Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Laiks atvaļinājumam
Tikai divreiz gadā vien svaigas pieredzes ir par maz – tas ir fakts. Ikdiena sāk šķebināt, laiks līdz darba dienas beigām velkas, un vienīgais, kas no rītiem palīdz piecelties, ir domas par atvaļinājumu. Zinu to sajūtu! Sātīgas pusdienas kafejnīcās, rīta kafija terasēs un piena putiņas uz augšlūpas, saldējums vakariņās, klīšana pa suvenīru veikaliņiem un saules staru duša, laiska ikdiena, diendusas, sarunas ar svešiniekiem jeb, citiem vārdiem sakot, – man, lūdzu, vienvirziena biļeti uz bezatbildību! Ne jau lai ignorētu realitāti un paņemtu pauzi no ikdienas, bet gan tāpēc, ka ceļošana ir hobijs, un šobrīd nekas cits tādu labsajūtu nerada, tāpēc pelnītos atvaļinājumos dodos ik pēc diviem mēnešiem.
Nodomāju, ka tā ir veiksmīga sagadīšanās, ka jaunā dzīvesvieta ir uz svētceļojuma takas. Ja jau maza daļa ceļa netīšām mērota, tad jāsoļo tālāk, tāpēc šoreiz kalnu pārgājienus aizstāju ar došanos pasaulslavenajā svētceļojumā pa Svētā Jēkaba ceļu.
Santjago ceļa maršruti
Ja ņemam vērā, ka katrs svētceļnieks var sākt ceļu, izejot no savas mājas durvīm, lai nonāktu uz takas, jāatzīst, ka maršruta kombinācijas ir bezgalīgas. Jā, arī no mājas durvīm tepat Latvijā vari spert soli, jo maršruts ved arī te. Vēl ir oficiālie jeb marķētie maršruti ar dokumentētu vēsturi, kas sākas no vairākām vietām Spānijā un ārzemēs. Spānijā to ir aptuveni 50, bet vēl simtiem ir citviet Eiropā. Populārākais un noslogotākais maršruts ir Franču ceļš, tam seko Portugāles ceļš (Camino Portugués), Ziemeļu ceļš (Camino del Norte), Pavasara ceļš (Camino Primitivo), Angļu ceļš (Camino Inglés), Gājiens no Seviljas (Via de la Plata).
Katrs no maršrutiem ved tieši uz Santjago de Kompostelu, bet, līdzīgi kā upes, tie ieplūst citos maršrutos (daži piemēri: Camino del Salvador, Camino de Madrid, Camino Jacobeo del Ebro, Camino del Baztán). Katrs maršruts ved cauri dažādām pilsētām, ciematiem, dabas parkiem, un viens no otra atšķiras ar grūtības pakāpēm un garumu.
Santjago ceļa marķējums
Maršruts ir marķēts ar dzeltenām bultām, kas izvietotas ik pēc 10–50 metriem. Galvenais ceļa simbols ir gliemežvāks – to pamanīsi kā marķējumu gājiena maršrutā, kā arī svētceļnieki simbolu piestiprina pie savām somām kā svētceļotāja pazīšanās zīmi.
Savulaik gliemežvāki tika izmantoti gājiena laikā, lai smeltu ūdeni un veldzētu slāpes, bet šodien tas ir ledlauzis sarunas uzsākšanai ar citu svētceļotāju un zīme, ka esi daļa no kopienas.
Gājiens ir labi marķēts, lai nodrošinātu netraucētu pārvietošanos arī sliktu laikapstākļu gadījumos. Nav nepieciešams izmantot kartes, soļu skaitīšanas ierīces vai citus digitālus palīgus. Ja nu sanāk apmaldīties un noiet no takas, vienmēr ir iespēja atgriezties dažus soļus atpakaļ vai iesoļot kādā no vietējiem uzņēmumiem, piemēram, aptiekā, kafejnīcā, pārtikas veikalā, un pajautāt, kā atgriezties uz takas. Vietējie svētceļniekus satiek ik dienu. "Buen camino" jeb "Veiksmīgu ceļu" ir frāze, ko dzird bez mitas.
Santjago ceļa posmi
Svētā Jēkaba ceļš sastāv no vairākiem maršrutiem, kas sadalīti posmos jeb etapos. Katrs posms ir vidēji četru līdz sešu stundu gājiena garš, lai svētceļnieki (angliski – pilgrim, spāniski – peregrino) tos varētu pieveikt aptuveni vienā dienā.
Gājienā ierasti dienu sāku agri, līdz ar saullēktu, pirms pulksten septiņiem no rīta, bet galamērķī vienmēr tēmēju nonākt pēcpusdienā, uz siestas laiku ap pulksten 15, bet labākajās dienās – uz pusdienām. Šādā veidā pirmo dienas daļu sanāk soļot, bet otro – atpūsties, izstaipīties, izmasēt pēdas un doties apkārtnes izlūkos.
Santjago ceļa naktsmājas
Naktsmāju meklēšana ir lielākais izaicinājums svētceļotājam, tāpēc iesaku ņemt līdz telti. Man līdzi bija gulēšanai piemērots šūpuļtīkls (hammock) un guļammaiss. Īsts realitātes šovs – ceļinieki cīnās par gultasvietām. Visa maršruta garumā ir pieejamas naktsmājas hosteļos, privātīpašumos, klosteros, komūnās, kazarmās un pansionātos. Naktsmāju variantus visvieglāk atrast vietnē "Gronze", izvēloties gājiena posmus.
Ceļa posmos pieejami arī pašvaldības hosteļi, kas tiek uzturēti no ziedojumiem, taču tajos ir ap 20 gultasvietām, kuras nav iespējams iepriekš rezervēt. Šie hosteļi strādā pēc principa "kas pirmais brauc, tas pirmais guļ".
Jāņem vērā, ka vasarā uz takas ir krietni vairāk gājēju nekā gultasvietu, tāpēc ikdienišķās sacīkstes par gultasvietu ziedojumu hostelī ir spriedzes pilnas.
Hosteļi atveras pulksten 15, tāpēc svētceļnieki ietur goda vietu rindā pie hosteļu durvīm jau ap pulksten 12, lai tiktu pie iespējas pārnakšņot par ziedojumiem. Jānorāda, ka centīgākie savu dienu sāk pulksten 3 naktī, lai tiktu pie iespējas gulēt pašvaldības hosteļos.
Man no ceļā pavadītām naktīm tikai divas reizes nācās nakšņot šūpuļtīklā, bet trīs naktis paliku ziedojumu hosteļos, vēl divas – klosteros, vienu sporta zālē izvietotās kazarmās un atlikušās divas – maksas hosteļos. Mans mērķis bija pēc iespējas vairāk palikt vietās, kas ir paredzētas svētceļniekiem, lai iepazītos ar citiem gājiena dalībniekiem. Šāda pieredze ir tā vērta! Satikt pazīstamas sejas kopmītnēs dienas beigās ir patiess prieks. Tikmēr greznības un komforta piekritējiem iesaku palikt viesnīcās, jo bez ausu aizbāžņiem nakti nebūs iespējams mierīgi aizvadīt. Ņem vērā, ka katrs otrais cilvēks krāc, vismaz divreiz naktī ceļas, dīdās un smagi elpo.
Svētceļnieka pase
Lai kļūtu par ceļa dalībnieku, tev ir jāiegādājas svētceļnieka pase, kas maksā trīs eiro. To vari nopirkt, ierodoties Spānijā jebkurā tūrisma centrā, pilsētas galvenajā baznīcā, hosteļos, Apustuļa brālībās vai var arī pasūtīt internetā no Svētā Jēkaba asociācijas uz savu pasta adresi. Šajā pasē naktsmāju īpašnieki iespiež zīmogus un reģistrē katru svētceļnieku, tāpēc līdz jābūt arī personas apliecinošam dokumentam. Svētceļnieka pase ir dokuments, kurā ir norādīti svētceļnieka personas dati un maršruta sākuma punkts. Tas vajadzīgs, lai kājāmgājējs vai velosipēdists reģistrētu posmus, nodrošinātu sev piekļuvi hosteļiem un saņemtu diplomu pēc ierašanās Santjago pilsētā.
Kad ceļš ir sācies, svētceļniekam ir jārūpējas par to, lai katra posma beigās tiktu iegūts derīgs zīmogs un datums.
Dokumentu apzīmogot ir tiesīgas kopmītnes, hosteļi, bāri, veikali vai pasta nodaļas un citas pilnvarotas vietas. Atcerieties, ka uz akreditācijas dokumenta ir ierobežota vieta zīmogiem, tāpēc katrā posmā pietiek tikai ar vienu zīmogu. Ieteiktu censties izvairieties no kļūdas, šo apliecību vairākas reizes apzīmogojot vienā un tajā pašā vietā, jo pretējā gadījumā ceļa beigās var pietrūkt vietas citiem zīmogiem.
Nakšņojot ziedojumu kopmītnēs, šī apliecība ir ļoti svarīga, jo vienā no posmiem to aizmirsu un man nācās iegādāties jaunu, pretējā gadījumā netiktu kopmītnēs – tās ir stingri paredzētas tikai un vienīgi svētceļotājiem.
Ziemeļu gājiens
Izvēlējos izsoļot daļu no Ziemeļu gājiena (Camino del Norte). Kopējā maršruta distance ir 824 kilometri, kas sadalīti 34 posmos. Maršruts ved cauri Basku zemei, Kantabrijas piekrastei no Irūnas līdz Ribadeo, pie ieejas Galīcijā, kur maršruts pagriežas uz dienvidrietumiem, uz Kompostelu. Liela daļa maršruta ved cauri Spānijas ziemeļu skaistākajām pilsētām, piemēram, Sansevastjanai, Bilbao, Santanderai un Hihonai. Kāpēc tieši šis maršruts? No 10 dienām septiņas pavadīju, soļojot gar Atlantijas okeāna piekrasti cauri vietējiem ciematiem un kalnu takām. Šajās deviņās dienās izstaigāju 250 kilometrus cauri Spānijas ziemeļiem, dzīvojot īstā minimālismā un ļaujoties pašplūsmai.
Man bija mugurā sporta tērps; somā – lietus jaka; džemperis; maiņas šorti un krekls, kamēr ikdienas drānas žūst uz virves kopmītnēs; otrs zeķu pāris; čības; higiēnas piederumi un blociņš. Mugursoma bija pustukša, un ar līdzi paņemto bija gana. Izmēģināju dzīvot maksimālā minimālismā, jo mans T krekls vienlaikus bija arī svārki, dvielis, paliktnis, galdauts, lakats un cepure. Viens apģērbs pildīja virkni funkciju, jo mans mērķis bija kļūt radošākai un paplašināt redzesloku, lai pamanītu, kā viens objekts spēj pildīt dažādas funkcijas.
Var šķist bezatbildīgi – paņemt pauzi no kontroles pār savu dzīvi, mērķu piepildīšanu un pienākumiem, bet tas ir gājiena nolūks – paskatīties uz ikdienu no malas. Pie pirmās iespējas iesaku izdarīt to katram un doties uz Santajgo de Kompostelu. Iesaku gan neapaugt ar gaidām, jo katra pieredze ir unikāla. Vakariņas ar mūkiem, mazgāšanās pludmalēs, saullēkti un saulrieti, sāpju un tulznu diskusijas, augļi no kokiem, diendusas pie Atlantijas okeāna un draugi no visas pasaules. Ik dienas nogāju ap 30 kilometriem, satiku unikālus cilvēkus no dažādiem kontinentiem, pārbaudīju izturību un uzzināju virkni jauna par kultūru, vēsturi un paradumiem Spānijas ziemeļos.
Man sāpēja kājas, ceļi, gurni, uzberztās tulznas, visu laiku no izsalkuma rūca vēders, un bija dienas, kad izdzēru piecus litrus ūdens. Tāpat šo dienu laikā man saplīsa apavi, pazuda lietas, un arī apmaldījos es neskaitāmas reizes, taču iemācīties tik galā ar grūtībām un mācēt pašam risināt savas problēmas ir gājiena sakne. Negribu nevienam ieteikt, kā iet un ko ņemt līdzi, jo katram ir savi paradumi un ikdienas vajadzības. Es gribēju padzīvot 10 dienas maksimālā minimālismā un pārbaudīt savu fizisko gatavību grūtākiem maršrutiem. Darīts!
Santjago ceļa vēsture
Tiek uzskatīts, ka Santjago ceļa pirmsākumi meklējami 9. gadsimtā, kad Svētā Jēkaba vecākā mirstīgās atliekas ar laivu tika pārvestas no Jeruzalemes un pēc tam pāri Spānijas ziemeļu daļai uz Santjago de Kompostelas pilsētu, kur viņš guldīts savā atdusas vietās. Līdz 11. gadsimtam svētceļojumi uz Santjago de Kompostelu aptvēra plašu ceļu tīklu visā Eiropā, sniedzoties desmitiem tūkstošu kilometru garumā cauri virknei valstu.
Santjago ceļš šodien
Atšķirībā no vēsturiskiem laikiem, kad gājiens bija pilns bīstamu izaicinājumu, piemēram, uzbrucēju, savvaļas dzīvnieku un sliktu laikapstākļu dēļ, – jo īpaši ziemā, tad šodien svētceļnieks dodas piedzīvojumā, lai izzinātu dažādas kultūras un tautības svētceļnieku pavadībā, pārbaudot disciplīnu un pārkārtojot savas prioritātes.
Santjago ceļš Covid-19 laikā
Pandēmijas uzliesmojuma gados naktsmītnes tika slēgtas, un Covid-19 pandēmijas ietekmi vēl joprojām te var just. Vakcinācijas sertifikāti netiek prasīti, taču vairākas naktsmītnes aizvien ir slēgtas vai tikko ir atsākušas darbību, bet ar ierobežotu gultu skaitu. Maskas iekštelpās netika prasītas, taču nereti naktsmājās īpašnieki paši sagaida ar maskām, lai rūpētos par savu drošību.
Santjago ceļa finišs
Ir divi galvenie Santjago ceļa galapunkti: Santjago de Kompostela, bet otrais – Fistera, kas atrodas Spānijas rietumu piekrastē. Daudzi izvēlas pabeigt savu neticamo ceļojumu, pieskaroties akmenim pie Santjago katedrāles ieejas, bet citi dod priekšroku svētceļojuma noslēgumam, dodoties līdz pat Fisteras piekrastei jeb "pasaules malai".
Man pietika laika izsoļot vien trešdaļu no Ziemeļu maršruta svētceļojuma (Camino del Norte – 824km), un noteikti pabeigšu maršrutu, kad būs laiks, jo katra diena ceļā ir pārsteigumu pilna.
Maršrutu vari sākt, kur vien vēlies, un iet tik daudz, cik pietiek spēka, jo neviens tevi nekontrolē. Es sāku Sansevastjanā un pabeidzu Santanderā. No ceļa vari izstāties jebkurā brīdī un atgriezties, kad esi atkal tam gatavs.
