Latvijas Radio saruna ar Līgu sākas vienā no "Āriņu" pirtiņām. Saimniece sacīja: "Šī ir pirmā pirtiņa, kas mums tapa, kuru mēs uzcēlām, izrakām dīķi un šobrīd tā pirtiņa ir pamatnodarbošanās.
Taču Līga atzina, ka pirtslietas nāca nejauši, viņas bērnības sapnis bijis būt par sporta skolotāju un teikvando treneri. "Pati mācījos piecus gadus teikvando un domāju, – tā ir mana dzīve, tā filozofija, tas viss bija mans. Man ļoti patika un es gribēju to," viņa teica, taču pēc tam, kad pasaulē nāca abu ar vīru otrais dēls, pāris saprata, ka Rīgā nav dzīves.
"Uzcēlām sev pirtiņu un tad sākām arī ar tām pirtiņām. "Pirtslietu darbnīca" ir mūsu mazais ģimenes uzņēmums, kurā mēs izgatavojam dažādas pirts lietas, ķipīši, pirtis, kubuli, akmens izlietnes, ļoti daudz mēs viss kaut ko mēs izgatavojam, ļoti daudz," viņa uzskaitīja.
Līgas vīrs ir galdnieks un kokgriezējs, pieprasīts meistars, bet darba pietiek arī Līgai, jo vispirms viņa ir piecu bērnu mamma, turklāt drīz sāksies pati karstākā darbu sezona.
"Es esmu vasarā slotiņu sējēja, vispār vasaras man nav, vasarā es mežā meditēju ar savām slotiņām, sienu slotiņas," viņa norādīja.
Līga ir arī pirtniece un masiere.
"Es esmu tāds pirtnieks, ka es to nedaru, lai nopelnītu, bet es to daru, jo tas man ļoti patīk, es uzskatu, ka pirtnieks tāpat kā dziednieks, – tas nevar būt darbs, tas var būt kaut kāds hobijs, aizraušanās, kas tev ļoti patīk. Man pirts ir vieta, kur vienkārši aizmirsties. Es kādreiz ļoti bieži gāju uz baznīcu, bet šobrīd man liekas, ka es varu atnākt pirtiņā, es varu palasīt Bībeli, es varu parunāties ar Dieviņu, tā ir mana baznīca, mana svētnīca," viņa pauda.
Sacensības ziemās un vasarās
Līga tomēr piepildījusi arī daļu no sava bērnības sapņa kļūt par sporta skolotāju, jo ik ziemu "Āriņos" tiek rīkotas slēpošanas sacensības, bet vasarās kross, šim nolūkam te ir speciāli veidota trase, kas tiek kopta.
Saimniece norādīja: "Mēs ļoti daudz braukājām ar bērniem uz sacensībām, katrās sacensībās mēs vienmēr bijām klāt, vienmēr mēs piedalījāmies. Tad mēs sapratām, ka mēs taču arī varam, jo bērni atnāk no skolas mājās, viņiem vajag, kur slēpot, vajadzēja trasi, mums ir apgaismota slēpošanas trase divu kilometru garumā, var vakarā slēpot pie apgaismojuma, un mēs sapratām, ka šeit arī būs sacensības. Šogad bija jau ceturtais gads."
Lai arī šo sacensību rīkošana prasa daudz laika un darba, Līga par to nesūdzas, jo atalgojums ir prieks, ko sniedz sacensību dalībnieki.
"Tas ir šausmīgi grūti, es saku, kā ir, jo tu tajā dienā gulējis neesi, jo to mēs kā ģimene uzņemamies paši, trases mēs sagatavojam paši, visu mēs darām paši, paldies Dievam un paldies arī tiem palīgiem, kas mums ir un paldies sponsoriem, mums ir tik daudz sponsoru, ka mēs to varam atļauties. Protams, lielākais sponsors esam mēs paši, bet mums ir ļoti daudz cilvēki, kas mūs atbalsta, arī pārsvarā ģimenes uzņēmumi, vienīgi "Latvijas valsts meži" ir no lielākajiem, kas mūs ir atbalstījis. Bet tas, ka uziet uz starta bērni un viņi sacenšas savā starpā, tas ir tāds gandarījums, es esmu gatava negulēt nedēļu, lai šis gandarījums tiem bērniem būtu."
Arī pieaugušajiem izdalītas tās distances, – gan tiem, kas māk slēpot, gan tiem, kas nav tik prasmīgi. "Piemēram, mums bija slēpojums, kas vēl sadalījās, mums bija jaunievēlēto ministru slēpojums, uz kuru mēs uzaicinājām tajā gadā ievēlētos ministrus, bet atbrauca tikai Ilga Šupliska, paldies viņai. Ir bijis arī aktieru slēpojums," skaidroja saimniece.
Viņa norādīja, ka šobrīd laukos rit 14. gads, un šo savu izvēli viņa nenožēlo.
"Kad mēs atnācām šeit dzīvot, es sapratu, ka nav īsti, kur strādāt, darba nebija, es aizbraucu uz Angliju, pastrādāju gadu un sapratu, ka tas ir tik mokoši, es nevaru to pat izstāstīt vārdiem, tas tiešām ir tik mokoši, ka tev divi mazi bērni paliek šeit un tu aizbrauc prom. Tas nebija izturams. Tad, kad es sapratu, ka tā nē, ka tā nedrīkst, tad es atbraucu atpakaļ. Es sapratu nē, es nebraukšu vairs. Tik ļoti pietrūka gan tautas dziesmas, gan viss pārējais. Mēs ar brāli, brālis arī bija tur, mēs skatījāmies, bija tāds raidījums "Koru kari", – asarām acīs, es sēdēju un skatījos. Tas tik ļoti vilka ar tādām lielām rokām, tādām saitēm: "Nu nāc, nāc atpakaļ," tas bija neaprakstāmi mokoši tiešām. Vairs nekur! Te man darba ir no rīta līdz vakaram. Rokas, kājas ir, un ja gribās darīt, tad ir ko darīt," viņa pauda.
Šonedēļ Latvijas svētkus Līga atzīmēs ģimenes lokā, savos "Āriņos" .
