Piedzīvojumu instruktors iedrošina pārgājienā doties arī vienatnē. «Beidzot ir laiks parunāties ar sevi»

Kad pandēmijas ierobežojumu dēļ atpūtas iespēju tikpat kā nebija, cilvēki daudz biežāk sāka iet dabā. Dažviet cilvēku bija tikpat daudz, cik lielveikalā. Latvijas Radio sarunājās ar piedzīvojumu instruktoru Māri Resni par pārgājienu kultūru un to, kas būtu jāzina, dodoties dabā.

Piedzīvojumu instruktors iedrošina pārgājienā doties arī vienatnē. «Beidzot ir laiks parunāties ar sevi»
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Māris Resnis darbojas piedzīvojumu organizācijā „Lūzumpunkts”, kur, kā viņš pats saka, ved cilvēkus dabā: “Un dabā es vedu dažādos veidos – sākot no vienkārša pārgājiena, līdz pat kalnu ekspedīcijām. Bet pamatā tomēr esmu Latvijā un kopā ar cilvēkiem dodos vairāk piedzīvojumu pārgājienos, nevis vienkāršās pastaigās.”

Viņš arī skaidroja, kā atšķiras pastaiga un pārgājiens: “Pastaigas vairāk ir tas, ka mēs ar mašīnu aizbraucam līdz kādai dabas takai un to izstaigājam, kas ir forši, jo esam pie dabas un ir aktīva darbība. Savukārt pārgājiens parasti notiek dabā – brīvajā dabā, kur arī ir takas un ir marķēts. Bet parasti tas ir ilgāks gājiens, vairāk par trim četriem kilometriem. Parasti ir pusdienas un vakarā atgriežas. Tās takas vairāk ir meža vai dzīvnieku takas, vai pat nav takas. Un tad tas pārgājiens ir ar tādu piedzīvojumu garšu, jo ik pa laikam gadās pārvarēt kādus šķēršļus – ja palaimējas, var arī apmaldīties.

Pastaigu var veikt jebkurš, bet pārgājienam mēs gatavojamies.”

Lai ietu pārgājienā, jāsagatavojas, – sevišķi iesācējiem. Jādomā par to, ko ņemt līdzi, kā arī jāparūpējas par maltīti. Pārgājiens ir fiziska darbība, ko var uztvert kā treniņu. Jābūt fiziskai sagatavotībai, ja vēlas iet pārgājienā, kas garāks par pieciem kilometriem. Taču vissvarīgākā ir vēlme iet, pārējais esot otršķirīgs.

Vēlme doties dabā esot krietni pieaugusi pandēmijas laikā. “Novēroju, ka ļoti pieauga [interese par pārgājieniem] un ļoti daudz cilvēku devās uz zināmajām takām. Pēc viņu ekipējuma varēja noteikt, ka tie cilvēki, iespējams, pat pirmo reizi bija mežā. Viņu bija vairāk, un viņi tos senos gājējus „atgrūda” uz nepopulārām takām, jo bija diezgan daudz to cilvēku.

Mēs pat bijām iezīmējuši vietas, uz kurām patiešām nevajag braukt brīvdienās, jo tur bija pārāk daudz cilvēku.

Sevišķi tajās vietās, kur var piebraukt ar mašīnu,” atklāja Resnis.

Šobrīd, kad pandēmijas ierobežojumi ir tikpat kā atcelti, samazinās arī cilvēku plūsma dabā. Taču vairums no dabā gājējiem, kas to sāka pandēmijas laikā, joprojām turpinot doties pārgājienos.

Kam būtu jābūt līdzi, lai iesācējs varētu iet pārgājienā?

“Es teiktu, ka pirmais un svarīgākais ir labi apavi. Es iesaku zābakus, bet ir arī botas. Ja noberzīs kājas vai tās paliks slapjas un sals, tad tā nebūs patīkama pieredze. Un otra svarīgākā lieta ir mugursoma, jo pārgājiens parasti ilgst vismaz četras stundas. Un tad tu saproti, kāpēc ir vienkāršas, piemēram, skolēnu mugursomas, un kāpēc ir kaut kādas pārgājienu [somas], kurām ir gan gurnu jostas, gan ergonomiskas plecu siksnas, gan arī ir krūšu sprādze, kas savelk lences kopā,” norādīja Māris.

Tāpat ir svarīgi zināt, ko mugursomā likt iekšā, kas ir obligāti nepieciešams. 

“Es kā piedzīvojumu instruktors saku, ka ir jābūt aptieciņai, kurā ir plāksteri sīkām traumām. Tad otrā lieta, protams, ir ūdens. Jo ilgāks pārgājiens, jo noteikti vajag biežāk padzerties. Pamatā litrs vai pusotrs litrs ir jādzer, lai nenoģībtu. Es teiktu, ka tas ir minimālais 6–8 stundu maršrutam,” pastāstīja Resnis.

Vēl vajag ēdienu jeb uzkodas, un tad jau ir ekipējums, kas saistās ar komfortu: lietus jakas, rezerves zeķes, varbūt pat rezerves siltā jaka. “Protams, ja tu esi apzinīgāks gājējs, tad sagatavojies vairāk. Papildus nāk klāt lukturītis, prīmuss – deglis, ar kuru var uztaisīt sev kafiju.''

Viņš arī iedrošināja doties pārgājienos vienatnē: “Es teiktu, kas tas ir noteikti ieteicams. Piemēram, es katru gadu eju solo gājienā.”

Pārgājiens vienatnē no pārgājiena grupā krietni atšķiras. Solo gājienos var redzēt un dzirdēt daudz vairāk. “Dodoties mežā, tu ļoti skaļi un diezgan tieši dzirdi no sevis daudzas lietas, jo beidzot tev ir laiks parunāt ar sevi. Tas ir ļoti terapeitisks efekts, jo tu atklāj to, kas tev tiešām patīk, kā arī to, kas tevi neapmierina. Tas ļoti palīdz,” zināja stāstīt Māris.

Viņš arī atklāja, ka Latvijā populārākā pārgājieniem ir Vidzeme: “Tāpēc, ka ir gan pakalni, gan meži, gan nacionālie parki. Un šeit ir pieejamāk visiem. Savukārt Kurzemē tas ir Kurzemes krasts un arī līcis. Tur ir ļoti maz apdzīvotu vietu, līdz ar to mežonību var sastapt. Un man ir prieks, ka Sēlijas novadā ir neatklātās vietas. Tur ir vairāki punkti, kas pat nav izieti.

Līdz ar to es domāju, ka Latvija nav atklāta, un to var atklāt un atklāt vēl.”

Pārgājienu vietas var meklēt internetā. Māris norādīja, ka pašvaldību tūrisma informācijas centros pieejami vairāki pārgājienu maršruti, ko var lejupielādēt. Tāpat vietnē “Facebook” ir vairākas domubiedru grupas, kurās cilvēki dalās ar maršrutiem un pieredzi tajos. “Un tad ir dažas saites, kur piedāvā maršrutus – gan bezmaksas, gan maksas,” viņš pastāstīja.

Tātad galvenā ir gribēšana doties dabā. “Jā, noteikti tas ir, bet, kā es saku, jums varbūt nevajag braukt tālu. Varbūt apejiet ap savu māju desmit kilometrus vai atrodiet vietējo ezeru un apejiet tam apkārt. Jūs paši izvēlieties, kur un kā aiziet.

Parasti mēs nemaz nezinām, kas mums apkārt notiek, līdz ar to ir forši, ka var atklāt to savu vietu no jauna, un tad jau doties tālāk,” pauda Māris Resnis.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt