Svētes krastos kuplo piparmētras, no kurām top prātam neaptverami gardumi. Baronu laiku leģendas glabā Mežmuižas pils un baznīca. Ūziņu bibliotēka kļuvusi par īstu novadpētniecības zelta bedri. Farmācijas profesora Eduarda Svirlovska dzimtajā sētā rosās ekoloģiski domājoši ļaudis, bet dzejnieces Aspazijas bērnības mājas aicina uz iegrimšanu deviņpadsmitā gadsimta noskaņās. Svētes pils mudina iztēloties, kā Pēteris Bīrons bildinājis Doroteju fon Mēdemu. Savukārt Jelgavā laivotājus sagaida rokmūzikas skaņas.
ĪSUMĀ:
- Svētes ūdeņi tek simt divdesmit trīs kilometru garumā, no kuriem septiņdesmit pieci kilometri plūst Latvijas teritorijā.
- Lolitas Duges Piparmētru namiņš ir īstā vieta, kur uzzināt visu par un ap šiem augiem.
- Svētes upes kreisajā krastā slejas sarkano ķieģeļu cakām rotāts meistardarbs – Mežmuižas pils, ko vietējie bērni labāk pazīst kā Augstkalnes pamatskolu.
- Pavisam netālu no Mežmuižas pils slejas lakoniskās formās tērptā Mežmuižas evaņģēliski luteriskā baznīca.
- Teju pašā Svētes krastā ieriktējusies Ūziņu bibliotēka, kas kalpo par īstu zelta bedri novadpētniecības interesentiem.
- Svētes kreisajā krastā ceļiniekus un interesentus ciemos aicina zemnieku saimniecība “Dimzēni”, kur senatnes elpa savijas kopā ar kazlēnu mīlīgajiem blējieniem.
- Svētes krastā atrodas sarkanas ķieģeļu mājas “Daukšas”, kur dzejniece Aspazija pavadījusi bērnības un jaunības gadus.
- Vienā no saviem līkumiem upe cieši apskāvusi Lielsvētes muižas kungu māju, kas plašāk zināma kā Svētes pils.
- Kādā senatnīgā Jelgavas ķieģeļu ēkā iemājojusi vienīgā akreditētā rokmūzikas skola Latvijā – BJMK Rokskola.
Ja gribas atrast Svētes izteku, tad jādodas ciemos pie kaimiņiem lietuviešiem uz Šauļu rajonu, kur upes sākums meklējams Linkuvas galēnmorēnu valnī. Svētes ūdeņi tek simt divdesmit trīs kilometru garumā, no kuriem septiņdesmit pieci kilometri plūst Latvijas teritorijā. No Lietuvas–Latvijas robežas Svēte spraucas cauri desmit metrus dziļai ielejai, kas kļūst seklāka un šaurāka pēc Augstkalnes dzirnavu ezera, bet, tuvojoties Lielupei, Svētes gultne top plata un sekla. Kā jau Zemgalē ierasts, Svētes krastos plešas bezgalīgi tīrumi un ganības.
Upes lejtecē meklējama Svētes paliene, kas spēlē nozīmīgu lomu migrējošo ūdensputnu un bridējputnu dzīvēs, ļaujot tiem pavasaros uz brīdi piestāt, atvilkt elpu un kārtīgi ieturēties, pirms lidot tālāk. Dažkārt tur sastopami pat 20 000 putnu vienlaikus! Svētes palienē var novērot ziemeļu gulbjus, sējas zosis, baltpieres zosis, garkakļus. Palieni kā ērtu ligzdošanas vietu izvēlas griezes, ķikuti, lielie dumpji, pļavu lijas un ormanīši. Ar gardām zivtelēm tur mielojas arī melnie stārķi, mazie ērgļi, čūskērgļi, zivjērgļi, purva pūces un citi putni.
Laivošanai piemērotākie gadalaiki ir pavasaris un rudens, jo vasarās Svēte tā aizaug ar niedru plantācijām, ka var būt teju neiespējami izspraukties tām cauri, turklāt arī ūdens līmenis nelutina ar gana lielu dziļumu. Vispopulārākais posms Svētes izbaudīšanai stiepjas no Jēkabniekiem līdz Jelgavai, tomēr piedzīvojumus var meklēt arī citos posmos.
Piparmētru reibumā
Ja sēdi laivā un iries pa Svēti, bet pēkšņi sajūti gaisā uzvirmojam spēcīgu, gluži reibinošu piparmētru smaržu, tad zini, ka laiks vilkt laivu krastā un doties ciemos pie Lolitas Duges, kura saimnieko apburošajā Piparmētru namiņā. Kopā ar piedzīvojumu biedriem tur var iegrimt nesteidzīgās sarunās, ieklausīties Lolitas aizraujošajos stāstos par piparmētru pasauli, nogaršot dažādus piparmētru brīnumus, kā arī radīt ko jaunu pašam ar savām rokām.
Lolita savu Piparmētru namiņu uzskata par sirdslietu, nevis biznesu, tomēr viņas hobijā dažkārt nākas iesaistīties visai ģimenei, īpaši tad, kad pienācis laiks cept piparmētru un šokolādes cepumus. Šajā procesā katram tiek kāds darbiņš.
Piparmētru namiņā noprovējami ne tikai neskaitāmi piparmētru tējas veidi, bet arī maršmelovi, bezē cepumi, karameles, medus un citi gardumi, kuros visos lielākā vai mazākā koncentrācijā jūtama piparmētru klātbūtne. Lolita Duge no piparmētrām gatavo ne vien atspirdzinošus kārumus garšas kārpiņām, bet arī uzmundrinošus produktus visam ķermenim – vannas bumbas, eļļu, sejas toniku un lūpu balzamu.
Piparmētru namiņš ir īstā vieta, kur uzzināt visu par un ap piparmētrām. Ar ko atšķiras piparmētru šķirnes? Kādas labāk izvēlēties? Piemēram, vai zināji, ka izteikti spēcīga mentola garša piemīt Šveices, angļu, šokolādes un mentola mētrām, bet daudz maigāku garšu buķeti piedāvā zemeņu, Vidusjūras, Korejas, kruzuļainās un mandarīnu mētras? Piparmētru namiņā var pārliecināties arī par to, ka zemeņu mētra tik tiešām smaržo pēc zemenēm, bet greipfrūtu mētra – pēc citrusaugļiem.
Mežā paslēptā pils
Svētes upes kreisajā krastā slejas sarkano ķieģeļu cakām rotāts meistardarbs – Mežmuižas pils, ko vietējie bērni labāk pazīst kā Augstkalnes pamatskolu. Vai nav smalki risināt matemātikas uzdevumus muižas pils telpās? Neogotiskā Mežmuižas pils paslēpusies muižas parkā senu koku ielenkumā, kas vējā čukst leģendas no baronu laikiem, bet parka tālākajā galā saulē zaigo Augstkalnes dzirnavu ezers. Gleznainā apkārtne savulaik iedvesmojusi pat Raini, kurš mīlējis Mežmuižā baudīt siltas vasaras, ciemojoties pie fotogrāfa Viļa Rīdzenieka.
Muižas pils celtniecības darbi aizsākušies deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad tur saimniekoja firstu Līvenu dzimta. Īpašums precību ceļā vēlāk nonāca barona fon Hāna rokās, un pils būvniecība tika pabeigta vien 1912. gadā. Kāpēc tāda čammāšanās? Nevienam nav skaidrs. Zināms vien tas, ka būvmateriāli, piemēram, ķieģelis, grants un kaļķis ar zirgu pajūgiem piegādāti no tuvējās apkārtnes ķieģeļu cepļiem.
Pils lepnums bijis iekoptais parks, kas pleties divpadsmit hektāru plašā teritorijā un dižojies ar četrdesmit sešām koku sugām. Parku apčubināja un frizēja īpaši mācīts dārznieks ar saviem palīgiem. Barons latviešu zemniekiem neļāvis staigāt pa muižas parku, tomēr uz Jāņiem viņa sirds atmaigusi, un arī zemniekiem tika ļauts apskatīt barona lolojumu. Tiesa, viņš piekodinājis uzvesties kārtīgi un neizbradāt zālienu. Vismaz tā stāsta leģendas.
Barona izpriecām punktu pielika Latvijas valsts dibināšana, kad pilī ievācās pagasta valde. Vēlāk pili savām izklaidēm izmantoja gan vācu armija, gan krievu virsnieki. 1951. gadā pili sāka pārbūvēt skolas vajadzībām, un kopš 1954. gada Mežmuižas pilī mājo skola. Lai gan pārmaiņu rezultātā pils zaudēja vēsturiskos interjerus, mūsdienās vairākas zāles ir atjaunotas savā oriģinālajā godībā, bet pārējās telpās skolēni turpina apgūt zinību pasaules plašumus.
Latvju rakstības aizsākumus meklējot
Pavisam netālu no Mežmuižas pils slejas lakoniskās formās tērptā Mežmuižas evaņģēliski luteriskā baznīca, kas dažkārt tiek dēvēta arī par Augstkalnes baznīcu. Lai gan īstas skaidrības nav, tomēr tiek uzskatīts, ka pirmo koka lūgšanu namu klejojošie mūki šajā vietā uzcēluši aptuveni sešpadsmitā gadsimta sākumā, mudinot vietējos ļaudis pāriet katoļticībā. Mūra baznīca tika uzcelta 1590. gadā.
Baznīcas vēsture saistās ar kādu ievērojamu personību – Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis un audzis valodnieks, garīdznieks un rakstnieks Georgs Mancelis. Tieši viņš lika pamatus latviešu valodas vecajai ortogrāfijai, kas Latvijā pastāvēja vēl trīssimt gadu. Mancelis 1638. gadā izveidoja vācu–latviešu vārdnīcu “Lettus”, kas lieti noderēja kā valodas mācību līdzeklis vācu mācītājiem, bet vēlāk kalpoja par pamatu arī citu latviešu valodas vārdnīcu izdošanai.
Padomju laiki ieviesa skarbas izmaiņas. Vara pieprasīja maksāt tik milzīgus nodokļus, ka tie retie ticīgie, kuri neslēpa savu dievbijību, nespēja nodokļus nomaksāt, un baznīcu nācās slēgt. Septiņdesmito gadu beigās baznīcā ielauzās vandāļi, kas aizstiepa vairākus kokgriezumus un sudraba svečturus. Lai turpmākas zādzības neiznīcinātu baznīcas interjera objektus, tos nodeva Rundāles pils muzeja pārziņā. Ērģeles savukārt aizceļoja uz Krāslavas katoļu baznīcu, kur tās skan vēl šobaltdien.
Astoņdesmitajos gados baznīca atkal nonāca draudzes rokās, un sākās apņēmīgi atjaunošanas darbi. No Rundāles pils tika atgūts oriģinālais altāris un kancele, bet ar balkona apgleznotajiem pildiņiem tik viegli neveicās – likumdošanas maiņas rezultātā tie jau piederēja muzejam. Tomēr Rundāles pils nav nekādi skopuļi, tāpēc atļāva baznīcai aizlienēt pildiņus. Ar plašiem koncertiem savākti līdzekļi jaunu ērģeļu iegādei, kas šurp atceļojušas no Zviedrijas. Baznīcai atjaunotas arī divsimt gadus senās durvis un fasāde, tāpēc staltā ēka atkal gaida viesus, gan ticīgos, gan neticīgos.
Novadpētniecības zelta bedre
Teju pašā Svētes krastā ieriktējusies Ūziņu bibliotēka, kas kalpo par īstu zelta bedri novadpētniecības interesentiem. Tuvējās apkārtnes novadpētniecības darbus aizsāka bibliotēkas pirmā vadītāja Ligita Strazdiņa, bet tagad ar lielu aizrautību turpina viņas meita Gunita Kulmane, kura no mātes mantojusi ne tikai savu amatu, bet arī mīlestību pret novadpētniecību.
Lai nerastos pārpratumi par bibliotēkas vai ciema nosaukumu, jāteic, ka tam nav ne mazākās saistības ar ūziņām, bet gan ar senlatviešu dievību Ūsiņu. Ūsiņš ir ne tikai zirgu aizgādnis, bet arī gaismas simbols, tāpēc nav jābrīnās, ka Ūziņos apkopots lērums gara gaismas.
Ūziņu bibliotēkas vēsture aizsākusies 1922. gadā, kad Ūziņos savu darbu sāka Jēkabnieku patērētāju biedrības bibliotēka, bet patreizējā Ūziņu bibliotēka dibināta 1969. gadā. Ja ir vēlme iepazīt novada vēsturi, kultūru, izglītību un ievērojamākās personības, tad Ūziņu bibliotēka ir īstā vieta, kur doties. Bibliotēkas vadītāja ar prieku atklās mazzināmus faktus par Aspaziju, Gundegu Repši, Pāvilu Rozīti, Elzu Stērsti, Valdi Grēviņu, Eduardu Svirlovski un citiem novadniekiem.
Kazu blējieni ar vēstures dvesmu
Svētes kreisajā krastā ceļiniekus un interesentus ciemos aicina zemnieku saimniecība “Dimzēni”, kur senatnes elpa savijas kopā ar kazlēnu mīlīgajiem blējieniem un videi draudzīgu saimniekošanu. Iespējams, ka “Dimzēnu” dzīvojamā ēka un kūts šķitīs kaut kur redzētas, bet par to nav jābrīnās, jo saimniecībā uzņemts seriāls “Saplēstā krūze”.
“Dimzēni” ir farmācijas profesora Eduarda Svirlovska dzimtās mājas, kas celtas deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Eduards Svirlovskis bija viens no vadošajiem nozares speciālistiem Latvijā, kurš pielika savu roku arī pie farmācijas augstākās izglītības izveides. Svirlovskis specializējies farmakognozijā, farmācijas nozarē, kas pēta dažādas drogas un to ķīmisko sastāvu. Klīst nostāsti, ka tieši Svirlovskis iesējis pirmo latvāņa sēklu Latvijā, bet ne jau ļaunu nodomu vadīts. Pētniecības nolūkos, protams. “Dimzēnu” dārzs regulāri tika papildināts ar svežzemju augiem, ko zinātnieks pētīja mājās iekārtotajā laboratorijā.
Kopš 2000. gada “Dimzēnu” mājās saimnieko Edgars Svētiņš ar ģimeni, kuri ieguldījuši pamatīgu darbu, lai atjaunotu saimniecību, pēc iespējas saglabājot sendienu mantojumu. Astoņus hektārus “Dimzēnu” zemes aizņem kazu un zirgu ganības, bet pārējie trīs hektāri atstāti dārzam un citām vajadzībām. “Dimzēnos” tiek godāta mierpilna līdzāspastāvēšana, sociālā iekļaušana, kā arī rūpes par apkārtējo vidi un tai draudzīgu dzīvošanu.
“Dimzēnu” saimnieki vēlas padarīt saimniecību par vietu, kur cilvēkiem satikties, kopīgi apgūt lauku darbus un ielūkoties lauku dzīvesveidā. Ticot kopienas spēkam un turot cieņā labas attiecības ar kaimiņiem, “Dimzēni” cītīgi darbojas pie talkas tradīciju atjaunošanas, kuplā pulkā dodoties, piemēram, uz malkas talkām tuvējā apkārtnē.
Aspazijas bērnību pētot
Kādu pusotru kilometru no Svētes tās kreisajā krastā lepna un varena stāv sarkanu ķieģeļu māja, kam apkārt plešas bezgalīgie Zemgales lauki. Tās ir “Daukšas”, dzejnieces Aspazijas dzimtās mājas, kur viņa pavadījusi bērnības un jaunības gadus. Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, tiek uzskatīta par latviešu modernās dzejas aizsācēju, kura spēlējusi lielu lomu arī sieviešu emancipācijas jautājumos.
Lai gan “Daukšās” mūsdienās saimnieko Bratkus ģimene, tomēr ar iepriekšēju pieteikšanos ikviens var aplūkot mājas otrajā stāvā iekārtoto memoriālo istabiņu, kas veltīta dižajai dzejniecei. Tiesa, no Aspazijas bērnības tur nekas nav saglabājies, tomēr istabas iekārtojums uzbur atbilstošu deviņpadsmitā gadsimta otrās puses noskaņu. Veclaicīga kumode, grezni krēsli, izcakota gultasveļa un laikmetam atbilstošs grīdceliņš – tas viss ļauj iztēloties Aspazijas bērnības un jaunības laikus. No kumodes spurdz laukā smalki izšūtas blūzes, tām līdzīgas, iespējams, nēsājusi arī dzejniece. Memoriālajā istabā izstādīti Aspazijas literārie darbi, kā arī citu autoru veikums par dzejnieci, ļaujot pārlapot tekstus un ielūkoties dziļāk dzejnieces daiļradē.
No memoriālās istabiņas loga paveras burvīgs skats uz tuvējās apkārtnes plašumiem, kas iedvesmojuši topošo dzejnieci un vienmēr saglabājuši īpašu vietu viņas sirdī. Kas zina, ja nebūtu saulē mirdzošo kviešu lauku, ko Aspazija raksturoja kā “zelta audumu, kas visur izklāts”, varbūt arī viņas iztēle un mākslinieciskais gars nebūtu sasnieguši tādas virsotnes.
Kur Pēteris Bīrons bildinājis savu sievu
Vienā no saviem līkumiem Svētes upe cieši apskāvusi Lielsvētes muižas kungu māju, kas plašāk zināma kā Svētes pils. Laivotāju ērtībai krastā izveidota piestātne, aicinot piedzīvojumu meklētājus izkāpt uz sauszemes un doties kultūrvēsturiskā ekspedīcijā. Ja izdosies satikt tagadējos pils saimniekus, pastāv iespēja tikt pie krāšņiem stāstiem par reiz tik greznās un izsmalcinātās pils vēsturi un tās atdzimšanas procesu.
Lai gan Svētes muiža celta 1730. gadā, tagadējās aprises tā ieguva laikā no 1774. līdz 1775. gadam, kad pēc hercoga Pētera Bīrona vēlmes arhitekts Severīns Jensens izstrādāja pārbūves projektu, izveidojot varen smalku vasaras atpūtas rezidenci. Pils lielākais lepnums bija ēkas centrālajā daļā izveidotā ovālā deju zāle, kuras griesti slējušies divu stāvu augstumā. Telpas interjeru veidojis tajos laikos iecienītais tēlnieks Johans Mihaels Grafs, kurš darinājis griestu un sienu dekorācijas arī vairākās Rundāles pils zālēs. Mākslas baudījumu pils iemītniekiem un viesiem dāvāja ne tikai greznie interjeri, bet arī iespaidīgā gleznu galerija. Sekojot jaunākajai modei, Svētes pilī tika izveidota oranžērija, lai hercogs un viņa viesi varētu atpūsties eksotisku augu ielokā. Kuram gan negribētos pils iekštelpās tvert rožu saldo dvesmu, citrusu spirgto aromātu un granātābolu košumu? Oranžērija izdevās tik omulīga, jauka un romantiska, ka tieši tur 1779. gadā Pēteris Bīrons saderinājās ar savu trešo sievu Doroteju fon Mēdemu, kura vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajām un apburošākajām sievietēm Eiropā.
1795. gadā pilī ieperinājās kirasieru pulks, uz kādreizējās muižas zemes uzcēla kazarmas, bet pilī iebūvēja baznīcu. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Svētes pili pārbūvēja armijas vajadzībām. Dažādām armijām nabaga pils kalpojusi pusotru gadsimtu, arvien vairāk zaudējot savu kādreizējo spozmi. Pils vairākkārtīgi degusi, tomēr vislielāko postu Svētes pilij nodarījuši pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, kad pils tika pilnībā izlaupīta un izdemolēta, vēlāk ieaugot brikšņos un atkritumu kalnos. Par kādreizējo pils iekštelpu greznību mūsdienās var pārliecināties Rundāles pilī, kur apskatāmas Svētes pils durvis, izcils rokoko paraugs, kā arī krēsls un spogulis.
Tomēr pilij paveicies, jo pagalam netīšām tā iekrita acīs Mārītei Bahromkinai un Artūram Blumfeldam, kuri gan paši, gan ar talcinieku palīdzību strādā pie pils, tās apkārtnes sakopšanas un atjaunošanas darbiem, lēnā garā cēlajam namam atdodot seno godību. Svētes pils ir kļuvusi par savu saimnieku lielāko hobiju, kam netiek žēlots nedz laiks, nedz līdzekļi. Redzot Mārītes un Artūra aizrautību, arī Svētes iedzīvotāji sākuši novērtēt pils kultūrvēsturisko vērtību. Abi saimnieki sapņo Svētes pili padarīt par sabiedrībai atvērtu vietu, kur ikkatrs var realizēt radošas idejas.
Rokmūzikas dvesmu tverot
Starp Svēti un Lielupi gaisā virmo rokmūzikas skaņas, jo kādā senatnīgā Jelgavas ķieģeļu ēkā, kas slejas bruģētas ieliņas malā, iemājojusi vienīgā akreditētā rokmūzikas skola Latvijā – BJMK Rokskola. Tieši te tiek kaldinātas topošās rokmūzikas zvaigznes, kā arī regulāri rīkoti koncerti.
Rokskolas aizsākumi meklējami 2004. gadā, kad divi mūziķi Endijs un Zane Rožkalni nodibināja Bērnu un jauniešu mūzikas klubu, radot vietu un telpu neformālai muzicēšanai. Vēlāk viņiem pievienojās arī Ervīns Ramiņš un Ieva Reinberga-Ramiņa. Četrotne izlēma doties muzikālā piedzīvojumā un dibināt īstu mūzikas skolu. Gluži tāpat kā jebkurā citā mūzikas skolā, arī Rokskolā mācības ilgst piecus gadus, un skolēni tiek izglītoti ne tikai izvēlētā instrumenta spēlē, bet arī mūzikas teorijā un vēsturē, menedžmenta pamatos un citās gudrībās. Rokskolā var apgūt vokālu, klasisko un elektrisko ģitāru, basģitāru, bungu spēli, kā arī ukuleli, klavieres un saksofonu.
Teju visi Rokskolas pasniedzēji ikdienā paši nodarbojas ar mūziku, tāpēc nav jābrīnās, ja, piemēram, ģitārspēles knifiņus ierāda Mārcis Vasiļevskis no “Laime Pilnīga”, bet dziedāt māca viņa grupas biedrs vokālists Ervīns Ramiņš.
Projektu atbalsta Zemgales plānošanas reģions, Latvijas valsts meži, Valsts
kultūrkapitāla fonds.
