Raugoties uz šo ēku Kuldīgas vecpilsētā, ir sajūta, ka tā vienmēr bijusi tieši tāda, kāda tā ir šobrīd, un grūti iztēloties, ka vēl 2008. gadā te bija grausts. Ēka atrodas blakus Arta Rozīša savulaik vecajā graudu klētī izlolotajam bāram – klubam "Stenders" pašā vecpilsētas sirdī. Kuldīdznieks, mūziķis un uzņēmējs Artis Rozītis ēku iegādājās no dziesminieka Haralda Sīmaņa.
"Piedāvāja, vai man ir interese. Bija tāds emocionāls pirkums, nebiju iedziļinājies stāstā, kāds ir stāvoklis, ko vispār darīt, bet nu blakus klubam. Viņš teica, ka varbūt varēs paplašināties. Tā viņš tika vaļā no mājas, bet es tiku pie mājas, kuru apskatot, sapratu, ka viss ir ļoti slikti. Pagrabs – pilns līdz ceļiem ar ūdeni, trepes sabrukušas, starpstāvi iegāzušies, un jumts bija caurs. Es pat īsti nesapratu, kāpēc es nopirku. Māja stāvēja ilgi, kādus desmit gadus, dome sāka trobelēt, ka jāsāk kaut kas darīt, ka graustu nevar turēt. Tika pieņemts lēmums un uztaisīts projekts par ēkas nojaukšanu," stāstīja Rozītis.
Tā arī noticis. Ēka tika nojaukta, taču, nevis lai atbrīvotu zemes pleķi, bet lai uzbūvētu to no jauna. Kuldīgā bija pieejams atbalsts seno ēku atjaunošanai, tāpat piesaistīts Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējums un izmantotas citas iespējas.
Rozītis atcerējās: "Sanumurējām katru koka dēli, nojaucām un salikām pēc tam atpakaļ, aizstājot ar detaļām no vienas citas vecas ēkas, kas Kuldīgā tika nojaukta, – konstrukcijas bija līdzīgas un salikām kopā.
Viņš skaidroja, ka, veicot būvdarbus un radot interjeru, gribējās radīt sajūtu, ka tāda šī ēka bijusi vienmēr, tomēr, protams, daudzas lietas ēkas sākotnējā veidola nebija bijušas.
"Te mums zem vitrīnas ir arī relikvijas – tās vairāk vai mazāk ir saistītas ar šo ēku. Lodi atrada pamatos, kad bija izpēte pamatu nostiprināšanas laikā, arheologs atrada lodi no 16. gadsimta, no hercoga Jēkaba laikiem. Es to arī nosaucu par hercoga Jēkaba lodi. Kā redzam, tā nav vesela, tikai pusīte. Tajā laikā Kuldīgas apkārtnē bijuši divu ložu cepļi. Redzamas arī kaltās naglas, mums te bija vairāki spaiņi ar naglām, gribējās daļu eksponēt," stāstīja Rozītis.
Ēkai ir savs stāsts. Kādu laiku te bijusi ādas žāvētava, bet pēc 1900. gada ēkā darbojies zobārsts un kurpnieku darbnīca.
Īpašnieks norādīja: "Pirmsākumi ir no hercoga Jēkaba laikiem. Tā ir 16. gadsimta kartē gan redzama savādākos apjomos, bijusi vienstāva ēka, bijusi kāda darbnīca vai noliktava. Gadu laikā funkcija ir mainījusies, mājas saimnieks ir uzbūvējis otro stāvu, piebūvējis mājai galu, kas ir noslīdējis par 20 centimetriem. Mēs tā arī salikām atpakaļ, man vēl meistari pārprasīja, vai būvēsim māju šķību. Vienojāmies, ka dušas un tualetes telpas būs taisnas, bet gultām ir papēži. No gultas cilvēki ārā neripos, bet grīdas slīpums ir jūtams."
Procesa laikā bijuši arī dažādi pārsteigumi, kas likuši palauzīt galvu par to, kas tur īsti atradies.
Rozītis arī izrādīja dažādus attēlus no ēkas atjaunošanas procesa, kur uzskatāmi redzams, kā būve piedzīvojusi pārvērtības.
Rozīša vārds zināms arī saistībā ar picērijām un restorānu, taču pirmais viņa bizness bijis apavu veikals, ko atvēruši abi ar sievu. Laikam ejot, Rozītis, pats būdams arī mūziķis, ļāvis atdzīvoties senām vecpilsētas ēkām, par ko saņēmis balvu ''Lielais Jēkabs'' un atzinību.
Viņš uzskata, ka visu pasauli tāpat neapskriesi, tāpēc savu enerģiju iegulda dzimtajā pusē.
