Priekšnojauta
Apceļot svešu valsti ir viens, bet kā ir tajā dzīvot, strādāt, maksāt rēķinus, uzturēt sevi fiziski un emocionāli, runāt tās valsts valodā? Pirmo reizi Spānijā biju vēl pirms Covid-19 pandēmijas. Bez jebkādām gaidām pievienojos avantūristu grupiņai uz Maljorku, lai dotos pārgājienos. Braucienu organizēja mana laba draudzene, dzīves baudītāja un ceļotāja Līga Tiesnese ar savu otru pusīti Hārdiju Jankovski. Šis pāris man ir liela iedvesma un, pateicoties viņiem, ticu mīlestībai. Satikāmies Maljorkā, kur nedēļas garumā izzinājām salas dabu, kultūru un spāņu dzīves stilu. Atmiņās ir palikuši spilgti mirkļi, kad Spānijā sajutos tā, it kā būtu nonākusi vietā, kas mani ir saukusi mūžam, tikai iepriekš nebiju to sadzirdējusi.
Noticēt sev
Pēc brauciena atgriezos Latvijā, taču domas par dzīvi Spānijā nekad nepameta. Dzīvot otrā Eiropas malā šķita sirreāli, jo tobrīd vēl neticēju sev un nespēju uzdrošināties tik lielām pārmaiņām. Ja jau esmu dzimusi Latvijā, tad tik jādzīvo šeit nost, man šķita.
Uz brīdi sapņus par Spāniju noliku plauktā pie mantām putekļu krāšanai.
Atstāt vietu iespējām
Pagājušā gada izskaņā radās iespēja doties uz Madridi kā brīvprātīgajai "Erasmus+" projekta ietvaros. Ierodoties Spānijas galvaspilsētā, atmiņas par Maljorku atausa ar zibens spēriena ātrumu. Vai es šeit varētu dzīvot? Interese par Spāniju krietni dominēja pār intrigu par citām valstīm, kurās esmu viesojusies. Kad biju Bulgārijā, iepazinos ar amerikānieti, kura līdzīgu iemeslu dēļ dzīvo Madridē un ir deju eksperte – piruetes uz deju grīdas dažādos ritmos griež jau 20 gadus.
Atkalsatikšanās laikā pie tases kortado (espresso ar pienu) pastāstīju par savām vēlmēm kādu laiku padzīvot Spānijā. Domubiedrene uzaicināja mani iepazīt Spānijas esenci – flamenko deju, lai saprastu kultūras pamatus. Par laimi, tieši tobrīd pilsētā bija ieradušies mākslinieki no flamenko dzimtenes Andalūzijas. Nopirkām biļetes pirmajā rindā un devāmies uz šovu, smejoties par kopīgajām atmiņām no divu dienu pārgājiena Pirinas kalnu Nacionālajā parkā Bulgārijā, kur rāpāmies Vihrena virsotnē un Končeto korē.
Mirkļa vājums
Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Gaisma nodzisa, un manu uzmanību sagrāba trīs dāmas, kuras stalti maršēja virzienā uz skatuves centru, izretojoties un ieņemot graciozas pozas. Skatuves izkārtojums bija minimālistisks – vien daži krēsli un ģitāra, ko apmirdzēja spoža dzeltena gaisma. Dāmas uz skatuves sagaidīja trīs kungi.
Mākslinieku sejas izteiksmēs saskatīju vienlaicīgi dusmas, skumjas un kaisli. Dejotāji izretojās uz skatuves, un zālē iestājās svēts klusums. Katrs elpas vilciens bija dzirdams. Ģitārists skaļi iesaucās, ritmiski sasita plaukstas, pēc kā atskanēja maiga melodija, pamodinot dejotāju ķermeņus. Kungs dziļā un samtainā balsī dziedāja spāniski un strauji atrāva papēdi no grīdas. Pārējie kungi ar saucieniem un, braši plaudējot, turēja ritmu. Ar tik spēcīgām emocijām un enerģiju viņi dejoja flamenko, ka man kaklā savērpās kamols, asaras lija pār vaigiem kā lavīna no Alpu kalniem, un es sastingu no emociju pieplūduma, kuras radīja mākslinieku deja un dziedājums. Flamenko ir māksla, kas tiek izpausta emocijās, mīlestībā, dusmās, sāpēs. Deja ir par dziļāku dzīves izjušanu, ko sasniedz ar kustību, mūzikas, perkusiju un kostīmu palīdzību.
Es nevarēju valdīt asaras, kamols kaklā kļuva arvien lielāks. Katrs dejotāju kājas piecirtiens paspilgtināja emocijas un uzjundīja pieredzes, kuras izdzīvoju, esot nemitīgā pārmaiņu maratonā. Dažreiz izraudāšanās var būt tikpat atsvaidzinoša kā aukstuma pelde Gaujā ziemas mēnešos. Pēc priekšnesuma vajadzēja dažas dienas, lai atmiņā atsauktu, kas ar mani notika un kāpēc asaras nemitējās visa priekšnesuma laikā. Sapratu, ka uz brīdi ir jāapstājas un jāatjaunojas.
Poco a poco*
Mīlestība pret Spāniju auga griezdamās ar katru dienu. Dzīve Spānijā virpuļo ap attiecībām un komunikāciju, dažādu pieredžu izjušanu un mirkļu izdzīvošanu. Vide nav koncentrēta uz darbu. Spānijā veiksmīgs cilvēks ir tas, kuram brīva laika ir vairāk nekā darbā pavadītas stundas. Prioritāte ir veltīt mirkļus saviem hobijiem, ģimenei, draugiem un dzīves baudīšanai. Soli pa solim*, poco a poco, kā viņi vienmēr saka.
"Erasmus+" projekta laikā iepazinu ne tikai spāņu kultūru, bet arī vērtības un dzīves uzskatus, un tie atbilst tam, kā es gribu dzīvot un pavadīt savu laiku.
Taču – kur un kā?
Misija – atelpa
Gribu jūru, kalnus, svaigu ēdienu, pārvietoties ar riteni un dzīvot aktīvu sociālo dzīvi. Negribu smogu, tūristiem pilnas ielas un lielus ikdienas tēriņus. Sāku meklēt valstī vietu, kur varu palikt uz ilgāku laiku. Granada, Malaga, Almērija, Barselona – apciemoju katru no šīm pilsētām, lai noskaidrotu, vai gribu kādu no tām uz brīdi par mājām saukt. Atradu naktsmājas caur "Facebook", "Couchsurfing" grupām un paziņām. Katrā no pilsētām pavadīju vairāk nekā nedēļu, lai tiktu skaidrībā, kāds ir šīs vietas potenciāls un kā es redzu savu ikdienu tur.
Nedēļas budžets bija 60 eiro, un ar to pietika, lai paēstu un pārvietotos. Katra pilsēta ir atšķirīga. Granada atrodas Sjerranevadas kalnu apgabalā ar fantastisku skatu uz iekšzemes augstāko virsotni Mulasenu (3479 metri), un pie alkoholiskajiem dzērieniem kafejnīcās pasniedz mazas vietējo ēdienu uzkodas. Savukārt iedvesmojoša ir salsas un aktīvo pārgājienu kultūra Malagā. Tikmēr Almērijai blakus ir vienīgais tuksnesis Eiropā. Visbeidzot – Barselona ir internacionāla ar lielu tā dēvēto digitālo nomadu komūnu.
Kur vēl Spānijā varētu dzīvot? Pateicoties lētām biļetēm, paviesojos arī Tenerifē un Grankanārijā, taču jutos iesprostota starp tūristu pūļiem un atgrūda tur novērotā patērnieciskuma kultūra. Kanāriju salas izvēlējos atstāt kā brīvdienu braucienu galamērķi.
Atslēga visām durvīm – komunikācija
Vienā no nomadu tikšanās pasākumiem Barselonā sapazinos ar minimālisti, kura tikai ar visu iedzīvi vienā mugursomā ir mitinājusies katrā no pasaules kontinentiem un pēc 15 gadu ceļošanas nolēmusi atgriezties Eiropā, par savām mājām izvēloties Valensiju. Tā ir pilsēta, kas koncentrēta uz biznesu un dizainu, energoefektvitāti un lokālo ekonomiku. Šie bija atslēgas vārdi, kas manas gaidas savienoja ar realitāti, un sapratu, ka esmu atradusi vietu, kur paņemt pauzi no ceļošanas, padzīvot nesteidzīgi, sakrāt naudu nākamajiem izaicinājumiem un uz kādu laiku apstāties no skrējiena. Dažu dienu laikā sociālo tīklu grupās atradu mazu istabiņu pie jūras, parakstīju līgumu un nolēmu, ka ir laiks uz brīdi piezemēties. Pirms pauzes apciemoju ģimeni un noslēdzu atlikušos darba projektus Latvijā, lai nekas nepaliek nepadarīts, un no februāra arī es par savām pagaidu mājām saucu Valensiju.
Šobrīd Valensijā dzīvoju jau ceturto mēnesi un palikšu šeit vēl kādu laiciņu, jo pilsēta šķiet kā radīta minimālistiem. Valensija ir trešā lielākā Spānijas pilsēta. Te ir izbūvēti 156 kilometri veloceliņu un vietējo pārtiku varu iegādāties bez plastmasas iepakojumiem tirgū. Esmu iemācījusies runāt spāņu valodā, kā arī sapratusi, ka vēlos mainīt savu profesiju un ieguldīt laiku jaunās zināšanās, lai papildinātu savu prasmju klāstu. Tāpēc šo vasaru veltīšu jaunas profesijas apgūšanai, dejošanai un nesteidzīgiem pārgājieniem kalnos. Vēl joprojām esmu minimāliste, taču mani interesē, vai es apaugšu ar mantām, kamēr esmu vienā vietā uz ilgāku laiku.
Vai spēšu saglabāt tukšus plauktus?
Ceļojot izzināt, pārbaudīt savas robežas un kontrolēt savu laiku iesaku katram. Vislielākā mācība, kuru es ieguvu, kļūstot par minimālisti, bija pierast pie pārmaiņām un pielāgoties videi. Nekas nav mūžīgs – mērķi, piederošais un attiecības. Laiks rādīs, un par to stāstīšu tev septembrī, bet līdz tam – lai saulains laiks un priecīgs noskaņojums vasarā!
