Sadaļas Sadaļas

Vecie dzelzceļi kļūst par «zaļajiem» velomaršrutiem – no Rīgas gandrīz līdz Pleskavai

Pa ekoloģiski zaļiem ceļiem no Rīgas līdz Pleskavai tagad var doties gan kājām, gan jāšus, gan ar velosipēdu. Taču diemžēl pandēmijas dēļ ceļš pagaidām atvērts tikai līdz Latvijas un Krievijas robežai. Augustā kopā ar Vidzemes Tūrisma asociācijas speciālistiem pa maršruta “Greenways Riga-Pskov” zaļajiem ceļiem brauca vairāki žurnālisti, viņu vidū arī Rus.lsm.lv autore.

Lai gan vērienīgais projekts, kas tika īstenots Latvijas un Krievijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros, ir pabeigts, diemžēl robeža tūrismam ir slēgta. Lielas svinības ar Krievijas partneru līdzdalību ir atliktas. Bet nelielas notika jūnijā, kad vizītē pierobežas pilsētā Viļakā bija ieradies satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija).

Arī mums ar velosipēdu jāaizbrauc līdz Viļakai. Trīs dienās redzēsim maršruta Latvijas daļu, apstājoties tur, kur jau tagad ir, ko redzēt.

Ogres Zilie kalni 

Par projektu

“Zaļā maršruta” Rīga-Pleskava kopgarums ir 450 kilometru.

Projekta īstenošanas termiņi: 2019. gada 1. septembris – 2022. gada 30. aprīlis.

Projekta kopējais budžets – 796 036 eiro.

90% finansējuma 713 732,40 eiro) ir no Latvijas un Krievijas pārrobežu sadarbības programmas 2014.-2020. gadam.

Pārējie 10% (79 303,60 eiro) ir projekta partneru līdzfinansējums.
Projekta partneri ir Pleskavas apgabala administrācija, Pleskavas apgabala tūrisma komiteja, Vidzemes Tūrisma asociācija, kā arī Latvijas un Krievijas pašvaldības, kuru teritorijās ir šis maršruts.
Latvijas un Krievijas pārrobežu sadarbības programma 2014.-2020. gadam tiek īstenota ar Eiropas Savienības, Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas finansiālu dalību.

Programmas kopējais budžets ir 27 082 276 eiro, tostarp Eiropas Savienības finansējums 15 875 028 eiro, Krievijas Federācijas finansējums 7 937 514 eiro un Latvijas Republikas līdzfinansējums 999 540 eiro.

“Kāpēc maršruts, kura nosaukums ir “Rīga–Pleskava”, sākas nevis Rīgā, bet Ogrē?...” ir viens no pirmajiem jautājumiem Vidzemes Tūrisma asociācijas vadītājam Raitim Sijātam. Asociācija virzīja ideju par “zaļo maršrutu” ierīkošanu Latvijā.

Atbilde: tā ir ērtāk un loģiskāk. Dzelzceļš pie Rīgas darbojas, un vietām būtu jābrauc pa noslogotām šosejām. Rīgai tuvākajam ceļa posmam papildu problēmas radīs arī “Rail Baltica” būvniecība.

Tāpēc padoms visiem – ņemiet velosipēdus un dodieties uz Ogres elektrovilcienu.

…Atbraukuši no Rīgas, tikko esam izkāpuši no elektrovilciena. Kamēr ejam pa Rīgas ielu uz muzeju, Velta Riekstiņa no Ogres Tūrisma informācijas centra paspēj pastāstīt par pilsētas sezonas jaunumiem. Vietējā tūrisma bums Ogrei nav gājis secen, daudzas idejas izrādījušās pieprasītas.

Pēc tam Velta sēžas uz divriteņa un sāk vadīt mūsu velobraucienu. Aiziet!... Izbraucam cauri dabas parkam “Zilie kalni”. Te ir visas iespējamās trases, sporta laukumi, takas, daudz vietu, kas iekārtotas atpūtai dabā, peldvietas.

