Sadaļas Sadaļas

Zeme 2050: Ilgtspējīga nākotne

Māksla kā sestais maņu orgāns un mākslinieka dialogs ar sabiedrību

Zeme 2050: Ilgtspējīga nākotne

Kāpēc kopjam un saglabājam senču tradīcijas?

Kā ceļot pa pasauli, to neizpostot?

Vai turpmāk ceļosim videi draudzīgākā veidā? Pēcpandēmijas tūrisma īpatnības

Covid-19 radītā pandēmija strauji mainīja tūrisma nozares attīstību, taču, tuvojoties ceļošanas ierobežojumu atcelšanai, varam sākt domāt, vai ceļosim tāpat kā iepriekš, vai meklēsim veidus, kā baudīt citas kultūras videi draudzīgākā veidā? Savas domas par tā dēvēto pēcpandēmijas ceļošanu, vietējā ekotūrisma attīstību un nākotnes tūrismu pastāstīja tūrisma kritiķis Mārtiņš Eņģelis, ekotūrisma blogeris Edgars Ražinskis, ģeogrāfs Kristaps Kiziks, bet ar savu bagātīgo ceļošanas pieredzi dalījās bloga “Mugursoma.lv” autore Zane Eniņa.

Ekotūrisms pret masu tūrismu

Ekotūrismu varam dēvēt arī par sava veida filozofiju, kas pagājušā gadsimta 70. gados, palielinoties ienākumiem un attīstoties aviācijas nozarei, radās kā pretstats masu tūrismam. “Cilvēkiem beidzot radās iespēja realizēt savus sapņus, par kuriem tie bija lasījuši grāmatās “Mauglis” vai “Indiana Džonss”.

Taču straujās masu ceļošanas dēļ cieta ne tikai vide, bet arī vietējās kopienas.

Attīstoties tūrisma industrijai, aktuāli kļuva arī vides aizsardzības un ekoloģijas jautājumi, veidojot politisko diskursu, kurā ietilpst vairāki fundamentālie ilgtspējas faktori – vides apstākļu uzlabošana, sociālā atbildība, integrācija, vienlīdzība un ekonomiskā ilgtspēja,” stāstīja Rīgas plānošanas reģiona eksperts un ekotūrisma blogeris Edgars Ražinskis.

Savukārt tūrisma kritiķis Mārtiņš Eņģelis, runājot par ilgtspējīgas ceļošanas filozofiju, uzsvēra, ka, uztverot ekotūrismu kā filozofijas virzienu, ne tikai kā kustību, šim jēdzienam tiek piešķirta daudz lielāka atbildība gan pret tās subjektu, gan arī pašiem domātājiem – kā vispār redzam pasauli sev apkārt. “Šie procesi noteikti nav atkarīgi tikai un vienīgi no tā izmantotājiem – ikvienai iesaistītajai grupai ir nozīmīga loma tālākajā attīstībā un procesu ietekmēšanā.

Svarīgi ir tas, kā ceļotāji un galamērķi redz sevi un pozicionē – kā atbildīgi mijiedarboties ar konkrēto galamērķi un pārējām iesaistītajām pusēm.

Tūrismā visas iesaistītās puses rada vienotu pieredzi, tāpat arī ekotūrismā – visas iesaistītās puses ir līdzatbildīgas. Tomēr liela daļa no sabiedrības ne tikai neizprot un neievēro, bet arī ignorē atbildību pret galamērķiem – no ceļotāja aspekta un arī no pieredzes sniedzēju un veidotāju aspekta”, komentēja Eņģelis.

Ceļotāja Zane Eniņa, kura iepazinusi vairāk nekā septiņdesmit valstis, definē savus ilgtspējīga tūrisma elementus un praksi, kam var pielāgoties katrs ceļotājs. “Ilgtspējīgs tūrisms ir ceļošana, kas ir pēc iespējas labāka visiem iesaistītajiem, – gan ceļotājam, gan arī tiem cilvēkiem, kas dzīvo valstī, kuru apciemojam. Pēc iespējas jāsamazina apkārtējās vides un ekonomikas kaitējums, taču gūtajam ieguvumam ir jābūt pēc iespējas lielākam.”

Ilgtspējīga tūrisma attīstība ne tikai pasargā apkārtējo vidi un dabu no cilvēku pūļu pārslodzes un piemēslošanas. Ekotūrisms rosina arī domāt par kopienu saglabāšanu un ekonomisko labklājību valstīs, kuras apciemojam kā tūristi. Lai veiksmīgi attīstītu šāda veida tūrismu, ir nepieciešams izstrādāt ekotūrisma stratēģiju, kas palīdzētu skaidrot tā elementus un praktisku izmantošanu tūrsmā. 

Ekonomikas ministrija – tūrisma politikas ieviesēja

Eņģelis un Ražinskis vienprātīgi pauž, cik interesants oksimorons ir tas, ka Latvijā tūrisma jautājumus risina Ekonomikas ministrija, kas nozīmē, ka tūrisms ir ekonomiska, nevis sociāla vai ekoloģiska perspektīva, kur attiecīgi būtu nepieciešams risināt vides attīstības jautājumus, taču tas ir citas ministrijas uzdevums. Konkrētā diskusijas jau vairākkārt izskanējusi – vai tūrisms ir tikai un vienīgi ekonomisks process, vai tomēr arī iesaistīti daudz citu jautājumu?

“Runājot tieši par ilgtspējīgu tūrismu un ekotūrismu, ir nepieciešams veidot atsevišķu nozari, vai, piemēram, jāveido kompromiss starp ekonomiku, vides aizsardzību, sociālo, kā arī izglītojošo aspektu,” precizē Eņģelis.

Mūsdienās tūrisms ir kļuvis par saistvielu vairākām ministrijām, bet no otras puses tūrisms paģēr pats savas unikālas politikas veidošanu.

“Latvijā nav tik senas tūrisma izglītības tradīcijas, un lielāko daļu no tūrisma politikas virzītājiem veido tieši ģeogrāfi un biologi – cilvēki, kas ir tieši saistīti ar zemi un dabu. Ekotūrismu var tulkot gan kā ekoloģiju, ekosistēmu vai ekonomiku, un katrs to interpretē citādāk, konflikts par šo terminu ir nepārtraukts, arī katra valsts to definē citādāk. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ ekotūrisms nav pieminēts Latvijas tūrisma stratēģijā,” norāda Ražinskis.

Ekotūrisma filozofija neizslēdz slavenu un vēsturiski nozīmīgu galamērķu apskati, taču tā rosina izvēlēties īsto laiku, lai šīs populārās vietas iepazītu; tas ir nepieciešams, lai izvairītos no masu plūsmas un koncentrācijas vienā vietā. Tādā veidā vide un vietējie iedzīvotāji necietīs no tūristu pārblīvējuma. Ekotūrisma prakse mudina tūristu izvēlēties arī mazāk populārus galamērķus, kuri spēj sniegt tikpat veiksmīgu ceļošanas pieredzi, taču neapdraud apkārtējo vidi.  

Eifeļa tornis, Kolizejs vai varbūt tomēr Purvciems?  

Eniņa uzskata, ka tūrismā ļoti būtisks ir izlīdzināšanās princips un problēmas rodas, ja notiek pārāk liela cilvēku koncentrācija konkrētā laikā un vietā. Ja tas ir ļoti slavens objekts, kuru tūrists vēlas apskatīt, tad varbūt vajag to darīt nevis “pīķa” sezonā, bet kādā citā laikā. Pasaulē ir tik daudz brīnišķīgu vietu,  par kurām tūristi neko nezina, un tad rodas jautājums, vai tiešām vajag braukt uz Pizas un Eifeļa torņiem, vai Kolizejiem, kad apkārt ir tik daudz citu brīnumu, kas spēj radīt pat daudz mierpilnāku un autentiskāku pieredzi.

Tūrisms un ceļošana ir viens no sociāli ekonomiskā statusa atribūtiem, kas kļūst arvien nozīmīgāks, lai cilvēks varētu demonstrēt savas vērtības, to, kas mēs esam un gribam būt. Tūrisms ir ne tikai Vecrīgā, bet arī Purvciemā un citviet Rīgā, bet mēs paši to, iespējams,  nesaskatām, jo padomju laiks ir stigmatizēts. Piemēram, mūsu ārvalstu partneri bieži vien rosina kolhoza muzeju veidošanu – mums ir ļoti daudz kapitāla, kuru varētu ilgtspējīgi pārvērst tūrisma produktos, mudina Ražinskis.

Vairāk nekā gadu dažāda veida tūrisma piekritēji ir gaidījuši īsto brīdi, lai atgrieztos ierastajos tūrisma ceļos, taču šis laiks ir devis iespēju atskatīties uz agrākajiem lēmumiem un tūrisma pieredzes meklējumiem. Vai straujās pārmaiņas, kuras strāvo teju visā pasaulē, būs mainījušas masu ceļošanas pieprasījumu un tālāko attīstību? Varētu cerēt, ka pandēmijas piespiedu radītā ceļošanas “pauze”, deva iespēju tūrisma mīlētājiem atrast jaunas,  ilgtspējīgākas un atbildīgākas iespējas iepazīt un apciemot citu tautu kultūru un dabu. 

“Es domāju, ka pandēmija ir likusi sabiedrībai apstāties un padomāt par šī brīža situāciju. Es gribētu cerēt, ka ceļošana turpināsies nedaudz lēnāk, uzmanīgāk un atbildīgāk. Manuprāt, tas, ko mēs meklēsim pēc pandēmijas, būs vairāk saistīta ar pieredzes iegūšanu un uzkrāšanu – ceļosim nevis tāpēc, lai paskatītos uz kādu senu pili, bet brauksim izkopt savas intereses un prasmes, varbūt ar mērķi kādam palīdzēt un apmainīties ar interesēm. Ceļošana, lai tikai nobildētos un atzīmētos sociālajos tīklos, ies mazumā. Protams, ka tehnoloģiju loma cilvēku dzīvē tikai pieaug, bet es ļoti gribu cerēt, ka siltam un cilvēciskam kontaktam arī būs pieaugoša loma nākotnes tūrismā,” sapņo ceļotāja un bloga “Mugursoma.lv” autore Zane Eniņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt