Ludmila Odnovolika ir divu bērnu māte no Kijivas apgabala. Viņa pirms deviņiem mēnešiem zaudējusi savu vīru, kurš karā pret Krieviju gājis bojā kaujās Hersonas apgabalā. Šis smagais zaudējumus ģimeni ir ļoti satricinājis. Ukrainā viņi nonākuši līdz psihologu un psihiatru uzraudzībai un jau nedēļu rehabilitāciju saņem Rīgā. 

Stāstot par savu skaudro un sērām pilno dzīvi, sievietei acīs sariešas asaras. Taču par spīti tām viņa stāsta brīvi: "Šeit, Rīgā, mums ir ļoti daudz ekskursiju. Esam bijuši Valsts prezidenta pilī, kur sarunājāmies ar pirmo lēdiju. Mums tas ir ļoti liels gods. Apmeklējam baseinu. Mēs savā starpā esam iepazinušies, kļuvuši atvērtāki. Mums ir tik piepildītas dienas! Pats galvenais, ka mēs jūtamies drošībā. Nav gaisa trauksmju."

Pirms intervijas bērniem un mātēm bijušas nodarbības – bērni zīmējuši un izklaidējušies, kamēr viņu mātes bijušas aizņemtas. Pavērojot bērnus, pirmajā mirklī šķitis, ka tie ir enerģijas pilni un jautri, un, galvenais, parasti bērni. Viņi smejas, skraida un rotaļājas. Viņu vidū ir arī 11 gadus vecais Odnovolikas dēls Nazars, kurš intervijas laikā, klausoties mātes stāstītajā, klusumā sāk raudāt. Uz jautājumiem viņš atbild ļoti īsi, pasakot, ka Rīgā jūtas mierīgi. 

Sieviete stāsta, ka vakarā, kad viņas vīrs un bērnu tēvs gāja bojā, kāds no bērniem viņai pateica, ka iemācīsies dzīvot bez tēva: "Mūsu situācija parāda, ka bērniem iemācīties dzīvot no jauna ir vieglāk, viņiem vieglāk ir pielāgoties pie visa šī nekā man. Lūk, es vienkārši mācos dzīvot no jauna. Jaunākajam bērnam strādāt ar psihologiem ir vieglāk, jo viņš ir gatavs ar viņiem strādāt. Turpretim vecākajam bērnam, iespējams, ir pārejas vecums – viņa atsakās strādāt ar speciālistiem. Tas, lūk, ir pirmais solis, lai sāktu strādāt. Man kā mātei tas ir ļoti, ļoti svarīgi."

Sarunas laikā abi ar Nazaru rokās tur "antistresa" gumijas bumbu. Ik pa laikam to intensīvi staipa un spaida. Atminoties savu vīru un bērnu tēvu, sieviete stāsta, ka Nazars ir līdzīgs viņam. Puisim patīk darboties ar instrumentiem un veidot dažādus priekšmetus. Savukārt vecākā meita nomierinās, aktīvi zīmējot.

"Mana meita pat uz Rīgu sev līdzi ir atvedusi zīmuļus, flomāsterus un piezīmju blociņu. Tas ir antistress. Lūk, mēs tagad rokās turam bumbu. Tas ir antistress. Mans antistress ir puķes. Man ir ļoti liela istabas ziedu kolekcija. Kad tu tos apkop, pārstādi, rokas ir aizņemtas un cilvēki var domāt par kaut ko citu," saka Odnovolika.

Sieviete kopā ar bērniem un citiem karā cietušajiem Rīgā rehabilitācijas nometnē būs vēl līdz 5. maijam, kad dosies atpakaļ uz Kijivu. Lai gan kara šausmas atstājušas ļoti smagu nospiedumu, atstāt savu valsti viņa neesot gatava.

Savukārt Bērnu slimnīcas fonds šogad plāno rīkot vēl vismaz divas tādas nometnes, kurās palīdzību paredzēts sniegt vismaz vairākiem desmitiem karā cietušiem ukraiņiem. Tā kā šīs nometnes notiek, pateicoties ziedojumiem, fondā norāda, – lai nometnes veiksmīgi notiktu arī turpmāk, galvenais ir ziedotāju atsaucība.