Pēdējā laikā par to, iespējams, dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirūtas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, bet aptuveni septiņi tūkstoši tika ievainoti. Katastrofas dēļ arī radīti vairāk nekā 10 miljardu eiro zaudējumi. Kā labi atceramies, runa toreiz bija par krievu uzņēmēju, kurš uzglabāja amonija nitrātu kuģī.
Citiem savukārt Libāna varētu vairāk būt zināmā pēc tās 15 gadu ilgstošā pilsoņu kara, kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku un vēl aptuveni miljons devās bēgļu gaitās. Tagad gan Libāna pati kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu.
Interesanta situācija vērojama arī valsts populācijas statistikā, kur vienā vietā dati uzrāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā – 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem. Pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ.
Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē lēšams virs 15 miljoniem cilvēku.
Tuvie Austrumi, pilsoņu karš, konflikti, garšīgi ēdieni un eksplozija ostā – ko Rīgas ielās sastaptie cilvēki zina par Libānu.
Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē "balts". Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ.
Valsts dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss.
Konfesionālisma izpausmes
Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libāna piedzīvoja arī militārus uzbrukumus no Izraēlas puses – tas noveda pie tā, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts.
Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē, ka valdības vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem. Parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem, tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja šo attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem.
Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Tas veidojās pēc šāda principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī; premjerministrs – sunnīts musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiīts musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgie.
Šāda sistēma pastāv, lai atturētu reliģisko kopienu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Libānas iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gada Libānas opozīcijai piešķirtas veto tiesības Ministru padomē.
Runājot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu.
Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem. Tā valstī dzīvo četrus procentus liela armēņu minoritāte, bet vairākums jeb 95% ir arābi. No tiem kopā 2/3 ir musulmaņi un 1/3 ir kristieši.
Par šo Libānas īpatnību detalizētāk pastāstīja Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, jaunajā parlamenta sasaukumā ievēlētais Hosams Abu Meri, kurš ir arī Libānas goda konsuls Latvijā.
"Kopš 90. gadiem līdz šim brīdim Libānas politiskās stabilitāte ir vienāda ar nulli, – tās nav. Kamēr Sīrijas armija vēl bija Libānā un Libānas politiskais mentors jeb kontrolieris bija Sīrijas valdība, tad katru reizi, kad libānieši sastrīdējās iekšienē, viņi brauca uz Sīriju, kur viņiem lika sēdēt pie galda un sakārtot lietas. Es teikšu tā, – kopš tā laika, kad Sīrijas vairs nav un libānieši grib vadīt savu valsti pēc saviem uzskatiem, viņi nemitīgi strīdas. Tā sadalīšanās neiet labi, jo prezidents zaudē daudz pilnvaru, viņš nevar darīt visu, kā grib, līdz ar to, ja prezidents grib kaut ko, bet premjers negrib vai spīkers negrib kaut ko, vai parlaments neatbalsta – tad nekas neiet uz priekšu.
Tāpēc mēs redzējām 2006. un 2007. gada politisko krīzi, – bija divarpus gadi bez Valsts prezidenta. (..) Politiskās partijas pieder pēc būtības katra savai reliģijai – problēma ar šo sistēmu ir tāda, ka katru partiju pārstāv konkrēta reliģija. Kad jārunā, piemēram, par kristiešu vai musulmaņu tiesībām, tad musulmaņi aiziet kopā, kristieši aiziet kopā, vai arī musulmaņi sunnīti aiziet ar maronītiem, un visu laiku notiek nedomāšana par valsts attīstību, bet [domāšana] par tavas reliģijas, grupējuma, partijas interesēm, līdz ar to nenotiek tāda valsts attīstība, kas bija ap 2005. gadu, kad bija vēl premjers Rafiks Hariri, kurš 14. februārī tika nogalināts, un kopš tā laika ir nestabila politiskā dzīve.
Atkal mēs redzam reliģiski politiskas uzrunas, piemēram, pirms vēlēšanām. Tāpat kā Latvijā pirms vēlēšanām katrā partijā runā par latviešiem un krieviem, tad tur runā katrs par savu reliģijas pārstāvniecību un aktivizē cilvēkus, lai tiktu pārvēlēti. Tāpēc nekas neiet. Okei, es neesmu par to, ka valsts prezidents var pilnīgi darīt, ko grib, bet šobrīd nav to institūciju, kas varētu [iesaistīties], kad notiek problēmas valdībā starp premjeru, kurš ir sunnīts, un prezidentu, kurš ir maronīts – (..) tādēļ Libāna ir ļoti, ļoti, ļoti dziļa krīze – gan ekonomiska, gan politiska. Un es neredzu šobrīd, 2022. gadā, kā var mainīt šo sistēmu."
Libānas ekonomika pilsoņu kara ēnā
Pēc Pasaules Bankas datiem Libānas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 10,5 tūkstoši, salīdzinājumā ar Latvijas 28 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju. Un tieši Libānas pilsoņu karš, kurš ilga no 1975. gada līdz 1990. gadam, nopietni sabojāja Libānas infrastruktūru, uz pusi samazinot valsts ekonomiku un zaudējot Tuvo Austrumu finanšu centra pozīciju.
Pilsoņu karam beidzoties, Libāna pārbūvēja lielu daļu no savas kara izpostītās ekonomikas, aizņemoties lielus aizdevumus galvenokārt no vietējām bankām, kas noslogoja valdību ar milzīgu parādu nastu.
Hronisks fiskālais deficīts palielinājis Libānas parāda attiecību pret IKP – 174%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Lielāko daļu parāda iekšēji tur Libānas bankas.
Tikmēr pasaulē lielākais parāds ir Venecuēlai, – 300% no IKP, pēc kā ierindojas Sudāna, Japāna un Grieķija.
Tāpat Sīrijas konflikts pārtraucis arī Libānai tik svarīgo transporta koridoru caur Levanti. Gandrīz viena miljona reģistrēto un aptuveni 300 000 nereģistrēto Sīrijas bēgļu pieplūdums ir palielinājis sociālo spriedzi un saasinājis konkurenci uz zemas kvalifikācijas darbiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem.
Libāna joprojām saskaras ar vairākiem ilgtermiņa strukturāliem trūkumiem, kas radušies vēl pirms Sīrijas pilsoņu kara, proti, vāja infrastruktūra, slikta pakalpojumu sniegšana, institucionalizēta korupcija un pārmērīgs birokrātisks regulējums.
Ņemot vērā to, ka valsts lielākie izdevumi aiziet parāda apkalpošanā un valdības darbinieku algās, Libāna nespēj normāli nodrošināt sabiedrības pamatvajadzības, piemēram, nepieciešamo ūdens, elektrības un transporta infrastruktūru.
Jāsecina, ka Libānas izaicinājumu pamatā ir bijusi cilvēku nespēja redzēt tālāk par savu pārliecību.
Te iederētos visbiežāk Mahatma Gandijam piedēvētais Bībeles Vecās derības slavenā teiciena koriģējums: "Aci pret aci noved pie tā, ka visa pasaule ir akla".
Pilsēta ar senu vēsturi – Bibla
Bibla ir pilsēta, kas atrodas apmēram 30 kilometrus uz ziemeļiem no Beirūtas, Vidusjūras krastā. Tieši šeit 15. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvoja slavenie feniķieši, kuru ietekme vienā brīdī izplatījās visā Ziemeļāfrikā. Tiek rēķināts, ka Bibla ir viena no vecākajām nepārtraukti apdzīvotajām vietām uz planētas.
Aplēses liecina, ka tās pirmsākumi varētu būt meklējami jau 8800. gadā pirms mūsu ēras.
Bibla bija galvenā osta arī slavenajam Libānas ciedram un kopumā koksnes eksportam uz Ēģipti. Šeit tika izveidots arī pasaulē pirmais zināmais alfabēts.
Libānā apmēram sešus tūkstošus gadu tiek ražots arī vīns, pateicoties Bekas ielejai, kas atrodas Libānas centrā. Ieleja radīja ideālu reljefu vīnkopībai, un vēl līdz pat šai dienai tur notiek vīna ražošana. Viens no slavenākajiem Libānas vīniem ir "Chateau Ksara".
Zīmīgi, ka tieši feniķieši varētu būt bijuši vieni no pirmajiem vīna ražotājiem un tirgotājiem pasaulē.
Jāpiemin arī brīvdienas – Libānā tādas ir 16, kas ir viens no augstākajiem valsts svētku dienu rādītājiem pasaulē. Tikai Indijā un Kolumbijā ir vairāk svētku dienu – katrā pa 18.
Iemesls tam ir vienkāršs – Libānas politiskās sistēmas dēļ, jo pastāv 18 oficiālas konfesijas. Līdz ar to, lai saglabātu visu reliģiju svarīgās svētku dienas, to skaits ir lielāks.
