“Šīs man ir vecāsmātes, vecā tēva mājas, kurā dzīvojusi arī māte, mātes brālis, celta 1937.gadā un tad 2007.gadā nācās viņu uzlabot un restaurēt,” stāsta Jānis Rokjāns.
Dzimtas mājās tagad iekārota viesu māja, lai arī tā atrodas pašā Salacgrīvas pilsētā, vieta ir klusa, un arī pagalms gana plašs, lai te varētu baudīt dabu un lauku mieru. Kā atzīst Jānis Rokjāns, šajā uzņēmējdarbības jomā ļoti būtiska ir arī saimnieka loma.
“Tieši viesu māju bizness, manuprāt, ir tāda sava veida cilvēkmīlestība, cilvēka mīlestība pret cilvēku kā tādu, jo ja tu esi tāds naidīgāks, nešpetnāks, tu nevari ar to nodarboties,” spriež Rokjāns.
Viņš vērtē – tūrisma sezona Latvijā ir īsa, un vēl grūti prognozēt, kā tā pavērsīsies pēc Jāņu laika.
“Parasti jau tā sezona mums nāk ļoti lēnām, tā intensīvā tūrisma sezona sākas uzreiz pēc Jāņiem, tagad ir kaut kāda sajūta, ka tomēr tie vietējie, nosēdējušies savās četrās sienās, un tie, kam nav dārziņš vai lauku mājas, tie tomēr mēģina kaut kur rauties ārā. Tie ārzemnieki, kas ir norezervējuši jau laicīgi ziemā, pirms visa tā trakuma sākuma, tie atcēluši nav, jo tas ir jūlijs, augusts. Tie tad būs, bet šogad izskatās, ka vairāk uz vietējo populāciju, kas parasti man šeit “Roķos” ir nosacīti ļoti maz,” skaidro Rokjāns.
Šovasar Salacgrīvā izpaliek arī festivāls “Positivus”, kas, protams, arī ir zināmā mērā zaudējums vietējiem uzņēmējiem.
“Varbūt atgriezīsimies atpakaļ vēsturē, pirmsākumos, kad “Positivus” radās, kad Ģirts Majors uztaisīja šo brīnišķīgo festivālu, kas ir arī atbalsts vietējiem uzņēmējiem, krodziņiem, naktsmītnēm. Tad pirmsākumos bija tā, ka visi, nu ne jau visi, bet vietējie babuļi, kā es smejos, [sūdzējās] – vai te viss ir piečurāts, viss netīrs, troksnis, mēs nevaram attaisīt logu un čučēt mierīgi. Nu tad pagāja kaut kāds laiks, kā lēnais latvietis, bubinātājs pie sevis, nu tad babuļi saprata, ka var izīrēt to cisu maisu arī pie sevis dzīvoklī, kur kādam nokrist, un tas labums tika rasts, nu tas festivāls tagad ir labs, un žēl, ka viņš nebūs, tā ka dzīvē viss mainās,” stāsta Rokjāns.
“Protams, tas ir kaut kāds savs atbalstiņš, nu nevarētu teikt, ka tas ir milzīgs peļņas avots, skaidrs, ka nē, tas ir kaut kāds vienas dienas, vai divu dubults darbs, vai dubulta peļņa un tas ir viss.”
Jānis Rokjāns pats arī ir mūziķis un ar savu grupu “Voiceks Voiska” arī ir piedalījies “Positivus” festivālā un ne tikai. Paralēli “Positivus”, Rokjāns savā “Roķu” pagalmā ir rīkojis alternatīvo festivālu “Negativus”.
Viņš skaidro: “Šajā gadījumā tā ir tāda vārdu spēle, pretstats, pretstats saldam un pozitīvajam, tad gribējās uztaisīt “Negativus”. Nekas negatīvs tur nav, kad bija labi laiki, tad šeit līdz pat desmit grupām spēlēja dzīvajā. Tajā manā teritorijā, bija skatuvīte, bija krodziņš, bija pat precedenti, ka bija cilvēki, kas bija atbraukuši uz “Positivus” un palikuši šeit teltīs kā viesi, pat neaizgāja uz “Positivus”, jo šeit tā gaisotne bija krietni jaukāka un pozitīvāka, interesantāka, neformāla un nepiespiesta, nekā pašā festivālā.
“Negativus” sākās no “Positivus” otrā gada, mēs nebijām pirmajā gadā, varbūt kādi divi gadi ir izlaisti, bet tā katru gadu ir kāds lielāks, vai mazāks ļembasts.”
Covid-19 pandēmija nav pirmais pārbaudījums, kuru Jānim Rokjānam nācies piedzīvot. Pārdomāt, ko darīt tālāk, lika arī 2008./2009.gada ekonomiskā krīze. Un tad, arī tieši pirmsjāņu laikā, radusies doma par lāpu gatavošanu.
“Sanāca dzīvē kā nu sanāca, tad vienkārši smadzenes ģenerēja kaut kādu darbību, un es domāju, kāpēc nē, un sāku taisīt lāpas,” atceras Rokjāns. “Tā sajūta, ka tu nes šādu īstu lāpu, nevis tautā diezgan populāro, lielveikalos pirkto – nu tā sajūta ir tāda, ka bišķīt kaut kāda lepnuma sajūta, ka tev ir kaut kas tāds rokā. Vismaz man tā šķiet – viņa ir droša, tāda maģija baigā, tāpēc, ka tu turi uguni, tu esi uguns pārvaldnieks, tā kā sava veida spēka simbols.”
Demonstrējot, kā top lāpas, Jānis Rokjāns stāsta, ka galvenokārt jau žēl, ka izpalika Brīvdabas muzeja tirdziņš, bet šīs lāpas pasūta arī kāzām mičošanai, laivu braucieniem vai dārza svētkiem un, protams, Jāņu vakaram.
“Lāpa deg apmēram stundu, tas ir gana ilgi, ja, piemēram, cilvēks vidēji stundā var noiet 5 kilometrus, nu tad piecu kilometru garumā tu vari iet uguns gaismā. Piemēram, Līgo vakarā tu vari aiziet pie kaimiņiem, apdziedāt, ka pļava nav nopļauta, tu vari aiziet pie kaimiņiem uztaisīt kaut kādu ļembastu, apdziedāties, tu atnāc mājās. Un ja esi namatēvs, ar lāpu aizdedzini ugunskuru, vari iet apstaigāt savu tīrumu, kā pēc tradīcijām, vai ar laukiem viss ir kārtībā, vai govīm viss ir kārtībā, un tā tamlīdzīgi,” stāsta Rokjāns.
Lai arī šovasar savas korekcijas tūrismā viesis vīruss, “Roķu” saimnieks cer, ka tomēr sezona gluži bešā nebūs, iepriekšējos gadus atpūtu šeit iecienījuši bija arī daudzi ārzemju tūristi.
“Ļoti interesanti, ir Argentīna, Izraēla, ir Amerika, Kanāda, Austrālija.
Es pat bieži vien smejos – nu kādā veidā, viņi pat nezina, kur ir Latvija, nu labi atrod Rīgu, kur tad viņi atrod šo te ūķi Salacgrīvā, bet atbrauc, paliek, nodzīvo, atpūšas.
Man jau liekas, ka viņiem bieži vien ir tā, ka tā industrija un urbanizācija ir tik milzīga, ka viņiem vajag tādu puslauku nostūri, kur relaksēties pilnībā, jo cilvēks, kad aiziet jūras krastā Spānijā, Portugālē, Itālijā, ka tur attālums no cilvēka ir pusmetrs un viens otram guļ virsū, nu tad varbūt viņš tieši atrod šo te brīnumu, ka aizej praktiski pusmežonīgā jūras krastā, kur vasarā dienas karstumā varbūt ir desmit cilvēki, un tā ir tā sava burvība, ka ir pļava, kur var iegāzties, ka var iekurt ugunskuru. Es piedāvāju viesiem – nu taču vakarā iekurinām ugunskuru, pasēžam, viņiem tas ir – vau, var, jo lielākā daļā taču visur ir aizliegts. Nu mēs šeit dzīvojam tādā savā, es jau smejos, dabas nabā, kur ir miers, nav ne plūdi, ne zemestrīces, tikai tā sezona pārāk īsa, lai mēs izbaudītu visu to prieku, kā Jāņunakts,” atzīmē Rokjāns.
Lai arī Jāņu vakars šogad sagaidīts, kā Jānis saka, pa mierīgo, šis laiks viņam ir arī dubultsvētki, jo šodien Jāņi, rīt dzimšanas diena.
