Reportāža: vīnogu laiks Vāczemē

Kad vīndaru ciematu ielās parādās milzum daudz mazu, sparīgi rūcošu traktoriņu ar piekabēs sakrautiem milzīgiem bunduļiem un visu pārņem rūgstošu ogu smarža, ir skaidrs – Ķeizarkrēslā, vienā no Vācijas vīnkopības apgabaliem, vīnogu vākšanas laiks rit pilnā sparā! Tikko nosvētīti arī Ražas svētki, kad visi pateicas par dāsno vākumu.

Agrs, dzestrs rudens rīts Īringenē, vīndaru ciematā pie Ķeizarkrēsla, Vācijā. Dodos uz vienu no mazajām privātajām vīna darītavām, lai kopā ar saimnieci, viņas znotu un vēl dažiem palīgiem automašīnās brauktu pārsimts metrus augšup – uz Ķeizarkrēsla vīna nogāzēm, ko tikko sāk zeltīt austošā saule, kas kāpj augšup aiz netālās Švarcvaldes virsotnēm.

Šogad vīnogas sāka vākt kā “vecos laikos” – septembra beigās, un pēdējās ogas tiek lasītas vēl šobrīd.

Iepriekšējos gados karsto vasaru dēļ ražas sezona sākās pat augusta beigās. Vīnogās svarīgs cukura saturs – tas nedrīkst būt par zemu, bet arī par augstu ne. Šogad, rītos uzsākot darbu, ir vēsāks, toties pusdienlaikā nekarsē stiprā dienvidu saule, kas tā patīk vīnogām. Vasara gan bija neierasti slapja un vēsa, bet īpaši par ražu sūdzēties nevar.

Bulgāriete Sņežana pie Lamborghini pēc labi padarīta darba.

Nekāds īpašs ekipējums vīnogu vācējiem nav nepieciešams: tikai ērts darba apģērbs, kuru nav žēl izrotāt ar vīnogu sulas šļakstiem, zābaki, vēl arī cimdi, spaiņi un ļoti, ļoti asas šķērītes, ko izdala saimniece. Tad pa vienam vai diviem stājas rindas galā un – šņik, šņik, šņik! Ķekarus ber spaiņos, spaiņi tālāk ceļo uz dzeltenām plastmasas tvertnēm, kuras mazītiņais, pavecais, bet krietnais “Lamborghini” traktoriņš pukšķinādams ved prom uz lauka malu. Tur Valentino, saimnieces znots, kas jau trešo gadu ir galvenais rīkotājs vīnogu nogāzēs, saber ogas lielos bunduļos. Pagājuši tie laiki, kad vīnogu transportēšana bija mērāma cilvēkspēkos un uz ciemu tās nesa lielos grozos uz muguras. Tagad bunduļus sakrauj traktora piekabē, kas tās līgani nogādā lejup.

Valentino priecājas par labo ražu.

Ziemeļpuses, tostarp Latvijas iedzīvotājiem vīnogu vākšana allaž likusies kas eksotiski romantisks. Nez kāpēc daudz romantiskāks par, piemēram, ābolu vākšanu vai zemeņu lasīšanu, lai gan principā tas pats jau vien ir. Iespējams, veco itāļu filmu iespaidā – arī mani draugi, atbraukuši ciemos, nereti mēdz ziņkāri prasīt, vai vīnogu sulu te spiež, ar kājām tās spaidot lielās mucās. Kāds ir bijis pats vai dzirdējis no paziņām par jautrajām vīnogu talkām Francijā, kur sabrauc ļaudis no visas pasaules, dzīvo milzīgā teltī, vakarā skan ģitāras un plūst vīns, rodas un nomirst mīlas sakari, un vīnogu vācēji mājup aizved nevis naudā, bet atmiņu valūtā mērāmu ieguvumu.

Šobrīd, izņemot dažas īpaši ierīkotas vietas pasaules hipijiem un alternatīvajiem tūristiem, vīnogu vākšana tomēr ir vienkārši darbs svaigā gaisā. Noskaņojums atkarīgs no saimniekiem un kompānijas.

Darba duna.

Paaudzēs mantota māka

Andžela Feslere vada salīdzinoši nelielu ģimenes vīndarītavu “Ingrosso”, kas ražo līdz 50 000 litriem gadā, tāpēc vīnogu vākšanai nevajag aicināt desmitiem viesstrādnieku. Parasti talkā nāk vairāki draugi un paziņas, turklāt kompānija, lai gan neliela, ir visai raiba un daudznacionāla – tā, piemēram, šogad draudzīgi vīnogas vāca divi itālieši, divi bulgāri, argentīnietis, latviete (jūsu padevīgā autore), čehiete, viens vietējais vācietis, viens – no 800 km tālās Berlīnes.

Ingrosso vīndarītavas saimniece Andžela Feslere.

Arī darba diena parasti ilgst vien dažas stundas – ogas vāc tik, lai paspētu visas apstrādāt vai arī tik, cik jānodod. Darbs nav tik grūts, kā varētu domāt, īpaši tad, ja nestrādā visu dienu. Agri celties, izkustēties svaigā gaisā, papļāpāt visādās valodās, saēsties gardas vīnogas un jau ap vieniem būt atkal mājās, kad faktiski vēl visa diena priekšā – nav slikti!

Kad vīnogas ir lejā, tās jāapstrādā uzreiz. Patiesi fantastiski, cik ātri mainās arī ogu garša – visgardākās tās ir kalnā, tikko plūktas, vēl ietinušās vēsā rīta rasā. Jau pēc pāris stundām mājās uz galda tās garšo pilnīgi citādi, noteikti – ne labāk.

Pa kreisi - Ingrosso ģimenes ģerbonis, skatāms arī uz pudelēm, pa labi- tikko novāktas vīnogas

Tie, kas vīnu paši nedara, ved ogas nodot lielajiem ražotājiem vai vīndaru kooperatīvam – uz ielas stāv gara rinda ar mašīnām un traktoriem, bet turpat uz šo laiku uzslieta telts “Asais stūris”. To pirms daudzdesmit gadiem uzsācis kāds uzņēmīgs vīrs – tolaik rindā bija jāstāv pat divas, trīs dienas, tāpēc viņš saskatījis zelta dzīslu, uzslejot telti un piedāvājot gaidošajiem atspirdzinājumus un uzkodas.

Lai gan rindas mūsdienās rit krietni ašāk, vietējie vakaros iecienījuši te pulcēties, papļāpāt, nogaršot jaunvīnu, paklausīties dzīvo mūziku vai padziedāt līdzi burtiskā nozīmē mūžvecam duetam “Dziedošie vīndari”.

Privātie vīndari vīnogas ved uz saviem pagalmiem. Sarkanās vīnogas tiek atbrīvotas no ķekariem, sabērtas tvertnēs, tām tiek pievienots vīna raugs. Tās presē pēc vairākām dienām, iegūstot izejvielu sarkanvīnam. Baltvīnam domātās ogas spiež uzreiz.

Andžela Feslere ir vīndare vismaz trešajā paaudzē un saimnieko vecākajā savu izskatu saglabājušajā Īringenes vīna pagrabiņā. Velves te ir pat no 18. gadsimta.  Viņas tēvs pirms teju 70 gadiem vēl pusaudža vecumā no Itālijas atceļoja uz mazo vācu ciemu peļņā. Viss risinājās kā romānā:  ar laiku nabadzīgais itāļu jaunietis iemīlējās īpašnieku meitā, vecāki, turīgi vācu vīndari, bija dusmīgi, jaunais pāris slepeni muka uz Itāliju, vecāki dzinās pakaļ… Viss beidzās laimīgi ar kāzām tepat sievas mājās, un abi kopā pavadīja visu mūžu.

Andželas Fesleres vecvecāki savā vīndarītavā 1932. gadā (stāv uz paaugstinājuma)

Tēvs vēl ir šai saulē, bet jau krietnos gados, un jau ilgāku laiku galvenā saimniece ir meita Andžela, kurai tagad talkā nāk arī znots Valentino. Interesanti, ka konservatīvajā un ar milzīgu pašapziņu apveltītajā Īringenē daudzi uzskata, ka viņu darītais vīns garšojot “pārāk vidusjūriski” un nemaz neesot tāds īsts šejienes vīns – lai gan Andžela ir šejieniete vismaz vairākās paaudzēs un vīnogas aug tepat, Ķeizarkrēsla nogāzēs!

Regent šķirne gaida novākšanu.

Bet katram no mazajiem vīndariem vienas un tās pašas šķirnes vīns garšo citādi. Tieši tāpēc šeit pašsaprotama lieta ir nogaršošana, un vīna iegāde ir vesels process – var visu dienu laiski staigāt pa vīndarītavām, papļāpāt ar saimniekiem, nogaršot visu, ko sirds vēlas, vēl papļāpāt… Parasti un fiksi iepirkties iet tikai uz veikalu.

Andžela teic – ir klienti, kas gadiem dod priekšroku viena veida vīnam, bet vispār garšas mode katru gadu mainoties.

Sapildītie vīni gulst plauktos vecajās velvēs.

Bet tikai uz vīna darīšanu gan mazie vīndari nepaļaujas, jo laikapstākļi nav paredzami. Piemēram, pērn uznāca ļoti vēlas salnas, un tepat pāris kilometru attālajā Ķeizarkrēsla “mazajā brālī” Tunibergā daudz ogu aizgāja postā. Tāpēc teju katram ir kāds blakus rūpals: telpu izīrēšana, amatniecība, citu produktu ražošana.

Apvienošanās dod rezultātus

Daļa vīnogu audzētāju izvēlas paši nenodarboties ar trauslo un piņķerīgo ražošanas procesu, tāpēc vīnogas vien audzē un pārdod tālāk. 1924. gadā 200 vietējie vīndari nolēma, ka kopā varēs strādāt vieglāk un saņemt vairāk, tāpēc apvienojās vīndaru kooperatīvā. Primitīvā nozīmē tā ir vīna rūpnīca, kas pieņem ogas un ražo vīnu, bet par rūpnīcām šīs sabiedrības vai kooperatīvus neviens te nesauc, jo tie ir daudz kas vairāk nekā tikai ražotnes: katrs kooperatīvs rīko dažnedažādus pasākumus, svētkus ciema iedzīvotājiem un viesiem, ekskursijas pa vīna pagrabiem, daudzina vīna kultūru, izstrādā savu īpašo pieeju ražošanā, ierīko vinotēku.

Īringenes vīna kooperatīva atjaunotā fasāde.

Īringenes vīna kooperatīvs šobrīd apvieno 600 vīnogu audzētājus un ir atzīts par labāko visā Bādenes apgabalā. Tā vīni regulāri saņem zelta un sudraba medaļas Vācijas un starptautiskajos konkursos. Zem ne pārāk izskatīgā, moderni pelēcīgā ēku kompleksa slēpjas vīna pagrabi gandrīz divu futbola stadionu izmērā un mucās un tvertnēs glabājas un rūgst apmēram 12 miljoni litru vīna. Tas ir viens no lielākajiem koka mucu pagrabiem Vācijā.

Lielajām mucām, kuru tilpums vidēji ir 35 000 litru vīna, ir vairāk nekā simt gadi, un tās joprojām lieliski kalpo. Protams, tās regulāri tiek tīrītas.

Īpašā pagraba daļā gatavinās tā dēvētie barikas vīni – barrique. Tās ir neliela izmēra (200–300 litru) muciņas no vismaz 200 gadus veca Francijas ozola, kuras netiek apstrādātas, lai vīns uzsūktu ozolā esošos tanīnus. Kaut kad jau tie visi no koksnes ir uzsūkti, tāpēc barikas vīnu šajās mucās gatavina divas, maksimums, trīs reizes, tad tajas var darīt “parasto” vīnu vai noturēt, piemēram, viskiju.

VIDEO: Divminūšu rullītis par vīna tapšanas procesu.

Tepat sešus kilometrus attālajā Braizahas mazpilsētiņā gan ir vēl iespaidīgāki vīna pagrabi – lielākie ražotāja vīna pagrabi Eiropā! Te glabājas vairāk nekā 100 miljoni litru vīna. “Bādenes vīna kooperatīvs” apvieno vairāk nekā 6000 reģiona vīndarus un vīndaru kooperatīvus. Labos laikos arī šeit notiek ekskursijas un degustācijas. Pagrabu platība ir tik ievērojama, ka ekskursanti tiek vizināti mazā elektrovilcieniņā!

Vīnogu un dabas paradīze

Ķeizarkrēslu, šķiet, pati daba speciāli iecerējusi vīnogu audzēšanai – ar auglīgu, minerāliem bagātu vulkānisko augsni, pret dienvidiem vērstām, saules dāsni apspīdētām nogāzēm, maigām ziemām un karstām vasarām ar minimālu nokrišņu daudzumu.

Ļaudis pamanīja to jau sen, un nav brīnums, ka ar vīnogu audzēšanu un vīna darīšanu Ķeizarkrēsla nogāzēs sāka nodarboties jau pirms gandrīz 2000 gadiem – 2. gadsimtā, kad te saimniekoja romieši.

Ķeizarkrēsls

Pats Ķeizarkrēsls (Kaiserstuhl) ir nevis viens vulkāns, bet apļveida senu vulkānu grēda apmēram 100 km2 platībā. Savu vārdu tā, iespējams, ieguvusi no ķēniņa Otto III pēc tam, kad tas šeit tika kronēts par ķeizaru. Šobrīd te audzē ne tikai vīnogas – minerāliem bagātā augsne ļoti labvēlīga augļkopībai, tāpēc laukos ap pakalniem zaļo ābeļu, plūmju un bumbieru dārzi, kukurūzas, sparģeļu un zemeņu lauki. Apgabalā ir arī vairākas īpaši saudzējamas platības. Pakalnos ir daudz dzīvās radības – ne tikai ierastās stirnas, mežacūkas, lapsas un zaķi, bet arī āpši, fazāni, smaragda ķirzakas, pupuķi, bišu dzeņi, dievlūdzēji. Un milzums putnu.

Nelielā, gleznainā Īringene ir viens no četrpadsmit senajiem vīndaru ciemiem, kas ērti iekārtojies Ķeizarkrēsla vīna pakalnu nogāzēs.  Vīns te ir dzīvesveids, iesakņojies jau daudzus simtus gadu. Pat ciema rātei ir sava vīna nogāze, algots vīnkopis un īpašs rātes vīns.

Tipisks vīndarītavas iekšpagalms.

Nelielie vīndaru ciemati, lai gan, protams, ieguvuši modernus vaibstus, mēra savu vecumu četrciparu skaitļos. Piemēram, Īringene rakstos pirmo reizi minēta jau 962. gadā, tātad šogad svin jau savu 1059. gadadienu. Taču cilvēki Ķeizarkrēsla apkaimē mituši jau daudz senāk –  vismaz bronzas laikmetā, apmēram 1500 gadus p. m. ē. Īringene oficiāli ir karstākā vieta Vācijā, un šo faktu pašvaldība izvēlējusies arī par ciema tūrisma moto.

Daudzi šodienas vīnkopības priekšstati bāzējas gadsimtiem senās tradīcijās. Jau 795. gadā Kārlis Lielais savā “Capitulare villis” bija noteicis vairākus likumus, no kuriem daļa tiek ievērota joprojām, piemēram, vēl līdz šim  tiek vestas tā saucamās “Pagraba grāmatas”, kur tiek ierakstītas ziņas par vīnogu ražu un vīna krājumiem. Un, runājot par to mīcīšanos ar kājām pa ogām – aizliegums tā izrīkoties bija viens no likumiem.

Šādas mazas vīna spiedes rotā diezgan daudzu namu dārziņus. Šobrīd tiek lietotas elektriskās spiedes.

Kopš 17. gadsimta vīnu pilda pudelēs un to noslēgšanai izmanto korķus.  Patiesībā korķus pazina jau romiešu laikos, bet uz krietnu brīdi tie bija nogrimuši aizmirstībā.

1813. gadā Bādene ar 26 000 hektāriem bija lielākais vīnkopības reģions Vācijā, 1835. gadā te audzēja jau 190 vīnogu šķirnes. Šobrīd Bādene gan pēc platības, gan pēc saražoto vīna hektolitru daudzuma ir trešais lielākais. To uzskata arī par vīnu ziņā visdaudzveidīgāko reģionu. Populārākās šķirnes ir dažādi Burgunder paveidi, kā arī Müller-Thurgau, Silvaner. Iecienītas ir arī Muskateller, Gewürztraminer, Auxerrois, Riesling, Kerner, Scheurebe, Chardonnay. Te ražo arī augstas kvalitātes dzirkstošos vīnus. No vīnogām top arī citi produkti: brandvīns, vīnogu kauliņu eļļa.

Vēsturiskā vīna spiede. To izmantoja no 1742. līdz pat 1963. gadam.

Bādene ir vienīgais vīnogu audzēšanas reģions Vācijā, kas pieder pie tā sauktās Eiropas Savienības noteiktās “B zonas” – turpat, kur tādas slavenas Francijas vīna provinces kā Šampaņa, Luāra, arī tepat blakus esošā Elzasa. Tas ir, pateicoties siltajam, saulainajam klimatam un daudzveidīgajam augsnes sastāvam, kas ļauj ražot tikpat daudzveidīgus vīnus – jo vīnogulāji caur saknēm uzsūc augsnē esošās vielas, un tās nokļūst ogās, ietekmējot vēlāk arī vīna garšu.

Dažās vīndarītavās redzama piebilde “Alte Reben” – “Vecie vīnogulāji”. Lai gan oficiāli nav noteikts, kad vīnogulājus var dēvēt par “veciem”, pieņemts, ka tiem jābūt stādītiem vismaz pirms 40 gadiem.

To saknes ir garākas, iestiepjas dziļākos augsnes slāņos un vīns ir aromātiskāks, piesātinātāks, ar koncentrētāku garšu nekā vīns no turpat blakus augošiem tādas pašas šķirnes, bet nesen stādītiem vīnogulājiem. Turklāt pēc 20 gadiem ogu skaits samazinās, bet atlikušajām tiek viss labums.

Tās ir nianses, ko pat vīna nedzērāji vīndaru ciematos apgūst ātri, ja vien ir kaut cik atvērti sarunām ar vietējiem un pabāž savu ziņkārīgo degunu vīna pagrabiņos.

Svētkus te mīl

Oktobra beigās arī šeit, tāpat kā Latvijā un daudz kur citur, noris ražas svētki. Šeit ražas svētku sākumu senākos laikos iezīmēja pēdējais grozs ar vīnogām, mūsdienās tas notiek simboliski – gājiena centrālais tēls ir izgreznoti rati ar vīnogām.

Jāpiebilst, ka daži drosmīgie daļu vīnogu atstāj ledus vīniem – tad ogas vāc pēc sala, reizēm, ja uzsnieg, pat sniegā, spiež sasalušas. Bet tas ir ļoti riskants pasākums, tāpēc to uzņemas vien nedaudzi vīndari.

Īringeniešiem patīk svinēt, un arī Ražas svētkus te svin īpaši krāšņi. Galvenais notikums ir gājiens, kurā vietējie zemnieki un vīndari velk mugurā tautastērpus vai seno laiku darba tērpus (piemēram, zilos vīnkopju kreklus), izrotā traktorus, ķerras un dodas pa galveno ielu, taurēm skanot. Ražas svētku galvenā ideja ir svinēt ražas novākšanu, kā arī pateikties augstākajiem spēkiem par brango devumu. Viens no pateicības veidiem ir dalīšanās, tāpēc gājiena dalībnieki bagātīgi cienā ielas malā stāvošos – bērni saņem konfektes, augļus un sulu, pieaugušie – pa glāzei kāda garda dzēriena. Viens no tiem ir jaunvīns – zaļgans, salds dzēriens, pārejas procesā no sulas uz vīnu. Tradicionāli to bauda kopā ar sīpolkūkām.

Īringenes baznīcas altāri Ražas svētku laikā brauc apbrīnot pat no tālākām vietām.

Notiek arī pateicības dievkalpojums, bet daudzi cilvēki vairākas dienas no tuvienes un tālienes saplūst uz Īringenes luterāņu baznīcu apbrīnot altāri – jau daudzus gadus uz Ražas svētkiem to rotā Arno Millera kungs, katru reizi apspēlējot kādu tēmu. Tie nav vienkārši rotājumi, bet īsts meistardarbs.  

Runājot par svētkiem – vīns visaugstāk tomēr tiek godināts tā saucamajās Vīna dienās. Tās notiek vai nu maijā, vai jūnijā (datumus rēķina pēc baznīcas kalendāra), kad gatavs pērnās ražas vīns. Vīna dienas svin visos reģiona ciemos un arī lielākajā pilsētā Freiburgā. Noteikums – drīkst pārdot tikai un vienīgi attiecīgās apdzīvotās vietas vīnu! Bet, ja citviet svētkiem atvēl vien kādu laukumu, tad īringenieši svin kārtīgi – četru diennakšu garumā, “aizkorķējot” galveno ielu visā garumā (un tas nekas, ka tā ir svarīgas nozīmes šosejas posms, brauciet uz Franciju apkārt kalnam, mēs te, ziniet, svinam!). Vīndaru ciematiem raksturīgie iekšpagalmi ir vaļā, visur skan dzīvā mūzika – no folkloras līdz džezam, no šlāgeriem līdz rokam, visur smaržo ēdieni un līst vīns. Atsevišķā laukumā, gluži kā veco laiku gadatirgos, ir karuseļi un šaušanas stendi. Uz šiem svētkiem sabrauc desmitiem tūkstošu viesu. Jāpiebilst, ka tirgoties nevar kurš katrs, – ir īpaši noteikumi, kas jāizpilda. Naudiņu, tirgojot pašgatavotus gardumus, pelna arī visas daudzās biedrības un pašdarbības kolektīvi. Tāpēc šie divi gadi, kad svētki izkrita, atstājuši tos bez finansēm – pašvaldības un valsts atbalsta tādām lietām te nav…

Ražas svētki gan šogad notika. Lai gan pieticīgāk un bez gājiena, tomēr pagalmi bija vaļā un ielas – pilnas ar smaidīgiem cilvēkiem, jo vietējiem dikti patīk tādi ciema lustiņi, un sen jau nekas nebija bijis. Un visi cer, ka tomēr nākamgad tiks ļautas arī Vīna dienas – bez tiem dzīve šeit nav iedomājama.

Rudens rīta miglas. Tālumā vīd Švarcvalde.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt