Aculiecinieks

Aculiecinieks. Kāzas zem lodēm

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Frontes dzīvnieku konvojs

Lācis Bahmuts, ēzelis Haimars un 13 lauvas. Natālija glābj Ukrainā krātiņos pamestos dzīvniekus

Karā pamestais dzīvais privātīpašums – tā var teikt par savvaļas dzīvniekiem, kurus savā īpašumā turēja cilvēki Ukrainā, kas pēc Krievijas iebrukuma pameta tos, daļu – ieslodzītus krātiņos. Viņus tagad glābj Natālija Popova, kura pirms kara bija uzņēmēja, bet nu dodas pat uz frontei tuvām vietām, lai izvestu nelaimē nonākušos dzīvniekus. Pēc atlabšanas tie nonāk dzīvnieku centros Francijā, Vācijā, Spānijā, Nīderlandē, ASV, Dienvidāfrikā un citur pasaulē.

"Visbiežāk gadās lauvas. Man pat afrikāņi jokojot saka: kur tu tās lauvas ņem? Tāda sajūta, ka Ukrainā ir vairāk lauvu nekā pie mums Āfrikā! Tāpat man arī no ministrijas jautā: nu, kur tu Doneckas apgabalā vari dabūt tik daudz lauvu? Es saku: tas jau ir jautājums jums, ko tāds daudzums lauvu dara Doneckas apgabalā privātīpašnieku rokās? Bet diemžēl tas ir fakts," pastāstīja savvaļas dzīvnieku glābšanas centra vadītāja Natālija Popova.

Natālija skaidroja, ka Donbasā dzīvo visai daudz tā saukto jaunbagātnieku. Ļaudis, kuru pārticība pēdējos gados strauji augusi, sava statusa apliecināšanai grib iegādāties kādu savvaļas dzīvnieku. Tos bieži vien pavairo, lai izmantotu foto biznesā. Daudzi vēlas nofotografēties, piemēram, kopā ar maziem lauvēniem.

Karš ir atklājis to, cik šausmīgos apstākļos dzīvnieki tiek turēti – dažos kvadrātmetros, aiz restēm, uz betona, gadiem ilgi bez saskares ar dabisku segumu.

"Tagad man ir 13 lauvas, divi tīģeri, leopards, ja neskaita vēl visādus mazākus dzīvniekus," atklāja dzīvnieku glābēja.

Izveda dzīvniekus uz Poliju

Natālijas pirmskara bizness ir pilnībā apstājies. Kijivā viņai bija jāšanas sporta klubs un restorāns, un peļņa ļāva uzturēt patversmi savvaļas dzīvniekiem. Tos nācās steidzami izvest uz Poliju. Tas kļuva skaidrs uzreiz kara pirmajās dienās, kad Krievijas armija jau bija klāt. Vienā furgonā sabāzti 40 dzīvnieki aiznaglotās koka kastēs. Izbraukt vajadzēja tā, lai okupantu armija tumsā nepamana.

"Ja tu nospiedīsi bremzes pedāli, mašīnai iedegsies lukturi. Mašīna nepiederēja man. Ja būtu manējā, es izdauzītu lukturus un izbrauktu. Bet ar svešu auto tā darīt nevar. Tev tā ir iedota lietošanā, dzīvnieku vešanai. Īsāk sakot – kaut kā izbrauca un paslēpām tur starp manēžu un zirgu stalli. Un no šejienes varēja izbraukt tikai diennakti pēc iekraušanās.

Mašīna visu ceļu brauca ar šoferi, kas ne reizi neatvēra kravu. Brauciens ilga trīs diennaktis. Man šķita, ka dabūšu infarktu. Un, kad man no Polijas piezvanīja, ka saņēmuši dzīvniekus un viss labi, visi dzīvi, visus ir padzirdījuši un pabarojuši...

Es tās trīs diennaktis nebiju gulējusi ne tādēļ, ka te bombardēja, bet domājot par dzīvniekiem.

Un, kad man piezvanīja, es aizgāju un apsēdos, un – kas notika tālāk, neatceros. Vissmieklīgākais – kamēr es tās trīs stundas gulēju, te bija visspēcīgākā bombardēšana," pastāstīja Natālija.

Dzīvniekus pameta ieslodzītus krātiņos

Un tad sāka pienākt palīdzības lūgumi no armijas, aicinot izvest dzīvniekus no privātmāju pagalmiem frontes rajonos, kur īpašnieki tos pametuši. Atstājuši ieslodzītus krātiņos.

"Kas ir pats sliktākais, ka pamet un aizbrauc, un nevienu nebrīdina. Visa gada laikā, kopš ir šis karš, man bija tikai viens vienīgs gadījums, kad pats īpašnieks piezvanīja. Viņam ģimene, bērni.. Nu, tas viss ir saprotams. Es jau par to viņus nenosodu, ka viņi brauc prom. Esmu tur bijusi, tas man ir skaidrs, ka palikt tur nedrīkst. Īpaši jau ar bērniem un ģimeni, ir jābrauc prom. Pilnīgi piekrītu. Un pats īpašnieks piezvanīja un teica, ka ir spiesti braukt prom, jo te kļūst par traku, bet man mājās ir lauvene. Palīdziet, savāciet. Mēs aizbraucām un savācām. Bet tas bija vienīgais gadījums," pastāstīja Natālija.

Izvest dzīvniekus palīdz karavīri

Lielākais risks ir brīžos, kad cenšas pamestos dzīvniekus dabūt ārā no uguns līnijām.

"Kā tas parasti mums notiek – mēs satiekamies ar karavīriem norunātā vietā, un tālāk viņi jau ved pa kaut kādiem aplinkus ceļiem, pa laukiem, jo ceļus tur apšauda. Un viņi zina, kā tur iebraukt maksimāli tuvu konkrētai vietai. Tad tālāk dodamies kājām. Visādi ir. Armija galvenokārt palīdz, gādā par piesegu, nodrošina, cik nu tas iespējams. Viņi palīdz iekraut zvērus mašīnā. Jo, kad mēs atbraucam, to dzīvnieku ieraugām, es iešauju viņam anestēziju. Bet mašīnā iekrauj karavīri. Tie ir 400 kilogrami, pat ja novājējis, tie ir 300 kilogrami. Es pati nekā nevarētu savākt," pastāstīja dzīvnieku glābēja.

Reizēm pamestie dzīvnieki ir tik izvārguši, ka glābēji ierodas par vēlu. Piemēram, kāds pamestais lācis, ko atrada Bahmutā, nebūtu izdzīvojis, ja palīdzība nenāktu pēdējā brīdī, kad tas no slāpēm un bada jau sāka zaudēt samaņu.

Natālija ir ekonomiste, taču, tā kā vetārstu frontē neatrast, karš piespieda iemācīties arī to, kā dzīvniekus anestezēt. Lāci sagatavoja promvešanai, tas bija labi iemidzis, bet tad sakās Krievijas spēku uzbrukums.

"Evakuācijas brīdī sākās apšaude tieši pa mums. Mērķtiecīgi. Viņi jau no drona redz, ka vienā vietā tik daudz armijnieku sabraukuši. Mīna šurp lido, gaidu sprādzienu, bet ir klusums. Karavīri jau saka – savu mīnu nedzird. Kaut kāds plaukšķis, bet sprādziena nav. Jau tāda dīvaina domāšana ieslēdzas. Bet saprotu, ka sakaru nav, piezvanīt nevienam nepagūšu. Samierinājos ar likteni. Un klusums. Nesaprotu, kas notiek. Domāju, kur tad sprādziens, kāpēc mans ķermenis nav sašķaidīts, varbūt jau vairs neesmu te. Skatos lejup – nekas nav saspridzināts. Skatos apkārt – visi kā nokrituši gar zemi, tā guļ. Nevaru saprast, kur esmu un kas notiek. Tad viens karavīrs iekliedzās: bļin, neuzsprāga! Tad man pielēca, ka mēs vēl esam tepat un viss kārtībā. Nu, sakiet vēl, ka Dievs nesargā! Taisnība, ka sargā. Viss, ko izšāva, tas uzsprāga, izņemot šo mīnu.

Mēs tūlīt pat paķērām lāci un aizbēgām," pastāstīja Natālija.

Novārguši, kontuzēti

Frontē pamesto dzīvnieku vārdi visbiežāk nav zināmi. Parasti tos vēlāk izdomā Natālijas sekotāji sociālajā tīklā "Facebook".

"Alekss no Harkivas apgabala. Viņš pie mums nonāca guļošs. Vispār necēlās kājās, spalvu pat īsti nebija. Tagad jau ir uz kājām. Godīgi sakot, maz bija cerību, ka izdzīvos. Bet, paldies Dievam, izdzīvoja. Nu, visi dzīvnieki, ko mēs ieraudzījām pie dzīvības, visi ir izdzīvojuši. Paldies Dievam! Nav citu vārdu. Visi izdzīvojuši, viss ar viņiem normāli. Viņam vēl pāris mēneši rehabilitācijā un brauks uz Eiropu," pastāstīja Natālija.

Viņa turpina par saviem izglābtajiem dzīvniekiem: "Lauvene Asja no Doneckas apgabala. Mēs nezinājām, ka viņa gaida bērnus. Dienu pirms tam, kad vajadzēja jau likt mašīnā, lai vestu uz Poliju, viņa dzemdēja šos trīs mazulīšus. Un mēs vairs nevarējām nekur vest. Nevar taču atņemt lauvēnus un viņu vienu aizvest. Nācās atstāt te. Tagad jau ir paaugušies, lai varētu visi kopā braukt. Tad nu nākamnedēļ visus kopā arī sūtīsim sākumā uz Poliju, pēc tam uz Ameriku."

"Rorijs no Sumi apgabala. Viņš ir kontuzēts. Ļoti spēcīga kontūzija. Staigājot grūti ar koordināciju. Tomēr ar katru dienu uzlabojas. Bet pagaidām vēl nav labi."

"Āzis Mustafa no Harkivas apgabala. Saimniekus nogalināja, kad tur bombardēja. Nevaru viņu nekur atdot, jo man bail, ka viņu apēdīs. Neviens jau āzi tāpat vien turēt negribēs. Man pašai ir lauvas, un gaļu vajag, bet nevaru viņu atdot apēšanai. Man žēl viņa."

"Turēt krātiņā – tā nav mīlestība"

Natālijai ar Ukrainas dzīvnieku labturības organizāciju "UAnimals" un amerikāņu fondu IFAW

kopš pilna mēroga kara sākuma ir izdevies izglābt jau aptuveni 600 dzīvniekus.

"Milzīgs paldies Eiropas Savienībai, it īpaši Polijai, Poznaņas zoodārza direktorei Evai Zgrabčinskai. Viņa ir vienkārši eņģelis dzīvniekiem. Viņa kopš paša kara sākuma, kopš pirmajām dienām sniedza mums palīdzīgu roku," pastāstīja Natālija.

Caur Poznaņas zoodārzu, kur tiek pavadīts karantīnas laiks, tālāk Natālijas izglābtie jau nonāk dzīvnieku centros Francijā, Vācijā, Spānijā, Nīderlandē, ASV, Dienvidāfriku un citur pasaulē.

Bet daudzi arī paliek Ukrainā, kā, piemēram, ēzelītis Haimars.

"Haimars. Karavīri tā bija iesaukuši. Tas ēzelis frontes līnijai pieveda granātas, lādiņus.

Bet, kad sagādāja tehniku, ēzeli vairs nevajadzēja. Tomēr viņš bija jau kļuvis kā savējais. Kā cīņu biedrs. Viņi gribēja to pažēlot un lūdza, lai paņemam ēzeli pie sevis. Ilgu laiku viņš bija te un nesen atdevām uz Odesu. Tur viņam speciāli uzcēla milzīgu pusotra hektāra aploku un vēl mājiņu ziemai. Un tagad viņam viss labi. Karavīri pat bija atbraukuši viņu apciemot," zināja stāstīt Natālija.

Lācis Bahmuts tagad atkopies līdz izcilai formai un dzīvo vairākus hektārus plašā iežogojumā, kur ir gan ūdenskrātuve, gan vieta īstai lāča migai.

"Dažiem dzīvniekiem pat ir paveicies, ka šādi tie ir tikuši prom. Jo izkļūt no tā krātiņa viņiem nebūtu iespēju. Tagad viņi dzīvo labos apstākļos. Es vispār dzīvoju tikai šī dēļ. Tā var teikt. Jo riskēju ar dzīvību. Bet ne tādēļ, lai tas dzīvnieks atkal būtu krātiņā," sacīja dzīvnieku glābēja.

Uz jautājumu, vai izglābtos un tālāk drošībā nogādātos dzīvniekus viņa gribētu pēc kara atgriezt pie sevis, Natālija sacīja: "Nē! Dievs, pasargi! Es viņus atdodu tāpēc, ka es viņus mīlu. Manā izpratnē mīlestība nozīmē vēlēt mīlas objektam visu to labāko. Bet vairumam cilvēku ir tā – ja es kaut ko mīlu, tad tam ir jābūt blakus. Ja tas ir putniņš, tad jāieliek būrītī. Ja tā ir puķe, tā jānoplūc un jāieliek savā vāzē. Man grūti saprast tādu mīlestību. Maz ir tādu, kuri spēj priecāties par ziedu, kas atrodas dabā un nenoplūkt to.

Turēt krātiņā – tā nav mīlestība. Es viņus atdodu tāpēc, ka es viņus mīlu. Esmu patiesi priecīga, kad redzu, ka viņi dzīvo īstu lauvu dzīvi cits ar citu kopā. Un, ticiet man, viņi mani neizvēlētos." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti