Diplomātiskās pusdienas

Namībija: Otra mazāk apdzīvotā valsts pasaulē

Diplomātiskās pusdienas

Jemena: vieta, kur, iespējams, valda pasaulē lielākā humānā krīze

Serbija: valsts attiecību spēlēs starp Maskavu, Pekinu, Briseli un Vašingtonu

Valsts, kas atrodas starp divām spīlēm: ko mēs zinām par Serbiju?

Ceļš uz Eiropas Savienību (ES) un labas attiecības ar Maskavu, Kosovas jautājums, aveņu eksports un pasaulē dārgākais siers – par Serbiju ir, ko stāstīt. Ceļojumā uz šo valsti veda Latvijas Radio raidījums "Diplomātiskās pusdienas".

Pasaulē dārgākais siers nāk nevis no Šveices, Francijas vai Itālijas, bet gan no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma – "Pule" siera cena par vienu kilogramu ir tūkstoš eiro. Tāpat Serbijā izaudzē ļoti daudz aveņu un lieto divus alfabētus.

Salīdzinājumam – Serbijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai.

Maz zināms fakts, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā pirmās, domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām šīs valsts eksporta precēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, – tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta.

Serbi savulaik arī spēlēja lielu lomu kosmosa izpētē. Precīzāk, – pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks – šajā projektā, kas bija pazīstams kā "Apollo", piedalījās trīs serbi. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas jeb mūsdienu NASA dibinātājiem.

Vēl viens neparasts fakts par šo 6,9 miljonu cilvēku apdzīvoto valsti ir, ka te izmanto divus alfabētus. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti.

Bijusī Dienvidslāvija, draudzība ar Krieviju, duāli noskaņota sabiedrība, labi sportisti un garšīgi ēdieni – ko Rīgas ielās sastaptie cilvēki zina par Serbiju.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Attiecības ar Kosovu

Runājot par Serbiju, nevar nepieminēt Serbijas un Kosovas attiecības. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā viens miljonu cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums pieaug.

Serbija aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova savukārt uzskata sevi par neatkarīgu valsti.

Spriedze starp etniskajiem serbiem, no kuriem lielākā daļa ir pareizticīgie kristieši, un viņu kaimiņiem etniskajiem albāņiem, no kuriem lielākā daļa ir musulmaņi, bija virmojusi gadsimtiem ilgi. Papildus to saasināja bieži mainīgās ģeogrāfiskās un politiskās robežas 20. gadsimtā.

Pēc 1912.–1913. gada Balkānu kariem lielākā daļa albāņu pierobežas, kas atradās Kosovā, tika iekļauta Serbijas kristiešu serbu un horvātu karalistē. Bet pēc Otrā pasaules kara Serbija kļuva par daļu no Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas kopā ar mūsdienu valstīm Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Maķedoniju, Melnkalni un Slovēniju. Kosova savukārt kļuva par autonomu Serbijas provinci.

Konflikts saasinājās astoņdesmitajos gados, kad sāka pieaugt spriedze starp lielvarām pašā Serbijā, jo kosovieši centās palielināt neatkarību, savukārt serbu nacionālisma pieauguma dēļ citi aicināja nemierīgo provinci nodot stingrākai centrālajai kontrolei.

Te jāmin arī bēdīgi slavenais serbu zemnieka Dorde Martinoviča incidents, kas notika 1985. gada maijā. Zemnieks Martinovičs homoerotisku rotaļu laikā ievietoja sev dibenā alus pudeli. Mēģinot to slēpt, viņš apgalvoja, ka to vardarbīgi esot izdarījuši garām braucoši albāņi. Incidents kļuva par milzīgu skandālu Serbijas politikā, jo tas kļuva par daļu no etniskās spriedzes straujas saasināšanās starp Kosovas serbu un albāņu iedzīvotājiem. Detalizētāk par šo vēsturisko kāzusu noteikti var uzzināt internetā un grāmatās.

Serbijas karogs

Kosovā situācija turpināja eskalēties, un astoņdesmito gadu beigās Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs uzsāka Kosovas autonomijas atcelšanas procesu. Tad Kosovas līderis Ibrahims Rugova atbildēja ar nevardarbīgu protestu politiku, kuras mērķis bija pievērst starptautisko uzmanību reģiona situācijai.

Konkrētais protests nedarbojās, un Rugova radikālākie pretinieki guva virsroku, apgalvojot, ka miermīlīgi līdzekļi viņu prasības nesasniegs.

Tā rezultātā 1996. gadā Kosovas atbrīvošanas armija, ko lielākā daļa kosoviešu uzskatīja par brīvības cīnītājiem, bet Serbijas valsts uzskatīja par teroristiem, sāka atklātas militāras operācijas pret Serbijas varas iestādēm. Līdz 1998. gadam pretterorisma policija un Dienvidslāvijas bruņotie spēki cīnījās, lai atjaunotu kontroli pār to, kas būtībā bija izvērties par bruņotu sacelšanos.

Kosovas karš sākās 1998. gada martā pēc tam, kad sadursmē starp Serbijas policiju un kosoviešu kaujiniekiem Kosovas Likosane rajonā gāja bojā 16 Kosovas kaujinieki un četri serbu policisti.

Reaģējot uz šiem uzbrukumiem, Dienvidslāvijas un Serbijas spēki uzsāka kampaņu, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padome vēlāk klasificēja kā "etnisko tīrīšanu". Principā Dienvidslāvijas un Serbijas spēki izpildīja nāvessodu bez tiesas simtiem etnisko albāņu, iznīcinot arī tūkstošiem māju un mošeju reģionā. Apmēram 800 tūkstoši kosoviešu devās bēgļu gaitās uz Albāniju, Maķedoniju un citām valstīm.

Situāciju starptautiski mēģināja risināt NATO, tomēr Dienvidslāvija 1999. gada martā atteicās ielaist reģionā starptautiskos miera uzturēšanas spēkus. Līdz ar to NATO komandieri izvēlējās veikt "humāno iejaukšanos", lai atjaunotu mieru un izbeigtu civiliedzīvotāju vajāšanu. NATO sāka gaisa triecienus pret Serbijas militārajiem objektiem un bombardēja valsts galvaspilsētu Belgradu, radot nopietnus bojājumus Serbijas valsts infrastruktūrai. Vēlāk tika pieņemts lēmums ielaist NATO miera uzturētājus.

Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā, un atbilstoši miera līgumā paredzētajam Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās.

Eiropas centieni

Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada. Sarunu rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos.

Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas 2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai.

Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā, tomēr tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis tam, lai Serbija pievienotos ES.

Serbijas valdība gan ir paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr, zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties ES 2025. gadā. Tomēr jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus. Primāri tādēļ, ka valstij ir ciešas attiecības ar Krieviju.

Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekami apmierināti ar izvēlēto virzienu – pirmo reizi pēdējo divu desmitgažu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā, atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par.

Mūsdienu Serbijas politika atrodas starp divām spīlēm. Precīzāk sakot, valsts ir mēģinājusi saglabāt "neitrālu" politiku, līdzsvarojot attiecības starp Maskavu, Pekinu, Briseli un Vašingtonu.

Tomēr pie šī brīža apstākļiem valsts būs spiesta izvēlēties pusi.

Lai valsts varētu tālāk attīstīties, Serbijas interesēs ir veicināt ES integrāciju, arī tādēļ, ka Eiropas Savienība ir neapšaubāmi lielākais Serbijas naudas devējs, – pēdējo divu desmitgažu laikā piešķīrusi vairāk nekā trīs miljardus eiro. Serbijas un Kosovas attiecību kārtējais asais saspīlējums satrauc starptautisko kopienu.

Atslodzei – stāsts par serbu pulksteņiem

Kad mēs domājam par pulksteņiem un pulksteņu izgatavošanu, visbiežāk veidojam asociāciju ar Šveici un šveiciešu pulksteņmeistariem. Tomēr izrādās, ka mums vajadzētu domāt arī par serbiem un serbiešu pulksteņiem, jo patiesībā Serbijas pulksteņu ražošanas nozare ir vecāka par pasaulslaveno Šveices rūpniecību.

Un tieši serbi izveidoja sabiedrībai brīvi pieejamo pirmo mehānisko pulksteni.

Cilvēks, kas uzbūvēja mehānisko pulksteni, bija Serbs Lāzars, kurš bija serbu pareizticīgo mūks un horologs.  Viņš izveidoja šo pulksteni 1404. gadā, kas bija precīzi divas desmitgades, pirms šveicieši sāka ražot pulksteņus.

Starp citu, no hronoloģiskā viedokļa raugoties, ir uzskatāms, ka Serbs Lāzars bija otrajā vai trešajā vietā no aptuveni 1200 ievērojamākajiem Eiropas pulksteņmeistariem.

Lazāra mehāniskais pulkstenis bija viens no pirmajiem desmit šāda veida pulksteņiem Eiropā un pirmais Krievijā. Tas tika izgatavots pēc Maskavas lielkņaza Vasilija I lūguma. Šis pulkstenis atradās Lielkņaza pilī Maskavā un mērīja laiku 217 gadus pēc kārtas bez kļūdām. Pulkstenis tajā laikā tika uzskatīts par īstu tehnisku brīnumu, jo tas bija pirmais atsperu darbināmais pulkstenis jeb triecienpulkstenis, kā arī pirmais publiskais pulkstenis.

Jāsaka gan, ka šī pulksteņa oriģināls neizdzīvoja līdz mūsdienām, jo tika iznīcināts ugunsgrēkā. Tomēr pulksteņa kopija ir atrodama Hilandara klosterī, kur glabājas bagātākais serbu viduslaiku kultūras krājums. Starp citu, pulksteņa mehānisms joprojām darbojas.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti