Libērija ir bijusi arī vienīgā melnādaino valsts Āfrikā, kas nekad nav bijusi pakļauta koloniālajai varai. Pirmais eiropietis, kurš apmeklēja Libēriju, bija portugāļu jūrnieks Pedro de Sintra, – viņš sasniedza Libērijas krastu tikai 1461. gadā.
Mūsdienās Libērijā dzīvo apmēram pieci miljoni iedzīvotāju. Interesanti, ka 2006. gadā Libērijā bija augstākais iedzīvotāju skaita pieauguma temps pasaulē – 4,5% gadā. Pirms 2008. gada tautas skaitīšanas pēdējā tautas skaitīšana tika veikta tikai 1984. gadā, un tajā valsts iedzīvotāju skaits bija gandrīz divreiz mazāks, tikai ap diviem miljoniem.
Libēriju apdzīvo 16 pamatiedzīvotāju etniskās grupas un minoritātes. Līdz ar to tur tiek runāts 20 valodās, kas atspoguļo valsts etnisko un kultūras daudzveidību. Valsts oficiālā valoda gan paliek angļu valoda.
Āfrika, karš, valsts ar problēmām, valsts, kuru izveidoja bijušie vergi no Amerikas, – ar ko Libērija asociējas Rīgas ielās sastaptajiem iedzīvotājiem?
Aizraujošā vēsture
Libērijas valsts aizsākumi meklējami 19. gadsimta sākumā līdz ar Amerikas kolonijas biedrības projektu. Šo biedrību 1816. gadā dibināja Roberts Finlijs, lai veicinātu un atbalstītu brīvo afroamerikāņu reemigrāciju uz Āfrikas kontinentu. Biedrība tika dibināta, reaģējot uz to, kas tobrīd tika uzskatīta par pieaugošu sociālo problēmu – brīvlaisto vergu un brīvo negroīdās rases pārstāvju klātbūtni tikko izveidotajās ASV.
Šī projekta ietvaros tika veicināta pārliecība, ka melnādainajiem cilvēkiem Āfrikā būs lielākas iespējas iegūt brīvību un labklājību nekā ASV. 1830. gadā brīvībā esošo melnās ādas krāsas cilvēku skaits jau sasniedza 300 tūkstošus, un tas sāka biedēt pat vergturus valsts dienvidos. Amerikas kolonizācijas biedrības projekts sekmēja to, ka no ASV uz Libēriju pārcēlās vairāki desmiti tūkstošu afrikāņu izcelsmes cilvēku, kuri saskārās ar sociālu un tiesisku apspiešanu ASV.
Interesanti, bet ASV esošā afroamerikāņu kopiena un abolicionistu (jeb verdzības atcelšanas atbalstītāju) kustība pārliecinoši iebilda pret šādu projektu. Vairumā gadījumu afroamerikāņu ģimenes bija dzīvojušas Amerikas Savienotajās Valstīs vairākas paaudzes. Pretēji apgalvojumiem, ka emigrācija bija brīvprātīga, daudzi afroamerikāņi – gan brīvi, gan paverdzināti – bija spiesti emigrēt. Abolicionisti savukārt saredzēja šajā pseidorepatriācijas programmā draudus tam, ka verdzības atcelšana kādreiz varētu notikt. Un papildus tam pati Amerikas kolonizācijas biedrības programma tika uzskatīta par rasismā balstītu. Proti, uzskats, ka afrikāņi ir zemāka rase, kas nebūs spējīga izprast demokrātisko sistēmu, bija visnotaļ prominents.
No ASV imigrējušie cilvēki nesa sev līdzi "amerikāņu/libēriešu" identitāti, kultūru un tradīcijas. Libērijas valdība veidota pēc Amerikas Savienoto Valstu valdības parauga. Tāpat valsts pārņēma elementus no ASV konstitūcijas un pat karogu. Galvenā atšķirība ir tā, ka Libērijas karogam ir viena liela balta zvaigzne, nevis 50 mazas zvaigznes, un 13 svītru vietā Libērijas karogam ir 11 svītras. Libērija pasludināja neatkarību 1847. gada jūlijā, bet interesanti, ka ASV atzina to tikai 1862. gada februārī.
Tomēr fakts, ka reemigrantu vidū bija vienas rases cilvēki, nenozīmēja, ka viņi pieder vienai kultūrai vai etniskai grupai. Šādā veidā Amerikas–Libērijas iedzīvotāji kļuva par nelielu eliti, kurai piederēja nesamērīga politiskā vara, kamēr vietējie, Āfrikas izcelsmes pamatiedzīvotāji, bija izslēgti no pilsonības un arī ietekmes savā zemē līdz pat 1904. gadam.
Ir tāds sens romiešu teiciens: "Nežēlīgākais vergturis ir bijušais vergs." Libērijas valsts situācija ļoti ilgi nebija sevišķi tāla no šī principa.
Libērija mūsdienās
Var teikt, ka mūsdienu Libērija aizsākās 1980. gadā, kad politiskā spriedze noveda pie militāra apvērsuma, kurā tika nogalināts toreizējais prezidents Viljams R. Tolberts, faktiski iezīmējot Amerikas–Libērijas sistēmas beigas.
Libērijas tālākā mūsdienu vēsture arī nebija viegla.
Tautas glābšanas padomes militārais režīms ilga piecus gadus. Pēc tam izcēlās divi Libērijas pilsoņu kari. Pēc to beigām par Libēriju prezidentu kļuva bēdīgi slavenais Čarlzs Teilors, kura vadībā Libērija kļuva starptautiski pazīstama valsts, kas izmanto tā saucamos asins dimantus jeb "Blood Diamonds" un nelegālu kokmateriālu eksportu, lai finansētu Sjerraleones pilsoņu karā iesaistītās puses. Abos karos gāja bojā 250 tūkstoši cilvēku, kas ir apmēram 8% no valsts iedzīvotājiem.
Lēsts, ka pēdējos 40 gados politiskās nestabilitātes dēļ Libērijas ekonomika ir zaudējusi apmēram 90% no tā, kas tā reiz bija.
Libērijas līderis Čārlzs Teilors bēdīgi zināms paveikto kara noziegumiem dēļ. Viņam tika piespriests 50 gadu ilgs cietumsods. Teilora noziegumi ietvēra gan apsūdzības terorismā, gan izvarošanā, gan slepkavībās un bērnu karavīru izmantošanu nemiernieku grupās Sjerraleonē.
Papildus tam Čārlza Teilora kaujinieku komandieri tiesas prāvā atzinuši, ka bijušais Libērijas prezidents licis saviem atbalstītājiem burtiski ēst savus ienaidniekus. Tostarp arī ANO miera uzturētājus. Pats Čārlzs Teilors esot pat pārraudzīja šausminošus noziegumus, tostarp zīdaiņu izgriešanu grūtniecēm.
Pēc Teilora par nākošo prezidenti tika ievēlēta Elena Džonsone Sirlīfa, kura amatā bija no 2006. līdz 2018. gadam. Ne tikai viņa kļuva par pirmo sievieti valsts galvas amatā visā Āfrikas kontinentā, bet 2011. gada arī ieguva Nobela Miera prēmiju par darbu, kas bija daļa no "nevardarbīgas cīņas par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām uz pilnīgu līdzdalību miera veidošanas darbā".
Elenas Džonsones Sirlīfas atskats uz savu prezidentūru un Libēriju tagad:
"Es atkāpos no amata 2018. gada janvārī un nodevu pilnvaras prezidentam Džordžam Veā. Tā bija pirmā reize 75 gadu laikā, kad Libērija veiksmīgi nodeva varu no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta otram demokrātiski ievēlētam prezidentam. Šāda mierīga varas nodošana valstī, kas vēl pavisam nesen piedzīvoja gadu desmitiem ilgus pilsoņu karus, ir viens no maniem lielākajiem sasniegumiem. Taču šis monumentālais sasniegums nav tikai mans, bet arī vairāk nekā četru miljonu libēriešu nopelns, jo arī viņi sapņoja par labāku un daudz mierīgāku nākotni. Un tas jādala arī ar starptautisko sabiedrību, galvenokārt Apvienoto Nāciju Organizāciju, Ārfikas Savienību, Rietumāfrikas valstu ekonomisko savienību, Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī mūsu nozīmīgāko partneri – Ķīnu.
Es nodevu tālāk valsti, kas ir stingri iesakņojusies demokrātiskajos ideālos. Valsti, kurā tiek ievērotas pamatbrīvības, izveidota atvērta sabiedrība un kurā ekonomiski un politiski tiek veicināta arī sieviešu līdzdalība. Mūsu ekonomika no pilnīgas nulles ir piedzīvojusi izaugsmi, kas augstākajā punktā sasniedza pat deviņus procentus. Taču tas viss turpinājās līdz brīdim, kamēr dažādi globālie ārējie faktori visu pārmainīja. Mēs daudzviet pirmo reizi ieviesām tekošu ūdeni un elektrību, mēs nodrošinājām, ka meitenēm un sievietēm ir tiesības uz savu balsi. Un pats galvenais – Libērijas iedzīvotāji beidzot varēja apzināties kopīgo sapni par mieru un labklājību mūsu valstij. Un tas viss par spīti visiem izaicinājumiem un ienākumu zudumiem, ko veicināja globālais izejmateriālu cenu kritums un briesmīgais Ebolas vīruss. Taču mēs bijām spējīgi novietot mūsu valsti uz atkopšanās ceļa.
Manā vadībā 12 nepārtraukti miera gadi sekoja četriem nepārtrauktiem konflikta gadiem, un Libērijas iedzīvotāji deva priekšroku "vēlēšanu spēkam" nevis "ložu spēkam"."
Jāsaka gan, ka Libērijas valsts piedzīvotie tumšie brīži vēl nebija beigušies. Neaizmirsīsim, ka Libērija kļuva par Ebolas vīrusa uzliesmojuma vietu no 2013. līdz 2016. gadam, kura rezultātā aptuveni 11 300 cilvēku gāja bojā. Inficējoties ar Ebolas vīrusu, mirstība ir apmēram 50% gadījumu. No cilvēka cilvēkam šo vīrusu var nodot ar sviedriem, asinīm, asarām un citiem ķermeņa izdalījumiem.
21. gadsimtā Libērija ir viena no jaunākajām valstīm pasaulē. Tās pilsoņu vidējais vecums ir ap 18 gadiem. Salīdzinājumam – vecajās Eiropas valstīs vidējas iedzīvotāju vecums var pārsniegt pat 50 gadus. Tā, piemēram, esot Monako. Libērijā šobrīd ir viens no augstākajiem dzimstības līmeņiem pasaulē, proti, gandrīz pieci bērni uz vienu sievieti. Tas tāpēc, ka viena trešdaļa precētu Libērijas sieviešu vecumā no 15 līdz 49 gadiem ir poligāmās laulībās. Paražu tiesības vīriešiem pieļauj līdz pat četrām sievām.
Neskatoties uz to, ka Libērija ir viena no jaunākajām valstīm, tā ir arī viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Valsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 2020. gadā bija nepilni 1300 eiro uz vienu cilvēku, un valsts tiek ierindota starp desmit pasaulē nabadzīgākajām valstīm. Salīdzinājumam ar Latviju – Libērijas rādītājs ir gandrīz 22 reizes mazāks, jo Latvijas ir 28 000 eiro uz vienu cilvēku.
Libērija ir bagātīgi apveltīta ar ūdeni, derīgajiem izrakteņiem, mežiem un lauksaimniecībai labvēlīgu klimatu. Tomēr pilsoņu karš un valdības kļūdaina pārvaldība iznīcināja lielu daļu Libērijas ekonomikas. Jo īpaši infrastruktūru galvaspilsētā un tās apkārtnē. Lielāko daļu no konfliktiem, starp citu, izraisīja tieši centieni iegūt kontroli pār Libērijas dabas resursiem.
Likumsakarīgi, ka vēl mūsdienās starp galvenajām Libērijas eksporta precēm ir dzelzsrūda, gumija, dimanti un zelts. Starp citu, pasaulē lielākā gumijas plantācija atrodas tieši šajā valstī. Valsts attīsta arī palmu eļļas un kakao eksportu. Kā zināms, palmu eļļu mēs bieži redzam mūsu pārtikas produktu sastāvos.
Tajā pašā laikā Libērijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu palīdzības un naudas pārvedumiem no diasporas.
Vēl daži interesanti fakti
Libērijas galvaspilsēta Monrovija nosaukta Amerikas prezidenta Džeimsa Monro vārdā. Tā ir viena no divām galvaspilsētām pasaulē, kas nosauktas ASV prezidentu vārdā. Pirmā ir Vašingtona ASV.
Aptuveni katrs desmitais kuģis pasaulē reģistrēts Libērijā un kuģo ar tās karogu. Tas tiek darīts, lai izvairītos no nodokļiem un stingrākiem nodarbinātības noteikumiem. Praksē tas ir pazīstams ar nosaukumu "ērtības karogs". Starp citu, tikai Panamā ir vairāk kuģu, kas reģistrēti zem tās karoga.
