Šodien Mareku Mūrmani Rīgas skati atkal spēj pārsteigt, jo pēdējo pusotru mēnesi viņš pavadīja uz velosipēda Dienvidamerikā – Peru, Bolīvijā un Čīlē - starp tuksnešiem, ezeriem un kalniem, brīžiem pat piecus kilometrus virs jūras līmeņa.
Braucot nevar saprast mērogu, kas ir tālu - dažkārt tas, kas ir kilometra attālumā, rādās desmit kilometrus tālu. Nevar saprast – ceļš iet uz augšu vai leju, katrs līkums kā pārsteigums,” stāsta Mareks.
Kopumā Mareks nobrauca 2011 kilometru. Taču gatavoties tādam fiziskam izaicinājumam viņam neesot bijis laika. Kad izkāpis no lidmašīnas, sēdies uz riteņa un minis pedāļus pēc atmiņas, pat īsti neatceroties, kā jāmaina riepa.
Neesmu riteņbraucējs, esmu ceļotājs. Ceļojot ar riteni, ir tāda iespēja – vienlaicīgi esi pie dabas un vari veikt samērā lielus attālumus,” teic Mareks
Kur situācija atļāva – nakšņoja teltī, kur ne – parastās viesnīciņās par divarpus eiro diennaktī - ka tik jumts virs galvas. Jo tieši tāds bija Mareka mērķis: „Tā brīvības sajūta – dari un brauc, kur gribi, skaties, esi visu laiku ārā. Pie okeāna cilvēki zvejo, vāc jūras augus, bet visādi citādi – tikai smiltis, smiltis, smiltis. Tās domas vienkārši blandās pa pasauli, nekādu konkrētu plānu, vienkārši izvēdināt galvu.”
Tik mierīgs, kā izklausās, gan brauciens nemaz nebija. Par mata tiesu Marekam izdevās izsprukt no spēcīgās zemestrīces, par kuru ziņoja arī Latvijas mediji, un Bolīvijā pieredzēt vietējo sacelšanos. Nemieru dēļ viņš gandrīz nokavēja avioreisu mājup.
Uzticamais ceļabiedrs – ritenis, kā parasti, palika finiša punktā. Atšķirībā no citām reizēm, šoreiz tas bija tik nobraukts, ka Mareks pat necentās to pārdot. Vienkārši atstāja jūras krastā, uz atvadām nofotografēja un nodomāja – gan jau kādam noderēs.
