti lieli.
Piemēram, Londonā dzīvoju 13 gadus, un tur, lai tiktu no pilsētas ārā pie dabas, ar mugursomu nedēļas nogalē paliktu teltī, bija diezgan tālu jābrauc. Tas nav lēts prieks. Šeit mēs varam pusstundā būt ārā no Rīgas. Mēs esam maza valsts, kurā ir talantīgi uzņēmēji, kuri spējīgi pārdot globālajam tirgum. Tirgus, ja tiecas ārpus mūsu valsts, ir neierobežots. Digitālā pasaulē var lieliskas lietas darīt. Es domāju, ka Latvijā ir ļoti labas iespējas."