Ir skatu laukums, koka kāpnes un velosipēdu maršruti, velonoma, ir arī elektriskie velosipēdi. Parks ir milzīgs (312 hektāru lielā teritorija stiepjas līdz pat Ikšķilei!), un pilsētnieki to ļoti iecienījuši.

Bet kā un ar ko lai izmēra vietas popularitāti kvantitatīvi? Un līdz ar to arī pieļaujamo slodzi apkārtējai videi, to, cik lietderīgas un attaisnotas ir investīcijas tūrisma infrastruktūrā?

Kā tūrismam “ieslēdza skaitītāju”

Plānotājiem ir svarīgi zināt, cik cilvēku apmeklē konkrēto vietu dienā, nedēļā, mēnesī. Tūrisma informācijas centri un pašvaldības kā argumentu par vai pret regulāri izmanto statistiku. Taču skaitļi ir ļoti aptuveni.

Šoreiz Raitis Sijāts gaida mūs pie viena no jaunajiem skaitītājiem, kas uzstādīti netālu no Ogres. Jautāsiet – kādēļ? Projekta finansējums nav tik liels, lai uz zaļajiem ceļiem izdarītu visu un uzreiz. Bez pašvaldībām neiztikt, vajadzīgs to finansiālais atbalsts.

Starp citu, Čehijā ražotos skaitītājus ieteikuši partneri – tie ir vislētākie, kā arī vienkārši un droši. Ir jau pusotrs desmits kontrolpunktu, dati vajadzīgi ne tikai atskaitēm – tie palīdzēs uzņēmējiem plānot biznesu un radīt jaunus pakalpojumus.

“Zaļie ceļi” jeb “zaļie maršruti” iet pa vecajām dzelzceļa stigām un domāti tikai nemotorizētajam transportam. Latvijā pirmā virzīt ideju par to veidošanu sāka Vidzemes Tūrisma asociācija. Un tās valdes priekšsēdētājs Raitis Sijāts kļuva arī par Latvijas Zaļo ceļu asociācijas izpilddirektoru.

Ja salīdzina ar “veco Eiropu”, mums tā ir jauna tēma, – ar zaļajiem maršrutiem Latvijā nodarbojas tikai astoņus gadus. Bet, piemēram, Spānijā vai Beļģijā jau gadus divdesmit.

Un investīcijas tur ir daudz lielākas. (Tas arī saprotams – “zaļos ceļus” kaut kur kalnos, ar tuneli cauri klintīm, uzturēt ir dārgi.)

Pēc Sijāta domām, paveikts jau ļoti daudz. Tostarp zemes ierīcībā un īpašuma jautājumu risināšanā, sekmīgā sadarbībā ar pašvaldībām, kā arī infrastruktūras un transporta savienojumu izveidē, konkrētu maršrutu ierīkošanā.

Infrastruktūra: mērķis un līdzeklis

Par to visu mēs ar Raiti runājam ceļā, kad, atstājuši velosipēdus, sēžamies mašīnās. Braucam Ērgļu virzienā, daudzviet apstājoties. Ar velosipēdu, lai izbrauktu tikai maršruta “Rīga–Pleskava” Latvijas daļu, vajadzīga apmēram nedēļa. Jo iemeslu apstāties un pakavēties ceļā būs daudz.

… Ejam kājām uz atjaunoto dzelzceļa tiltu pār Līčupi. Tilts ir otrs augstākais Latvijā, šīs ir gleznainas vietas. Vēl nesen šeit, kraujas malā, daudziem pastaigas arī beidzās, jo pāri tiltam pāriet nevarēja. Tagad no krasta uz krastu ceļš atvērts ne tikai ekstrēmā tūrisma cienītājiem, te pilnīgi mierīgi pastaigājas ģimenes ar bērniem.

Atkal apstājamies. Bijušā Suntažu stacijas ēka izskatās pamesta, perons aizaudzis ar zāli. Taču šķiet, ka sākusies kustība, apkārt ceļ žogu no veciem gulšņiem. Runā, ka jaunie saimnieki esot no vietējiem, otrajā stāvā plānojot dzīvot, bet lejā, zālē… To vēl neesot izlēmuši.

Zaļie ceļi top ne tikai tūristiem par prieku. Zinātniski tādus projektus dēvē par ilgtspējīgu multimodālo transporta sistēmu veidošanu.

Sākot darboties, provincē tiem jākļūst par atbalsta punktu iniciatīvas bagātiem un rosīgiem ļaudīm, lai varētu radīt darbavietas un padarīt labāku cilvēku dzīvi.

Kino kā progresa virzītājs

Bijušās Ķeipenes stacijas ēka pēc rekonstrukcijas ļoti atšķiras no pārējām. Skaista! Šejieniešu ilggadējā draudzība ar savulaik populāro kinofestivālu “Arsenāls” un tā izveidotāju Augustu Sukutu pārvērtusi Ķeipeni par kulta un ļoti radošu vietu.

Ķeipenes “Sergeja Eizenšteina komunikāciju centrs” ir pasaulē vienīgā vieta, kas veltīta šim režisoram. Uzgaidāmajā zālē ir telefona aparāts, var mēģināt piezvanīt klasiķiem. (Mēģinu reizi pēc reizes… Eizenšteina numurs vienmēr aizņemts.)

Milzu galds ar krēsliem var kļūt par skatu laukumu. Kinotunelis no 24 arkām ir atsauce uz klasiķiem, tieši tik daudz kadru kinolentē nomainās sekundē. Vēl ir aka, kuras dibenā… šļakstās kinokadri. Un vītņu kāpnes ir ieeja pazemē, kas ir kā kuģa tilpne no “Bruņukuģa “Potjomkins””.
Tikai Ķeipenē palicis neizjaukts dzelzceļa fragments, neskarti ir gan gulšņi, gan sliedes. Tāpēc šeit projekta “Rīga–Pleskava” ietvaros parādījusies jauna atrakcija – sliežu velosipēds.
Un tā nav smagā drezīna! Velorati slīd viegli, tos vadīt ir vienkārši, ar vienu rokas kustību.

Sliežu velosipēdi ļoti iepatikušies tūristiem un… jaunlaulātajiem.

Protams, arī Eizenšteina centrā problēmu pietiek. Stāvēt uz vietas nevar, radošas vietas statuss uzliek pienākumus. Bet strādā šeit tikai viens cilvēks… Pēc mūsu lūguma Kristīne Antonova pielaiko stacijas priekšnieka naģeni. Tā ir īsta, piederējusi reālam stacijas priekšniekam, kurš te strādājis, kad uz Ķeipeni vēl kursējuši vilcieni. Par to pastāsta pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Sirsonis, kurš ienācis pārmīt kādu vārdu ar viesiem.

“Green Railway” Ērgļos: cilvēki, laivas un ainavas

Ja pārtrauc kursēt vilcieni, deģenerējas teritorijas. Peroni aizaug ar zāli, ceļi – ar krūmiem, bijušo staciju ēkas novecē. Jo mazāk laika paiet kopš dienas, kad braucis pēdējais vilciens, jo vieglāk bijušo dzelzceļu pārlikt uz jaunās dzīves “sliedēm”.

Līnijai Rīga–Ērgļi šajā ziņā paveicies – tā bez darba bijusi neilgi. Dzelzceļš tika būvēts pamatīgi. Ar salīdzinoši nelielām izmaksām – krūmu izciršanai, ceļa segumam un infrastruktūrai – celiņi kājāmgājēju un velosipēdistu tūrismam iznāk lieliski.

…Piebraucam pie bijušās Ērgļu stacijas. Kolorīts perons, veloinformācijas punkts, piedāvā naktsmājas un laivas ar caurspīdīgu dibenu tuvējā ezerā.

Bet vēl… darbojas restorāns. Ēdienkarte “Ērgļu stacijas restorānā” ir izmeklēta. Cenas, starp citu, gluži kā Rīgā. Bet pieprasījums ir.

Šejienes pārmaiņu dzinējspēks ir Māris Olte – žurnālists, raidījumu vadītājs, biologs, dabas pazinējs. Nodzīvojis divdesmit gadu Rīgā, Māris atgriezies dzimtajā pusē. Par sešiem tūkstošiem eiro nopircis bijušās stacijas ēku. Soli pa solim ar draugu palīdzību izremontējis. Radījis daudz iemeslu šurp atbraukt.

Pie Māra Ērgļos esam vienā no tām dienām, kad restorānam ir brīvdiena, tas nestrādā. Un ir laiks sarunām. (Bet sarunu žanrā Māris ir meistars!) Viņam ir, ko pastāstīt.

Sen, bērnībā, man gadījās būt Ērgļos. Padomju laikā uz šejieni ziemā brauca “sniega” vilcieni, kas nedēļas nogalēs atveda slēpotājus, kuri vagonos arī nakšņoja. Un tas bija lieliski!

Par vietējo gidu noderīgumu

Mēs sākām braucienu pa maršrutu skaidrā laikā Ogrē, bet pabeidzām Viļakā, lietum līstot.
Kopā ar asociācijas menedžeri Alisi Plaudi, kura savā aizbildnībā bija ņēmusi žurnālistus, ar iznomātajiem velosipēdiem mēs nobraucām kopumā apmēram trīsdesmit kilometru (pārējo ceļu veicām automašīnās). Tikām cauri bez tehniskām problēmām, ja neņem vērā, ka vienam velosipēdam nokrita ķēde.

Trešdaļa ar velosipēdiem nobrauktā posma bija pa Piebalgas gleznainajiem pakalniem un ielejām vietējā gida Eduarda kompānijā. Jā, marķējums maršrutā ir detalizēts, uz apskates vērtajām vietām ir norādes.

Bet bez Eduarda mēs nebūtu redzējuši ne veco Gaujas gultni, ne Gauju tajā vietā, kur upe ir vistai līdz ceļiem…

Būtu pabraukuši garām milzu priedei, kuras dobumā kopš seniem laikiem dzīvojušas savvaļas bites.

Mēs nebūtu uzzinājuši par senajām tehnoloģijām, kā no kokiem tika iegūti sveķi. Un noteikti mums nedziedātu dziesmas ģitāras pavadībā, atlicis pie malas dārza darbus, mūziķis Jānis Žagariņš…

Iespaidu ir daudz. Mēs peldējām ar plostu pa Balvu ezeru. Sējām slotas. Spēlējām gudras “dzelzceļa” spēles Gulbenes izglītības centrā. Izbiedējām alnēnu, kurš draiskojās meža upītē. 
Viļakā mēs bijām piemiņas izstādē pilsētiņā dzīvojušajiem ebrejiem, kuri gāja bojā holokausta traģēdijā. Viesojāmies jaunajā privātajā muzejā “Abrenes istabas”, kurā attēlota klusās pilsētiņas mierīgās pirmskara dzīves atmosfēra, kad Viļaka bija Abrenes apriņķī.

Mēs satikām ļoti daudzus darbīgus, prātīgus, iniciatīvas pilnus cilvēkus. Un nenogurstoši brīnījāmies, cik fantastiski ātri mainās valsts. Apskaužu tos, kuriem pārliecināšanās par to vēl tikai priekšā.

Un, protams, ar nepacietību gaidu, kad tūrismam tiks atvērta Latvijas un Krievijas robeža. Jo projekta partneri – Pitalovā, Ostrovā, Palkinā, Pleskavā – arī lieki nav kavējuši laiku, iekārtojot savu “zaļā” maršruta daļu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt