Vienpadsmit kilometru garumā upīte izvijas cauri Mārupei, Bieriņiem, Torņakalnam un Āgenskalnam, līdz ietek Daugavā. Lai gan maza, tomēr iedvesmojoša – Mārupītes krasti uz radošām idejām rosinājuši tādus varenus mākslas pasaules darboņus kā Vilhelmu Purvīti, Ansi Cīruli, Birutu Delli, Ojāru Feldbergu, Induli Ranku, Albertu Belu, Jāni Akurateru, Ojāru Vācieti un daudzus citus.
“Te sienu pļauj, te svētās Māras govs, / pret sauli sānus spīdinot, ēd zāli, / te tēlnieks akmens sejai skalda lieko nost / un ēnā brīnās neaizmirstulītes vārīgas. // Te vietām Kursa, vietām Piebalga, / te pagājušā gadusimtā griezta durvju stendere. / Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek / un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs. // Te pagaidām vēl dzīvības pilns viss, / vēl baltā smiltī dzidrs avots vārās, / vēl, cilvēciņ, tu esi pazudis, / ja tevi nobur Mārupītes nāras,” šādas dzejas rindas Mārupītei un tās apkārtnei dzejolī “Gar Mārupīti” reiz veltījis Ojārs Vācietis.
ĪSUMĀ:
- Iedvesmojošie Mārupītes krasti
- “Čuku-čuku” cauri purvam
- Kur dzirnavas reiz šalca
- Dzejas meistars ar flomāsteriem atvilktnē un putniem aiz loga
- Ciemos pie aizrautīgā nacionālo ideju bīdītāja
- Ūdenskrituma un pīļu romantika
- Starp bitēm, sakurām un vēstures lappusēm
Iedvesmojošie Mārupītes krasti
Mārupītes krasti tik tiešām lepojas ar daudzveidību – savā īsajā tecējumā upīte pagūst izskriet cauri kūdras purvam, melnalkšņu staignājam un mēreni mitrām pļavām, privātmāju rajoniem, romantiskai vasarnīcu apbūvei un mīlīgiem parkiem.
Mārupītes krastos reiz rūkušas un naski malušas Marijas jeb Māras dzirnavas, un tāpēc pati upe agrāk dēvēta par Marijas dzirnavu grāvi. Šīs bijušas vienas no senākajām Rīgas dzirnavām, kas pat rosinājušas Rutku Tēvu sarakstīt romānu “Trīs vella kalpi”.
Neba tikai Rutku Tēvu iedvesmojusi Mārupīte. Arī Vilhelms Purvītis mīlējis sēdēt tās krastos un gleznot ainavas, uzburot gleznas “Marijas dzirnavu grāvis pie Rīgas”, “Pēc lietus”, “Pie Māras dīķa” un “Vēlā vakarā”. Mārupītes krastu burvība saistās tieši ar tās kultūrvēsturisko auru, ko radījuši apkaimē mītošie dzejnieki, rakstnieki, tēlnieki, gleznotāji un citu mākslas virzienu pārstāvji.
Pagājušā gadsimta 70. gados tēlniekiem radās ideja par tēlniecības centra un skulptūru parka izveidi Mārupītes krastos, kas apvienotu tēlnieku darbnīcas, akmeņu kalšanas laukumu un skulptūru ekspozīciju. Indulis Ranka, Turaidas Dainu kalna skulptūru autors, 1975. gadā pie savas mājas izveidoja skulptūru ekspozīciju, un skaistā ideja par skulptūru parku “Ulamula” lēnām pārtapa realitātē.
Pavisam drīz uz radošo un romantisko vēsmu pilno apkaimi darboties pārcēlās arī Ojārs Feldbergs, vēlākais Pedvāles Mākslas parka dibinātājs, viņa piemēram sekoja arī Ligita Ulmane, Ojārs Breģis un Pārsla Zaļkalne, rosinot tēlniecības uzplaukumu Mārupītes krastos. 80. gados skulptūru parkā noritēja tēlniecības simpoziji. Lai gan 90. gados skulptūru parka realizācija tika pārrauta, tomēr vēl joprojām akmens mākslas darbi turpina priecēt garāmgājējus.
“Čuku-čuku” cauri purvam
Mārupīte sākas Medema purvā, saplūstot vairākiem purva ezeriņiem un meliorācijas grāvjiem. Medema purvs ir daļēji izstrādāts kūdras purvs, kurā kūdras ieguves darbi nu jau palikuši vien pagātnē. Par spīti kādreizējai industriālai darbībai, purvā atrodamas kāds retums no Latvijas Sarkanās grāmatas – parazītiskā samtbeka, kas visplašāk mājo Moricsalas dabas rezervātā. Uzmanīgs gājējs Medema purvā var sastapties ar staltbriežiem, aļņiem, stirnām, lapsām, bebriem un citiem kustoņiem, kā arī debesīs saskaitīt vairāk nekā simt dažādu putnu sugu.
Laiku pa laikam purvā ripo Baložu kūdras bānītis, vizinot ziņkārīgos ciemiņus. Bānīša vēsture iestiepjas līdz 1947. gadam, kad tika dibināta Baložu kūdras fabrika, un neilgi pēc tam izbūvēts šaursliežu dzelzceļa tīkls. Izsīkstot kūdras krājumiem un izjūkot PSRS, bānīša pielietojums mazinājās, un sliežu ceļš lēnām tika demontēts.
Līdz mūsdienām sliežu ceļš saglabājies 2,5 km garā posmā, kas ved no kūdras fabrikas uz vienu no ieguves laukiem.
Tomēr bēdīgajā stāstā iejaucās entuziastiskais Bānīša Draugu klubs, uzņemoties rūpes par bānīti, sliežu ceļa atjaunošanu un muzeja izveidi, lai saglabātu šo īpašo industriālo mantojumu. Muzeja kolekcijā ir vairākas unikālas lokomotīves un vagoni, kā neparastāko no tiem var minēt autentisku kūdras dzelzceļa ēdnīcas vagonu. Ja arī tu gribi pielikt savu roku bānīša uzfrišināšanā un muzeja izveidē, Bānīša Draugu klubs noteikti priecāsies par jauniem brīvprātīgajiem palīgiem!
Kur dzirnavas reiz šalca
Māras dīķis, reiz saukts arī par Marijas dzirnavu ezeru, ir mākslīga ūdenskrātuve, kas izveidota dzirnavu vajadzībām. Jau 1226. gadā šeit uzceltas Rīgas bīskapa dzirnavas, kas bieži kalpojušas par sadursmju vietu. Klīst nostāsti, ka reiz tām uzbrukuši poļi, taču piecpadsmit rīdzinieki tikuši galā ar visiem uzbrukumiem. Tieši tas arī kalpojis par iedvesmu Rutku Tēvam un viņa romānam “Trīs vella kalpi” par brašajiem Rīgas sargiem.
20. gadsimta 20. gados dzirnavas nojauktas, bet vēlāk Māras dīķa krastā tika ierīkota pilsētas peldētava ar koka ģērbtuvēm. Ziemās Māras dīķis pulcējis slidotājus. Tagad taciņu apkārt Māras dīķim iecienījuši sprigani nūjotāji, māmiņas ar bērniem un putnu vērotāji.
Dzejas meistars ar flomāsteriem atvilktnē un putniem aiz loga
Māras dīķa krastā slejas Ojāra Vācieša muzejs, kurā ikviens interesents laipni gaidīts, lai iepazītos ar dižā dzejnieka ikdienas dzīves sīkumiem, daiļradi un aizraušanos. Ojārs Vācietis kopā ar ģimeni pārcēlies uz šo omulīgo māju 1960. gadā un nodzīvojis tur līdz pat sava mūža beidzamajai dienai.
Tieši pastaigājoties gar mazliet mežonīgajiem Mārupītes krastiem un pa Pārdaugavas mazajām ieliņām, tverot gadu gaitā krājušos kultūras auru un baudot Māras dīķa mieru, tapusi nozīmīgākā un lielākā daļa viņa dzejoļu. Dzejnieka sieva Ludmila Azarova pat saukusi Pārdaugavu par Vācieša “intelektuālo telpu un lielo rakstāmgaldu”.
Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā atrodami dzejnieka personīgie priekšmeti, piezīmju un dzejoļu klades, vēstules, fotogrāfijas, rakstāmpiederumi un citas interesantas lietiņas.
Pievērs uzmanību Vācieša neparastajām kolekcijām – viņa atvilktnes pilnas ar pastmarkām, sērkociņu kastīšu etiķetēm, akmeņiem.
Muzeja darbinieki gan stāsta, ka šīs kolekcijas tapušas radošā gara atbrīvošanai, ne tik daudz kā īstenas kolekcijas ar retumiem, jo Vācietis krājis arī vienādas pastmarkas vai etiķetes, liekot tās pa čupiņām. Vācietim uz galda vienmēr stāvējusi grāmata “Latvijas putni”, bet teju ik dienas tapušas pierakstu lapiņas ar novēroto putnu sugām, ko dzejnieks ietērpa krāsainās flomāsteru dekorācijās.
Muzejā var uzzināt interesantus stāstus iz dzejnieka dzīves. Piemēram, vai zināji, ka viņš ar savu sievu iepazinies pie baltas lapas? Abi vēlāk mīlējuši iet pārgājienos “no govīm līdz govīm”, šķērsojot teju visu Rīgu.
Nesen radīta iespēja iepazīt Ojāram Vācietim mīļas vietas, sekojot audiogida norādēm, kas atklāj dzejnieku un viņa skatījumu uz Pārdaugavu jaunā veidolā.
Ciemos pie aizrautīgā nacionālo ideju bīdītāja
Teju turpat, tikai otrā ielas pusē, atrodas dzejnieka, rakstnieka un politiķa Jāņa Akuratera muzejs, kas iekārtots viņa ģimenes savrupmājā un ļauj izjust 20. gadsimta 30. gadu inteliģences dzīves stilu.
Kad Akuraters meklējis vietu mājas būvniecībai, viņam iepaticies šis jaukais uzkalniņš, uz kura tolaik augusi burvīga priede. Lai gan lielākā daļa ēku tuvējā apkārtnē darinātas no mūra, Akuraters savu māju cēlis no koka. Laikam jau romantiskāk. Mājas iekārtojums vienuviet apvieno praktisko latvieša dabu ar romantisko franču dvēseli, kas abas bijušas dzejniekam vienlīdz tuvas.
Muzeja apmeklētāji laipni aicināti ielūkoties dzejnieka darbistabā, ēdamistabā, virtuvē, kamīnzālē, kā arī guļamistabās, lai iztēlotos diženā vīra un viņa ģimenes sadzīvi.
Muzejs iekārtots tā, lai ikvienu aizvestu uz pagājušo gadsimtu, liekot teju sasmaržot dzejnieka sievas Marijas iemīļotās dzeltenmaizes kārdinošo smaržu.
Muzejs pilns ar dažādiem neparastiem atklājumiem – vairākiem siltumskapjiem, trakoti smagu parketa pulējamo slotu, speciālu ievārījumu gatavošanas pannu un novērošanas spoguļiem. Nama māksliniecisko atmosfēru veido arī vairāku mākslinieku darbi – Niklāva Strunkes skices, Oskara Kalēja ainavas, Voldemāra Tones un Georga Jāņa Šenberga darinātie portreti. Akurateri mīlējuši uzņemt viesus, un arī mūsdienās šajā namā bieži viesojas rakstnieki, dzejnieki, aktieri un mākslinieki.
Ūdenskrituma un pīļu romantika
Vairumam ļaužu Arkādijas parks asociējas ar romantiskām pastaigām pa līkumotajām taciņām, čalojošu ūdenskritumu, jaukiem tiltiņiem un pīļu bariem, un neba velti – šajā parkā cilvēki baudījuši atpūtu jau kopš seniem laikiem.
Arkādijas parku 1852. gadā nodibinājis Kristians Heinrihs Vērmanis, kurš paugura labiekārtošanas darbus sācis ar stigu izciršanu Rīgas ainavas baudīšanai, jo tolaik tur kuplojuši īsti krūmu džungļi. Vēlāk ierīkots dārzs ar siltumnīcām un oranžērijām, kurās augušas palmas, persiki, vīnogas, aprikozes un citi eksotiski augi.
Vērmaņa mantiniekus niekošanās ar dārziem nav īpaši aizrāvusi, tāpēc Arkādijas parks vairākkārtīgi mainījis īpašniekus, līdz to savās rokās ieguvis tirgotājs Kleins, kurš tur ierīkoja vasaras teātri, traktieri un dažādas izklaides iespējas.
Vēlāk parku savā īpašumā iegādājās pilsēta, kas izmainīja Mārupītes gultni un izbūvēja mākslīgu ūdenskritumu, uzcēla dārznieka māju, bet sadarbībā ar Valdšlēshenas alus brūzi tika izveidots restorāns. Laika gaitā parks tika paplašināts, aprīkots ar celiņiem, tiltiņiem, dīķiem.
Tieši restorāna nomātājs dārzam iedevis Arkādijas parka nosaukumu, jo ainaviskais parks viņam licis iztēlē klīst pa senās Grieķijas novadu.
20. gadsimta 20. gados dārzu pārvalde sāka pārveidot parku, restorānu aizstājot ar piena paviljonu, ierīkojot bērnu rotaļu laukumu un uzbūvējot estrādi gliemežnīcas formā. Arkādijas parks bija un joprojām ir iecienīta iedzīvotāju pulcēšanās vieta, kur svinēt dažādu biedrību rīkotus svētkus. Īpaša vērība jāpievērš parka apstādījumiem, kuros var atrast divdesmit trīs vietējās un četrdesmit trīs ievesto kokaugu sugas! Tiesa, senos laikos klāsts bijis daudz plašāks, bet arī tagad parks joprojām izskatās krāšņi un iedvesmojoši!
Starp bitēm, sakurām un vēstures lappusēm
Uzvaras parks tiek uztverts neviennozīmīgi, tomēr pavasaros, kad parku savā plīvurā ietin sārti sakuru ziediņi, reibinoši salda smarža un bišu sanoņa, turp diebj teju katrs rīdzinieks.
Vēsturiski parks izveidots par godu divsimtajai gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai. Parku svinīgi atklāja 1910. gadā un par cildinājumu Pēterim I nosauca par Pētera parku. Uz atklāšanu ieradās Nikolajs II, kurš pašrocīgi iestādīja pāris ozoliņus. Kociņus tagad gan velti meklēt, jo tie jau sen nocirsti.
Jau 1923. gadā tas tika pārdēvēts par Uzvaras parku, godinot uzvaru pār bermontiešiem, un manāmi uzfrišināts.
Visgrandiozākie pārbūves plāni bijuši Kārlim Ulmanim, kurš vēlējās izbūvēt laukumu armijas parādēm un dziesmu svētkiem, milzīgu stadionu, sporta treniņu laukumu, sanāksmju pili, kā arī obelisku. Uzvaras parka pārveides projekts tika uztverts kā tautas vienotības simbols, un naudas līdzekļu savākšanai tika rīkotas gan ziedojumu vākšanas akcijas, gan līdz šim lielākā nacionālā loterija. Karš izjauca varenos plānus.
70. gadu vidū visā PSRS noritēja plaša Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu kampaņa, un tās laikā tika rīkots konkurss par pieminekļa izbūvi parkā. No iesniegtajiem projektiem tika izvēlēts divu projektu apvienojums, rezultātā iegūstot vizuāli dīvainu memoriālo ansambli, ko atklāja 1985. gadā.
Tā nu arī mūsdienās aplūkojams 79 metrus augstais obelisks ar piecām skaldnēm un piecām zvaigznēm, kas simbolizē piecus kara gadus un uzvaras spožo salūtu. Bronzas kareivji gavilē par uzvaru, bet apmetnī tērpusies sieviete attēlo dzimteni. Kopš 90. gadiem piemineklis mūždien nonācis viedokļu krustugunīs, lai gan, piemēram, slēpotājiem tas nebūt netraucē riņķot apkārt parkam un izbaudīt ziemu.
Par godu Latvijas un Japānas draudzīgajām attiecībām parka daļā pāri Bāriņu ielai sastādīti 114 sakuras jeb Japāņu ķiršu kociņi, kas pavasaros koši uzzied. Sakuru atrašanās vieta atbilst japāņu paražām stādīt šos kociņus pie ūdens, lai cilvēki vērtos uz ūdenī atspīdošiem vai iebirušiem ziediem un iztēlotos sevi kā ziedlapiņas dzīves plūsmā.
Pēdējos gados rīdziniekus parkā priecē arī ziedošu krokusu upes, bet kā vislielākais jaunums ir simboliskais bioloģiski vērtīgā zālāja kvadrātmetrs.
Uzvaras parkā jau ilgāku laiku apzināti tiek atstātas arī nenopļautas teritorijas, kurās kupli zied āboliņš, madaras un citi savvaļas augi, ko pilsētnieki ļoti iemīļojuši. Tāpat Uzvaras parkā atrodama kāda simtgadīga goba, kas diemžēl nokaltusi, tomēr turpina priecēt parka apmeklētājus jau citā veidolā – kā vides objekts ar latviešu zīmēm un sakuras ziediem. Viss plūst un mainās.
***
Atceries, ka visos apskates objektos sava ciemošanās iepriekš jāpiesaka!
